Kur sākas Viņa un kur beidzas ezers...

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

"...Tas notika pavisam pēkšņi. Tieši tā kā daudzas labas lietas mēdz notikt negaidīti, tā arī viņi iepazinās, nemaz nenojauzdami, par to lielo satikšanās prieku,kas tos sagaida..."

FOTO: Marika Eglīte

Tur pašā meža ielokā bija ezers. Fantastiski skaists un kluss.

Viņa sēdēja pie loga un dzēra aromātisku un kūpošu kafiju. Nosalušie pirksti tik patīkami sasila. Visapkārt valdīja trausls un apskaužams klusums. Bija tikai viņa, kafija un domas, kurās kāvēties. Aiz loga sniegpārslas nemitīgi pielipa pie stikla un lēnām slīdēja zemāk. Pūta tik stiprs vējš, ka viss bija viens liels un balts virpulis. Šajā mierīgajā vakarā pie kafijas krūzes viņa atļāvās pakavēties atmiņās, kuras stāsta par sauli, vasaru un mīlestības prieku...

Tas notika pavisam pēkšņi. Tieši tā kā daudzas labas lietas mēdz notikt negaidīti, tā arī viņi iepazinās, nemaz nenojauzdami, par to lielo satikšanās prieku,kas tos sagaida. Vientulīgā klaiņošana pa internetu, vēlas sarunas skype, čatošana, nu jau bija Viņas nogurdinoša ik vakara sastāvdaļa.

 

Tik ļoti viņai reizēm bija apnikusi vientulības sajūta, apskāvienu, nejaušu pieskārienu, buču mūzīgais trūkums. Izsauciens "Es esmu te!'" jau nevienu tā īsti neinteresē. Katrs meklē ko citu, bet ko gan īsti? 

Tad kādu vakaru iesākās saruna. "Tu man patīc," teica Viņš. "Es nevēlos Tev paiet garām. Jūtu, ka Tevī ir, kas tāds, ko nevēlos zaudēt. Esmu te, tālu prom un domāju par to, kā mana elpa sasilda tavus pirkstu galus. Vai mēs varam satikties?," painteresējās puisis. 

Viņi satikās brīnišķīgā un patīkami siltā vasaras dienā. Tas notika pie jūras - Ventspilī. Debesis bija zilas un kaijas kā baltas debesu iemītnieces lūkojās lejup. "Es atbraucu līdzi paziņai, kas ciemojas šajā pilsētā un tagad liekas, ka tik sen nav būts pie jūras," teica Viņa. Šī ir mana bērnības pilsēta, esmu šeit uzaudzis, bet nu jau kā septiņus gadus dzīvoju Parīzē."

Viņi sadevušies rokās nostaigāja gar jūras krastu pusi no dienas. Viņam tā patika, ka saule atspīd Viņas tumšajās skropstās. Viņš centās to noskūpstīt ik mīļu brīdi. "Es dievinu Tavus gaiši brūnos, nedaudz spurainos matus," caur smiekliem ieminējās Viņa, "bet visvairāk man patīk Tavas domas, visas domas , kas ir Tevī par visu notiekošo apkārt. Gan tās, kas ir, gan tās, kas vēl tikai būs. Tu man esi ļoti interesants un neatkārtojams. Esmu ārkārtīgi laimīga," klusāk piebilda Viņa.To dzirdot, Viņš mazliet pielieca galvu un smaidīja. "Mums ir mūsu vienreizējais un dārgais laiks, ko nevienam neatdosim."

 

Viņa garie, slaidie pirksti, it kā ķemmējot glāstija Viņas tumšos matus.

Kādā jaukā un bezrūpīgā dienā Viņi iesēdās mašīnā un devās turp, kurp acis rāda. Joprojām bija vasara, silta un patīkama un kā par brīnumu, nekādi pienākumi vai rūpes netraucēja. "Es tomēr Tevi aizvedīšu uz kādu īpašu vietu, kas Tev noteikti patiks," nopietni sacīja Viņš. Tā abi izbrauca no pilsētas un devās lauku virzienā. Ceļš bija garšs un ilgs. Viņa jau sāka piekust, gluži vienkārši, ziņkāres nomocīta. Beidzot mašīna pieripoja pie meža. Debesis bija mākoņainas, strap tām pavisam nedaudz spīdēja mēness. Bija jau gandrīz pilnīgi tumšs, tā, ka neko nevarēja skaidri saredzēt. Tikai sajust. Viņš pēkšņi apķēra tumšmataino meiteni un velkot līdzi sev sacīja: "Nāc, es Tev, ko parādīšu!". Pa aizaugušu pļavu Viņi gāja uz meža pusi. Viņai sametās tā mazliet neomulīgi, ja vien blakus nebūtu vēl kāds. Tur pašā meža ielokā bija ezers. Fantastiski skaists un kluss. Viņu abu pirmā nakts tika pavadīta pie šī ezera. "Es nekad neesmu peldējusies kaila," teica Viņa. Abi nometa drēbes un skriešus ieskrēja ezerā. Meitenei  ļoti patika ezera ūdens - tik necerēti silts, vairs nebija mulsuma peldēties kailai un paceļot galvu augšup, pavērtu muti varēja apbrīnot spilgtās, zvaigņotās debesis.

