Sabiedrībā zināmi tēti atklāti stāsta par attiecībām ar saviem tēviem

“Mans tēvs aizgāja no ģimenes, kad man bija četri gadi. Nākamreiz es viņu satiku 25 gadu vecumā…” tēvu apspriedē par vīriešu atbildību, ko vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv rīkoja par godu gaidāmajam Tēva dienas festivālam, stāstīja Emmas tētis, pasākumu vdītājs Renārs Zeltiņš.

 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Gaidot Tēva dienas gājienu un festivālu, vecāku organizācija rīkoja Tēvu sapulci, kurā speciālisti un sabiedrībā zināmi tēti dalījās pieredzē par savām attiecībām ar tēviem un kā tās ietekmējušas viņu kā tēvu lomu. Foto: Artūrs Ķipsts

Tēva dienas gājiens un festivāls šogad notiek 9.septembrī, Rīgā, Vērmanes dārzā (vairāk info www.tevadiena.lv). Gaidot to, vecāku organizācija rīkoja Tēvu sapulci, kurā speciālisti un sabiedrībā zināmi tēti dalījās pieredzē par savām attiecībām ar tēviem un kā tās ietekmējušas viņu kā tēvu lomu. 

tēva diena kaspars zemītis

Ģitārists Kaspars Zemītis: Tēvs nomira, kad man bija desmit gadu
“Mans tēvs nomira, kad man bija desmit gadu. Mamma mūs audzināja, kā varēja. Tas, ko tēvs iedod bērniem, ir ļoti svarīgi, tāpēc es vienmēr esmu novērtējis to, ka ar saviem bērniem esmu varējis būt kopā. 
Atceros, ka ilgu laiku gribēju iegādāties konkrēta modeļa pulksteni un, kad beidzot  nopirku, brālis, to ieraugot, teica: “Tas taču tēta pulkstenis!”. Attapos, ka patiešām - tieši tāds pulkstenis bija mūsu tētim! Redz, cik tēvi bērniem tomēr svarīgi.
Kad piedzima pirmais dēls, man bija tikai 20 gadu. Mēs ar Busuli toreiz smējāmies  -  “Iekritām!”. Jā, es biju nobijies. Bija jautājums, kādam tēvam tad man ir jābūt? Kāds man toreiz pateica svarīgu atziņu: “Labā ziņa ir tā, ka neviens labāks par tevi taviem bērniem nevar būt. Tev ir jābūt tādam, kāds tu esi. “Es ne tuvu nedomāju, ka esmu ideāls tēvs. Kad bērni bija mazāki, es vispār savādāk skatījos uz tēva jautājumu, nekā šodien. Mani trīs dēli ir teju pieauguši. Viņiem ir 23, 20, un 13 gadi.  
Man bija viena interesanta tikšanās ar portugāļu ģitāristu Andrea Santošu. Viņš man stāstīja, ka gatavojas kļūt par tēvu. “Es tai lietai pieeju ļoti nopietnu un daudz lasu”,  viņš sacīja. Es mazliet pavīpsnāju un pajautāju: “Bet kā tad tu zināsi, kādam tēvam tev vajadzētu būt?”. Tas čalis, kas ir stipri jaunāks par mani, atbildēja: “Nevis kādam vajadzētu būt, bet kāds es gribētu būt!”. Tā ir ļoti svarīga atziņa.”

Šī diena drīzāk ir kalendārs atgādinājums, kad padomāt, ko mēs katrs varam darīt, lai situāciju Latvijā kaut nedaudz mainītu.

