Nomocīja mani uz galda un tad ārsti saprata, ka bērns guļot nepareizi... Dzemdību pieredze

Radās vēlme atskatīties beidzot savā dzemdību pieredzē, kura nebija gluži spīdoša! Ļoti daudz negatīvā varu atcerēties no dzemdībām, no attieksmes, bet man paveicās, ka tajā brīdī man blakus bija praktikante vecmāte, kura ar mani runāja un jutu kādu atbalstu, jo vecmāte ar ārstu retāk pie manis pienāca. Nu meitiņai ir 4 mēneši. Varu atskatīties pagātnē bez bailēm, jo biju nosolījusies, ka man vairs bērnu nebūs. Sāpes pāriet, viss aizmirstās, ar laiku! 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto iesūtīja portāla lietotāja Elīna Beierbaha. Foto autors: Laura Šūlmeistere.


Vienmēr esmu bijusi tieva, ar uzturu nekad nebija problēmas, līdz ko paliku stāvoklī! Biju īsa auguma meitene ar ļoti lielu punci, un ar to klāt nāca liels svars. Pieņēmos par 30kg. Ārsti man uzlika diētas, sākās problēmas ar svaru, cukuru, un visu pārējo, ar ko agrāk nebiju saskārusies.


Dzemdības bija paredzētas augusta beigās, daktere pat teica, ka visticamāk tikai uz septembri. Nu un tā arī neiespringu. 8.augustā devos uz draudzenes kāzām, paspēju tikai uz oficiālo daļu, jo pamanīju asiņainus izdalījumus un sacēlu trauksmi. Biju sabijusies, jo visu dienu bija sāpes vēdera lejasdaļā. Tā kā ceremonija notika netālu no Siguldas, devāmies turp. Sapriecājos, ka varbūt dzemdēšu Siguldas slimnīcā, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet plānots bija Rīgas Dzemdību nams (RDzn). Tur man izstāstīja, ka tas ir tikai gļotu korķis, bet dzemdības varot būt tuvāko 24h, lai es dodos kur biju plānojusi dzemdēt. Nu nekas cits neatlika kā braukt uz RDzn. 

Dzemdību zālē sākās sāpes, man tik visu laiku kaut ko špricēja, jutu, ka viss miglojas un ļoti nāk miegs.

Uzņemšanā bija atvērums 2 cm, iedeva man nošpu un teica, lai eju gulēt, jo bija jau vakars. Uztraukums un nelielas sāpes tā arī gulēt neļāva. No rīta tā arī nesapratu, kāpēc viņi man to visu apstādināja, jo viss bija atkal ciet. Tā es tur dzīvoju pāris dienas neziņā, vienīgais, ko man teica katra dežūrējošā daktere, ka viss ir procesā. Un tikai 11.augusta rītā jutu, ka ūdeņi sāk tecēt, tad man ātri viņus pārdūra, teica, lai savācu mantas un eju dzemdēt, kaut gan atvērums bija knapi 2cm.

Laimes sajūta pazuda, jo sāpes dubultojās.

Reklāma
Reklāma

Dzemdību zālē sākās sāpes, man tik visu laiku kaut ko špricēja, jutu, ka viss miglojas un ļoti nāk miegs. Līdz 20iem vakarā biju nomocījusies un atvērums bija tikai 4 cm. Izlēmu ņemt epidurālo, jo sapratu, ka neizturēšu. Kad saņēmu pirmo devu epidurālo, biju tik laimīga, atkal miegs nāca, nekas nesāpēja, un tad viņi sāka stimulēt dzemdības. Laimes sajūta pazuda, jo sāpes dubultojās. Iedūra otru devu epidurālo, bet tā vispār nepalīdzēja. Līdz 24iem bija viss atvērums, spēka man nebija, nomocīja mani uz tā galda un ārsti saprata, ka bērns guļot nepareizi un steidzami vajagot veikt ķeizaru. Pēc anestēzijas jutos tik atvieglota un paldies Dievam, meitiņa bija skaista un vesela. Meita piedzima tikai 12.augustā, 3 nedēļas ātrāk, kā bija paredzēts.

Bet ar to viss nebeidzās. Atgūšanās pēc ķeizara ir briesmīga. Nezinu, dēļ kuras no narkozēm man 3 dienas bija sajūta, ka pa mugurkaulu iet elektrība. Piektajā dienā gaidīju izrakstu, bet analīzes uzrādīja uz dzemdes iekaisumu. Nu un tā ar asarām dzīvojos pa Dzn. Uz mājām tiku tikai 19.augustā.

Ļoti daudz negatīvā varu atcerēties no dzemdībām, no attieksmes, bet man paveicās, ka tajā brīdī man blakus bija praktikante vecmāte, kura ar mani runāja un jutu kādu atbalstu, jo vecmāte ar ārstu retāk pie manis pienāca.


Nu meitiņai ir 4 mēneši. Varu atskatīties pagātnē bez bailēm, jo biju nosolījusies, ka man vairs bērnu nebūs. Sāpes pāriet, viss aizmirstās ar laiku.