Gaidīju Robertu, sagaidīju Gabrielu Luīzi!

Jelgavas slimnīcā mocījos līdz 20.00, daktere par visu šo laiku tikai divreiz ienāca paskatīties, kā man iet – attieksme bija, maigi sakot, nicinoša – varbūt tāpēc, ka tēva mātes pasē nebija... 20.00 mainījās personāls, tajā laikā vēl Jelgavas Dzemdību namā strādāja dakteris Renārs – viņš visu laiku bija pie manis dzemdību zālē – atbalstīja un uzmundrināja kā nu spēja! Pusvienpadsmitos saprotot, ka man dzemdību gaita ir apstājusies, vienojāmies, ka man taisīs ķeizargriezienu! Teicu:" Dariet vienalga ko – tikai dabūjiet viņu laukā, lai viņam nav jāmokās!''

Jautāju: ''Kā ir dēliņam?'' Viņa atbildēja, ka man esot tikai meita!

Nedaudz pēc vieniem pamodos no narkozes, sieviete, kas bija man blakus teica: "APSVEICU JŪS AR MEITIŅU!'' Man uzreiz prātā bija tāda doma - MAN IR DVĪŅI! Iedomājos, vai man būs pietiekami daudz autiņbiksīšu diviem vai pietiks drēbīšu! Jautāju: ''Kā ir dēliņam?'' Viņa atbildēja, ka man esot tikai meita! Priecājos, protams, arī par meituku – vienīgi uz slimnīcu VISAS drēbītes biju sapirkusi ZILAS! Visas piektdienas, ko pavadīju slimnīcā, bieži personālam bija  jāskaidro, ka tā ir meitiņa, nevis puisītis! Nu jau manai meitiņai ir 5 gadi, bet, ja citas viņas vienaudzes labprātāk spēlējas ar lellēm, tad Gabīte dod priekšroku mašīnām un traktoriem! Protams, ar lellēm arī savureiz spēlējas, bet ne tik labprātīgi!