Reklāma
Reklāma

Ezers un mežs vairs nelikās tik melns un biedējošs, kāds īpašs cilvēks beidzot apskāva tepat blakus. Viņa vairs nebija viena. Peldoties un skaļi smejoties, tā pat nepamanīja brīdi, kurā tie saplūda tik cieši, jo cieši kopā, ka Viņš vairs īsti neaptvēra, kur sākas Viņa un kur beidzas ezers. Viss likās viens. Tikai ik pa brīdim Viņš sajutā, kā tās pirksti glāsta Viņa matu galus un tās elpa "čukst" Viņam ausī dažādus vārdus, bet kādus - to īsti puisim neizdevās saprast. Nakts bija neaizmirstama, tāpat kā nākamās dienas un nedēļas. Ezers. Mežs. Lauki. Bezgalīgais miers un klusums, tieši te, šajā brīdī. "Es nekad nespēšu aizmirst Tevi, šo mežu un ezeru, kā arī mūsu īpašās un neatkārtojamās sarunas," ierunājās Viņa. "Es mīlu Tevi!," teica Viņš. 

Viņa dziļi ieskatījās Viņa zilganpelēkajās acīs un teica:"Mums būs jāatgriežas. Tev ir sava pilsēta, ikdiena un darbs, kas gaida, bet es tomēr nespēju iedomāties savu dzīvi bez Rīgas, Latvijas.". Viņš gribot, negribot mazliet saskuma. 

"Brauc man līdzi!Pamet visu! Vai es neesmu tā vērts?". Viņa iegrima dziļās pārdomās. Vasara aizgāja. Paskrēja mēneši.

 

Viņš atgriezās Parīzē. Viņa atkal sēdēja vakaros pie datora un "klausījās", kā puiša stāstītais silda tās sirdi.


"Es atceros, kad biju vēl mazs un dzīvoju ar vecākiem dziļi laukos, vēlos vakaros mēdzu nogaidīt, kad viņi aizmieg un tad klusām izlavīties laukā. Man tā patika apsēsties uz soliņa blakus milzīgam jasmīnu krūmam. Tā smarža tik ļoti reibināja. Es katru vakaru sēdēju kā tāds muļķis ar pārlaimīgu sejas izteiksmi un neko nedomājot parasti arī aizmigu turpat uz mazā soliņa," stāstīja Viņš. "Tu neesi muļķis! Ikvienam cilvēkam vajag piedzīvot laukus un tās visas sajūtas. Īstus Latvijas laukus, bērnību, lai vēlāk ir, ko atcerēties. Es mīlu Tevi..," rakstīja Viņa. "Es nopirku to telti, ko lūdzi. Tā ir ķiršu sarkanā krāsā. Man jau tagad tā ļoti patīk," piebilda Viņš. "Es zinu, ka es tālu. Tas ir, it kā es savā ziņā raudzītos uz Tevi caur stiklu. Tu esi tepat, bet aiz stikla, es nevaru pieskarties Tev, samīļot," žēlojās Viņa. "Bieži vakaros, es aizveru acis un iztēlojos lielu tumšu mežu, kam pašā vidū "'aug"' balts ezers, visapkārt smaržo vasara, spīd zvaigznes un spēlē sienāži. Ir tik ļoti silts. Mēs dzīvojam pie šī ezera, sarkanā ķiršu teltī un katru vakaru peldamies ezerā kaili. Man esi Tu, tik ļoti, cik vien es vispār varu vēlēties. Vai Tu atbrauksi man pakaļ?", jautāja Viņa. "Jā, es atbraukšu!" atbildēja Viņš.

Es esmu kafijas meitene, man dzīslās rit nevis asinis, bet gan kafija un vēlos vakaros es ar gariem, jo gariem zīmuļiem pierakstu šos reibinošos "kafijas stāstus".

 

 

Iesūtījusi: Džeina, stāstu konkursa "Ziemas kaislīgās pasakas" dalībniece. Konkursu atbalsta un balvas dāvā www.KafijasDraugs.lv.