Radio dīdžejs Toms Grēviņš: Vīriešiem jāatbalsta topošie tēvi
“Par tēvu jautājumu Latvijā esmu domājis daudz un vēlos to pacelt jaunā līmenī. Vajadzētu mainīt situāciju gan alimentu nemaksātāju jautājumā, gan tajā, ka Latvijas populārākais ģimenes modelis ir divas sievietes un bērns… 
Tēva dienā man nevajag, lai mani apsveic, lai puikas uzzīmē bildīti. Šī diena drīzāk ir kalendārs atgādinājums, kad padomāt, ko mēs katrs varam darīt, lai situāciju Latvijā kaut nedaudz mainītu. Atceros - kad ar sievu gaidījām pirmo dēlu, man viens cīņu biedrs, mūziķis sāka stāstīt – “Aizej uz kursiem. Jo, kad mazais piedzims, viss būs pilnīgi savādāk, tagad tu to nesaproti... Piemēram, seksa kādu laiku nebūs.”.  Man viņa sacītais vēlāk palīdzēja, jo iepriekš mani priekšstati par bērnu kopšanu bija veidojušies tikai no filmas “Deviņi mēneši”, kur galvenajā lomā Hjū Grants! Tēva diena var būt labs atgādinājums, ka vajag atrast kādu vīrieti, kuram drīz būs bērns, un dalīties savā pieredzē, runāt par tēvu lietām, piemēram: “Klausies, vecīt, būs šitā un tā...” Labākais, ko mans paša tēvs izdarīja – viņš necenzēja mākslu, ļāva man skatīties visu, ko es gribēju, nekad neatteica nopirkt kinobiļeti, un deviņdesmitajos gados no ārzemēm man atveda kaseti ar pirātisku ierakstu. Diemžēl Latvijas sabiedrība cieš no tā, ka ilgi  esam dzīvojuši Padomju telpā, kur mūs neiepazīstināja ar Rietumu psiholoģijas atklājumiem. Un tagad daudzi audzina bērnus nevis, iegūstot informāciju, bet tā, kā audzināja pašu - jo tā taču vieglāk…”

Ar tēviem vajag sakārtot attiecības, jo tas, kā mēs izturamies pret savu tēvu, nosaka to, kā mūsu dēli un meitas izturēsies pret mums. 

Mūziķis Nils Īle: Tēvs gribēja, lai esmu militārists
“Līdz 6 gadu vecumam tēvs bija man blakus, pēc tam tikāmies periodiski. Viņš bija tas, kas smērēja piparus ar sinepēm uz manas pildspalvas, lai es to negrauztu, un sēdēja man klāt mācībās. Viņš bija profesionāls viesmīlis, kas man iemācīja uzklāt galdu un visu, kas ar to saistīts. Savulaik viņš gribēja, lai kļūstu par militāristu vai dakteri, jo tad man būšot  nauda un draugi. Kad man bija 13 vai 14 gadi, es viņu satiku uz ielas, biju ģērbies nodriskātos džinsos, gariem matiem. Aicināju tēvu uz koncertu. Viņš man teica: “Dēliņ, es vairs nemainīšos, un tevi es ar vairs mainīt nevaru”. Drīz pēc tam viņš nomira.
Tagad man ir 31 gadu veca meita un mazmeita, kas iet pirmajā klasē, un vēl viena mazāka meita un dēls. Cik esmu runājis ar dēlu, man ir prieks, ka viņam ir cieņa pret tēvu. Jo daudziem jauniešiem pret vecākiem nav respekta. Man šķiet, ka svarīgākais, lai dēlam būtu cieņa pret tēvu. Bet tā mums pašiem bērnos jāieaudzina.”

tēva diena vents sīlis
Filozofs Vents Sīlis: Es biju stulbā mamma

Reklāma
Reklāma

“Man ir divi bērni, esmu šķīries, ar savu tēvu ilgi karoju tādā nozīmē, ka ilgi nesarunājāmies. Iemesls tam, kāpēc esam slikti tēvi, ir tas, ka mēs paši esam vēl bērni. Bet viens bērns nevar izaudzināt otru bērnu. Man arī bija sajūta: kad spēlējos ar bērniem, pats kļūstu par bērnu, bet nezinu, ko man darīt kā pieaugušajam. Es mēģināju darīt to, ko dara mamma. Bet es biju tā stulbā mamma, kas neko nevarēja pareizi izdarīt – ne pamperi pareizi uzvilkt, ne zeķubikses – viss bija nepareizi. Mamma parasti blakus par to “šņāca”. Iespējams, tāpēc laulība pajuka, jo es jutos kā stulbenis, kas neko pareizi nespēj izdarīt. Bet mamma visās nozīmēs ir pārāka – viņa tev “ieliek” visur. Bet tu beigās nezini, ko darīt, jo tev nav savas tēva teritorijas. Patiesībā tēviem nevajag imitēt mammu. Bērnam to nemaz nevajag – viņam viena mamma jau ir. 
Ļoti svarīgi ir arī sakārtot attiecības ar savu tēvu, tai skaitā mirušu (ir tehnikas, kā “parunāties” ar mirušu tēvu). Ar tēviem vajag sakārtot attiecības, jo tas, kā mēs izturamies pret savu tēvu, nosaka to, kā mūsu dēli un meitas izturēsies pret mums. Tas nokopējas mums pašiem negribot. Arī es sapratu, ka man jāsakārto attiecības ar tēvu, pretējā gadījumā man būs kauns no sava dēla, jo viņš kādu dienu pajautās: kāpēc tev nav labu attiecību ar savu tēvu? Pēc tam, kad es 17 gadus nebiju ar tēvu runājis, sazvanījos un mēs sarunājām fotosesiju. Biju nolēmis, ka ir vajadzīga bilde, kurā ir trīs paaudzes. Drīz pēc tam man bija jābrauc uz Latīņameriku, uz visai traku vietu, es nezināju, kas tur mani sagaida un vai atgriezīšos, un nospriedu, ka pagaidām tas ir vienīgais, ko varu darīt – vismaz lai bildes līmenī esam trīs paaudzes vienkopus. Bet turpmāk mēģināsim šo bildi padarīt lielāku.”

