Pieredze: Kā jaunlaulātos pāri dubļiem vedām

Šis atgadījums notika kādās kāzās 80.gados Kuldīgas rajonā netālu no Kikuriem.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Attēlā redzamais pāris nav raksta varoņi.

Mēs, kāzinieki, pēc laulību ceremonijas sēdāmies autobusiņā un braucām uz kāzu namu lauku mājās. Kāzas notika oktobrī, un laika apstākļi mūs nelutināja. Ceļa galā uz kāzu namu autobusiņš un arī jaunlaulāto mašīna nobremzēja, jo tālāk pārplūdušais ceļš veda pa milzīgu dubļu jūru, tas vienkārši nebija izbraucams. Pa šo ceļu, ja to tā vispār varēja nosaukt, mums tuvojās kāpurķēžu traktors un aiz tā piestiprinātas grandioza izmēra ragavas, ar kurām kolhoznieki ziemā no meža veda ārā baļķus. Urravām skanot, jaunlaulāto mašīnu ar visu jauno pāri uzstūmām uz šīm ragavām, paši uztrausāmies blakus. Kāpurķēdniekam pukšķinot un elsojot, ragavām slidot un līgojoties, dziedājām:

Tautiet’s mani pavadīja
Mazu ceļa gabaliņ.
Mazs bij ceļa gabaliņis,
Lielas ļaužu valodas.

Tautiet’s manim apsolīja
Visu savu bagatību.
Lielu māju kalniņāi,
Strauju upi lejiņā.

Kad aizgāju, tad redzēju,
Vis tautieša bagatīb.
Smuka māja kalniņāi,
Dubļu jūra lejiņā.

Vīra māte bēdājās,
Nebūs dubļu bridējiņ.
Nebēdājies, vira māte,
Bridīs dubļus dziedādam.
 

Savu laiku rozes zied,
Savu laiku magonīt’s,
Savu laiku dubļus bridu,
Savu laiku greznojos.

 

 

Iesūtījusi: Vija Gutmane

Reklāma
Reklāma