Viena diena Saulkrastos - ko redzēt un ko darīt

Saulkrasti vilina atpūtniekus ar Zilā karoga pludmali un pastaigu takām, kā arī dažādiem kultūras pasākumiem. Pilsētas statusu Saulkrasti ieguvuši tikai 1991. gadā, taču kā apdzīvota vieta tā pieminēta jau Indriķa hronikā, kur vēstīts, ka Aģes upes krastā dzīvojuši lībieši. Tagadējo Saulkrastu vēsturisko centru veido trīs ciemi – Neibāde, Katrīnbāde un Pēterupe –, kuri kopš 19. gadsimta sākuma pamazām pārtapa iekārojamā atpūtas vietā ar vasarnīcām un labiekārtotu pludmali.

FOTO: Shutterstock.com

Saulrieta taka un Vides dizaina parks

Saulkrastu iedzīvotāji par savu lepnumu uzskata Balto kāpu. Tas ir 18 m augsts smilšu atsegums, kas veidojies, vējam dzenot pludmales smiltis pāri Baltijas ledus ezera mālainajiem nogulumiem. Nosaukumu kāpa ieguvusi no baltajiem sacietējušo smilšu slāņiem, kas vizuāli līdzinās smilšakmenim. No tās paveras pasakains skats uz jūru, bet pašu kāpu var redzēt no liedaga.

Netālu no Baltās kāpas ir Katrīnas Lielās stādītās liepas. Izrādās, 1764. gadā, braucot uz Pēterburgu, šeit viesojusies Krievijas imperatore Katrīna Lielā, kura te iestādījusi divas liepas, kas sasniegušas ievērojamu apkārtmēru – 3,5 un 2,5 metrus. Vēlāk vieta, kur Katrīna peldējusies, nosaukta viņas vārdā – Katrīnbāde.
 

Balto kāpu ar Saulkrastu centru savieno 3 kilometrus garā Saulrieta taka. Pa to ejot, vari raudzīties Saulkrastu jūrmalai raksturīgajā ainavā – plašajā, smilšainajā pludmalē, gaišajās smiltīs un kāpu meža dižpriedēs. Vairākās vietās pie takas labākai saulrietu vērošanai novietoti soliņi. Saulrieta taka daļēji iekļaujas Vides dizaina parkā, kur apskatāmi vairāki vides objekti, kas patiks bērniem: ežu mamma ar zaķēnu māca nemēslot mežā, kukaiņu ceļš atklāj savu ikdienā tik nepamanāmo dzīvi, bet lielā klausīšanās ierīce (kā liela patafona taure) ļauj ieklausīties jūras un vēja skaņās. Vides dizaina parka informatīvajos stendos ir informācija par apkārtnes augiem un dzīvniekiem.

 

 

Balto kāpu ar Saulkrastu centru savieno 3 kilometrus garā Saulrieta taka. Pa to ejot, vari raudzīties Saulkrastu jūrmalai raksturīgajā ainavā – plašajā, smilšainajā pludmalē, gaišajās smiltīs un kāpu meža dižpriedēs.

 

 

 

Reklāma
Reklāma

Velosipēdu muzejs un Reiņa Kaudzītes dārza māja

Netālu no Baltās kāpas atrodas unikālais Velosipēdu muzejs. Tas ir privāts, tā kolekciju jau 43 gadus veido Jānis un Guntis Seregini, vācot priekšmetus, kas saistās ar velosipēdu ražošanu, lietošanu un riteņbraukšanas sportu. Šī ir vienīgā seno velosipēdu kolekcija Latvijā un lielākā Baltijā. Muzejā apskatāmi tehniski interesanti Latvijā ražoti velosipēdi – 1906. gadā izbūvētais koka velosipēds, 1887. gada augstrats, kā arī koka velosipēds, ko vienā eksemplārā izgatavojis aviokonstruktors Kārlis Irbītis, izmantojot lidmašīnas būves materiālus. Bez 70 velosipēdiem muzejā skatāmi ar velotransportu saistīti atribūti – zvaniņi un taurītes, velosipēdu emblēmas, saslēgi, cara laika numura zīmes un citas lietas. Muzejs no 1. aprīļa līdz 1. septembrim atvērts katru dienu no 10 līdz 18, no septembra līdz aprīlim – ar iepriekšēju pieteikšanos. Pieaugušajiem biļete maksā 2,50 eiro, bērniem – par eiro mazāk.

Izrādās, Saulkrastos pēdējos septiņus dzīves gadus pavadījis arī rakstnieks Reinis Kaudzīte (1839–1920), romāna Mērnieku laiki līdzautors. Māja, kur viņš mitinājies, atrodama Skolas ielā 17 – ēkā ierīkots piemiņas muzejs. Tajā var iepazīties ar informāciju par rakstnieku, kā arī par Saulkrastu vēsturi. Pie mājas uzstādīts ceļa rādītājs ar norādēm, kur rakstnieks savulaik ceļojis.

 

Pēterupes luterāņu baznīca un Zvejniekciema mols

Pilsētas centrā ir Pēterupes baznīca, kura saglabājusies pēc kārtas ceturtajā 1856. gadā celtajā dievnama veidolā. Tā altāra gleznu Kristus pie krusta (Golgāta) 1856. gadā gleznojis Jozeps Millers, paraugam izmantojot sava skolotāja Pētera Kornēliusa altārgleznu Minhenes Ludviķa baznīcā.

Nedaudz nostāk no Saulkrastiem ir Skultes osta, kurā ris aktīva darbība arī mūsdienās. Saulkrastos lieliski var redzēt, cik dažādas var būt Latvijas piekrastes. Saulkrastos viscaur ir baltu smilšu segums, bet pāris kilometru tālāk Zvejniekciemā jau redzama Vidzemes akmeņainā pludmale. Esot Zvejniekciemā, ir vērts apskatīt molu, kuru vējainā laikā īpaši iecienījuši asu izjūtu cienītāji.


 

Aija Cepliša, www.jauns.lv