Mans pirmais bērniņš piedzima mašīnā. Dzemdību stāsts

Viss grūtniecības laiks — to es pavadīju Anglijā — man bija ļoti darbīgs — skrēju tur un šur, jo pārvācāmies uz jaunu mājokli. Nesanāca vien sēdēt mājās un atpūsties.  

Noteikto dzemdību datumu nesagaidījām
Mazajam vajadzēja dzimt 20. novembrī. Pēdējās nedēļās prātoju, ka mazais tur tik ilgi negribēs palikt. 8.novembrī visu dienu mocījos ar iesildīšanās kontrakcijām, kas mani, protams, sabiedēja. Uzzvanīju ārstei un izstāstīju situāciju, viņa teica, ka tā mēdzot būt, lai es iedzerot paraceptamolu, ieeju siltā vannā — ja tās būs dzemdību sāpes, tad kontrakcijas nepārsies, bet turpināsies. Tā arī izdarīju. Un sāpes pēc vannas pārgāja.

Pēc dažām dienām jutu, ka līdz dzemdībām nudien daudz vairs nav atlicis. Visu laiku tāda smaga sajūta, grūti aizmigt un vēl šis tas.
13.novembrī gāju uz banku, tur kāda pazīstama sieviete smaidīja un teica: "Ak, tu vēl starp mums?". Mana atbilde izskanēja ļoti pārliecinoši: „Jā, vēl elšu, bet zinu, ka šodien viņš dzims.” Tomēr mazliet nokļūdījos.

Piedodiet par piešmucēto mašīnu!

Desmitos vakarā ar māsu devāmies uz kādu diennakts veikalu, tā nesteidzīgi. Noskatīju sev kleitu, tādu jauku, kas tieši derētu lielajam puncim, un ko varētu vilkt uz koncertu. Mājās pārradāmies tieši pusnaktī. Pusē vienos naktī iegūlos gultā un jautāju draugam, vai viņam ir bail. Viņš atbildēja noliedzoši. Un tad es piebildu: „Tādēļ, ka es tev neesmu pateikusi, ka sākušās dzemdības?” Viņš pasmaidīja.
Drīz sākās mazas sāpes. Uzzvanīju ārstei. Atstarpes starp kontrakcijām bija apmēram piecas minūtes, un māsa teica, ka šādā stadijā viņa jau bijusi slimnīcā. Taču vienmēr ir runāts, ka pirmās dzemdības ir ilgas, tāpēc ar braukšanu uz slimnīcu vilcinājos.

Kādas piecas minūtes pēc izbraukšanas no mājās no manas mutes atskanēja vārdi: „Nogāja ūdeņi!”

Tomēr pusē divos teicu draugam, ka nu gan ir jābrauc. Viņš gultā pielēca sēdus, tāds sabijies. Uzzvanīju draugiem, lai atbrauc mums pakaļ. Desmit minūtes pirms diviem viņi bija klāt. Līdz slimnīcai 15 minūšu brauciens. Kādas piecas minūtes pēc izbraukšanas no mājās no manas mutes atskanēja vārdi: „Nogāja ūdeņi!”. Draudzene pagriezās pret savu vīru un teica: „Tu jau saproti, ka mums ir palikušas tikai dažas minūtes, vai ne?”
Savukārt es visu ceļu līdz pat slimnīcai murmināju atvainošanās vārdus par piešmucēto mašīnu.

Guļot mašīnā, sataustīju viņa deguntiņu...
Kad beidzot bijām tikuši līdz slimnīcai, draugs skrēja meklēt ārstus, kas īpaši nesteidzās uz mašīnu, jo zināja, ka atbraucēja esmu es un ka tās ir manas pirmās dzemdības. Tobrīd es gulēju uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa un jutu, ka mazais ir kaut kur starp iekšu un āru. Izdarīju vienu spiedienu un taustīju, kas notiek. Sajutu mazulīša matus un deguntiņu... Pirms ārsti nokļuva pie manis, viņiem priekšā pagadījās kāda medmāsa, kas kliedza, ka nu jau vajagot šķēres, jo mazais jau ir ārā!
Tā nu mašīnā tika pārgriezta nabassaite un mazulītis ienests slimnīcā. Mani ieveda uz ratiņiem. Kamēr draugs turēja bērniņu, mani apkopa. Ārsti apjautājās, vai tas esot mans trešais bērns, bet es atbildēju, ka pirmais! Ārsti bija šokēti par tik ātrām dzemdībām.

Esmu jauna mamma, man ir 17 gadu
Parēķinot sanāk, ka kontrakcijas man ilga tikai vienu stundu un pašas dzemdības — vien 10 minūtes.
Mans bērniņš piedzima 1 4. novembrī pulksten divos naktī. Piedzimstot svēra 3.5 kg, bet garumu nezinu — šeit to nemēra. Tagad mazajam ir divi mēneši.
Es pati esmu ļoti jauna mamma, man ir 17 gadu. Bet vēlos iedrošināt visas jaunās māmiņas — bērniņš ir tāds skaistums un tāda laime! Viņš apgriež dzīvi otrādi, un visa pasaule tev kļūst skaistāka. Un ja kāds pret tik jaunām māmiņām izturas negatīvi, pacel galvu augstāk un atbildi: „Es būšu laba mamma, un ja tu nemāki priecāties par šo lielo brīnumu, tad pagriezies un ej tālāk.”

Iesūtījusi: Anete Lotte Volkova, mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā mamma

IZLASI ARĪ: Mans otrais dēls piedzima... liftā