 


renārs zeltiņš tēva diena

Pasākumu vadītājs Renārs Zeltiņš: Kopš meitas piedzimšanas mans ego ir stipri cietis
“Mans paša piedzīvojums tēta lomā ir salīdzinoši svaigs. Manai meitai Emmai ir deviņi mēneši. Kad viņa piedzima, es tiešām piedzīvoju pirmreizības sajūtu, svētību.  Vienlaikus manī bangoja neziņa un bija ļoti daudz jautājumu. Jau pirms meitas dzimšanas fundamentāli zināju, ka kopā ar sievu es vēlos rūpēties par meitu, būt viņas atbalsts, lai viņa augtu par drosmīgu, empātisku, laimīgu un veselu meiteni. Vienlaikus kopš meitas piedzimšanas mans ego ir stipri cietis. Daudzi vīrieši Latvijā savā būtībā ir vēl mazi bērni, un varu atklāti pateikt: līdz galam vēl neesmu kļuvis par vīrieti. Varbūt no zēna esmu ticis par jaunieti, bet līdz vīrietim ceļš vēl ejams. 
Mani ļoti priecē tendence, kas mainījusies no postpadomju laikiem, ka arvien vairāk tētu nav tikai palīgi mammām, bet ir līdzvērtīga ģimenes daļa. Par šādiem tētiem man ir liels prieks. 
Mans tēvs aizgāja no ģimenes, kad man bija četri gadi. Nākamreiz es viņu satiku 25 gadu vecumā… Man ārkārtīgi trūcis ar viņu pavadītā laika, vīrišķo pieskārienu un klātbūtnes izjūtas. Tāpat man netika iemācītas praktiskas lietas mājas dzīvē, ko parasti tēti iemāca saviem dēliem. Tai pat laikā manī vienmēr bijis spīts pierādīt sev, ka es varu būt citādāks tētis: būt klāt, mīlēt, rūpēties.”

 

Mūziķis Juris Kaukulis: Man ar tēti ir ļoti labas attiecības 
“Mums ar tēti ir ļoti labas attiecības. Es nāku no daudzbērnu ģimenes, tētis un mamma joprojām ir kopā. Man bija ļoti laba bērnība, mēs visi kopā daudz ko darījām, ceļojām. Atmiņas par bērnību man ir ļoti sirsnīgas, šķiet, ka viss bijis pareizi, tāpēc daudz esmu pārmantojis savā ģimenē. Atceros vienu epizodi –  tētis bija mazliet iedzēris, viņš stāstīja dažādas gudrības un viena no tām bija: “Mūsu ģimenē, ja vīrietis dzīvo ar sievieti, tad viņš par viņu rūpējas un dzīvo tikai ar savu ģimeni”. Šī nav vienīgā tēta prātula, ko atceros, bet kopumā tās man dzīvē ir palīdzējušas kustēties pareizā virzienā. Man tās mācīja tēvs, bet viņam – tēva tēvs. Tās ir pārmantojamas un liekamas aiz abām ausīm! 
Man ir bērni un mēs daudzas lietas darām kopā. Reiz kāds draugs man teica šādi: “Ja dēls tev pasaka – ej di***, tātad tu bērnu esi pareizi audzinājis! Jo katram dēlam savam tēvam kas tāds ir jāpasaka”.