Vīrieša rakstīts mīlasstāsts. Par ilgām pēc Īpašās 20 gadu garumā

Viņi satikās galvaspilsētā uz ielas, jo mācījās vienā skolā. Pietika ar vienu mirkli, kurā satikās acu skatieni, lai notiktu zibsnis un sāktu kurties Mīlestības uguntiņa. Viņš nespēja nedomāt par viņu, visa pasaule bija mazsvarīga... Jūtu un laimes sajūtas kalngals - cik nu šajā vecumā cilvēciņš var just un mīlēt.

Jaunības dullums? Var jau būt. Kā nu tur bija, kā nebija bet pēc pāris gadiem dzirkstelīte kaut kur pazuda. Neviens nezina, kur un kāpēc. Pazuda un viņi aizgāja katrs savu ceļu. Viņai izveidojās sava ģimene, viņam sava. Taču meitene ar skaistajām matu cirtām un okeāna zilām acīm neizgāja viņam no prāta. Viņš bieži domāja par viņu, atcerējās kopsoļus, laimīgos mirkļus, viņas smaidu un smieklus. Viņas balsi un pieskārienus.

Bija pagājuši 12 gadi. Viņi sarunāja satikties, parunāties un tā arī notika. Toreiz viņa bija laimīga divu mazuļu māmiņa, viņš bija meitiņas tētis.

Tad kādu dienu viņš viņu atkal ieraudzīja... Viņa nāca pretī, nodūrusi skatienu. Viņam likās, ka sirds izleks no krūtīm, pasaule sagriezās... Viņš pasauca viņu vārdā un viņa atskatījās, un pazina viņu. Bija pagājuši 12 gadi. Viņi sarunāja satikties, parunāties un tā arī notika. Toreiz viņa bija laimīga divu mazuļu māmiņa, viņš bija meitiņas tētis. Tā bija tikai viena tikšanās, bet viņa dzīve uzņēma citu ātrumu, domas joprojām kavējās pie jaunības dienām. Viņš jutās neaprakstāmi laimīgs, jo viņa nebija aizmirsusi viņu.

Pagāja vēl septiņi gadi un viņi vēlreiz satikās. Abiem sirdis satraukti pukstēja - viņai gaidot zvanu, viņam - gaidot viņu norunātajā vietā. Nevainīgas kopīgas pusdienas, pastaigas... Viņa sirds vai plīsa no jūtu pārpilnības. Taču viņai bija ģimene, un viņam arī. Ikdienas ritums atkal mainījās, sirds sāpēja, nespējot pieņemt īstenību. Tie bija skaisti mirkļi, izjūtas, pārpildītas ar laimi. Arī viņas sirsniņa strauji sitās, jo jūtas bija pārņēmušas dvēseli un prātu. Taču... Viņa bija godīga sieva un laba mamma. Viņa nespēja nodarīt pāri tuviem cilvēkiem, un viņi ar sāpēm sirdī norunāja pārtraukt tikties.

Viņa bija godīga sieva un laba mamma. Viņa nespēja nodarīt pāri tuviem cilvēkiem, un viņi ar sāpēm sirdī norunāja pārtraukt tikties.

Jau atkal bija pagājuši pieci gadi... Visu šo laiku viņš neskaitāmus tukstošus reižu bija vērojis viņas profilu "Draugiem.lv", skatījies fotogrāfijas, sapņojis, atcerējies un atkal sapņojis un atkal atcerējies. Līdz vienu dienu viņš pamanīja pienākušu jaunu vēstuli.... Viņš atvēra un sirds pamira... Tā bija viņa! "Sveiks! Kā klājas?" Jau atkal sirds sāka sisties straujāk un pasaule nonāca otrajā plānā. Viņš atbildēja. Tā viņi sarakstījās, jo satikties nebija iespējams - viņš bija citā valstī, vairākus simtus kilometru no viņas.

Daudz kas bija noticis pa šiem gadiem... Viņš bija apprecējis sievieti, domādams, ka kaut ko viņai nozīmē. Bet kļūdījās. Savukārt viņai neaprakstāmu dvēseles traumu sagādāja vīra ilgstošā  neuzticība. Vīra, dēļ kura pretēji savai savas sirds balsij, bija atteikusies no viņa, jo bija uzticīga. Tā viņi sarakstījās, stāstīja viens otram par sevi un atzinās viens otram, ka jūtas nekur nav pazudušas... Un marta beigās viņa atbrauca... "Es mīlu tevi!" viņa teica. "Es mīlu Tevi!" viņš atbildēja.

Abiem lija laimes asaras un viņi saprata, ka viņiem jābūt kopā... Jābūt kopā uz mūžu.

Likteņvīrs ir rūpīgi strādājis pie tā, lai divas mīlošas sirdis vienmēr būtu kopā. Un tā tagad ir. Un tā būs vienmēr.