Nez, vai mīlestība eksistē?

Pārdomās dalās foruma diskusijas dalībnieki
Kristīne Zālīte: „Mīlestība nav tikai ilūzija. Tās ir jūtas, lidojums, aizraušanās... Es arī iemīlējos, bet tas nav nekur tālu pazudis. Protams, ka pēc gada viss ir savādāk. Ir tikai citas izjūtas. Jo ar laiku mēs otru pieņemam savādāku, nekā sākumā... Cits skats uz dzīvi, mēs sākam pierast pie partnera, un tas ir normāli. Taču tas, kas ir sirdī, tur arī ir palicis. To nevar tik ātri izdzēst. Esam šķīrušies, taču ir atmiņas, kuras neliek sirdij mieru.”

Ineta Zālīte: „Cik jūs zināt vīriešus – draugus, labus paziņas apkārt, kas, sākot dzīvot kopā ar savu Princesi, pēc gada nekļūst tādi paši kā savās iepriekšējās attiecībās? Tas prasa ļoti daudz pūļu no sievietes puses, lai viņš nezaudētu interesi par to... Jautājums, vai mēs to pašas gribam un spējam?”

Mīlestība nav tikai ilūzija. Tās ir jūtas, lidojums, aizraušanās... Es arī iemīlējos, bet tas nav nekur tālu pazudis. Protams, ka pēc gada viss ir savādāk.

Dace Veide: „Mīlestība eksistē, bet tas, kas bija jums, nebija mīlestība, bet gan iemīlēšanās jeb rozā briļļu laiks, kad mēs abi esam princis un princese viens otram, bet, kad rozā brilles nokrīt, tad paliekam par vienkāršu vīrieti un sievieti. Un šeit nu ir tas lūzuma punkts, kad mēs redzam, cik īstenībā mēs viens otram esam piemēroti bez idealizēšanas un dievināšanas, brīdis, kad mēs vai nu varam, vai nevaram otru pieņemt tādu, kā viņš ir, un rast kompromisu un vienmēr atrast kaut ko jauku un interesantu, kas neļauj ieslīgt attiecībām ļaunā rutīnā, jo vispār ir arī laba rutīna, vismaz manās attiecībās.
Mazliet no manas pieredzes – esmu vēl pavisam jauna. Man ir 21, bet esmu kopā ar savu sapņu princi nu jau sesto gadu. Neskatoties uz vecumu, arī mums pirmais gads bija lielisks – dievinājām viens otru utt., bet apmēram uz gada atzīmes sākās grūtības, jo abiem nokrita rozā brilles, vairs nebija tā, ka no pūļa pretējā dzimuma redzējām tikai savu partneri, vairs nebija tik viegli pievērt acis uz kaitinošiem sīkumiem un stulbībām. Katrā ziņā bija grūti. Tad viņš aizbrauca uz Angliju, trīs mēnešus nesatikāmies, bet visi trīs mēneši aizgāja pie datora, sarunājoties caur Skype vai draugiem.lv. Un ziniet, tas periods mums ļoti palīdzēja, jo mēs tajos trīs mēnešos uzzinājām viens par otru daudz vairāk nekā visa gada laikā, jo, runājot virtuāli un neredzot otru, ir daudz vieglāk izrunāties. Protams, bija arī kašķi ik pa laikam, bet tikām ar tiem galā. Pēc trim mēnešiem, kad atkal satikāmies atkal bija rozā briļļu periods, jo sen nebijām tikušies, bet pēc tam, kad rozā brilles nokrita, bija jau daudz vieglāk pieņemt vienam otru, jo mēs jau zinājām, ar ko rēķināties. Tad vēl kādus divus gadus ik pa laikam bija kaut kādas nesaprašanās, kamēr sapratām, kā dzīvot saskaņā.

Apmēram uz gada atzīmes sākās grūtības, jo abiem nokrita rozā brilles, vairs nebija tā, ka no pūļa pretējā dzimuma redzējām tikai savu partneri, vairs nebija tik viegli pievērt acis uz kaitinošiem sīkumiem un stulbībām.

Un par rutīnu – mums vienu reizi ir bijusi sliktā rutīna, kad tiešām attiecības gāja uz leju, jo bija absolūta vienaldzība vienam pret otru apmēram kādu mēnesi, bet acis mums toreiz atvēra tieši sekss, kad pēc tā vienkārši bija tukšuma sajūta, un es prasīju viņam, vai viņš jūtas tāpat, un vienkārši sarunājām, ka tuvākās dienas padomāsim pie sevis par to, ko gribam, lai otrs mainītu, kas pietrūkst. Un tad par to atkal parunāsim. Bet vairs saruna nebija vajadzīga, jo to dažu dienu laikā, šķiet, savās galvās tiešām pārcilājām visu, kas un kā, jo pēkšņi atkal uznāca rozā briļļu efekts, bijām kā no jauna atkal iemīlējušies.
Un tagad ik pa laikam uznāk labā rutīna, kad pēc darba parunājam, kā gāja, kopā paēdam, varbūt izejam pastaigā, un vakarā viņš mani paņem padusītē, un mēs skatāmies filmu. Un nākamā dienā tas pats, jo darba dienās nekam citam spēka nav. Šī rutīna ir laba, jo es caur šo vienveidību jūtu, ka viņš tā varētu visu atlikušo mūžu, jo ir tik patīkami būt kopā arī neko nedarot.
Es ieteiktu tev parunāt ar savu vīrieti un pateikt, lai dažas dienas apdomā jūsu attiecībās visus „par” un „pret” un visu, kas trūkst vai ir par daudz. Un tad sarunājiet, ka aprunāsieties pēc dažām dienām vēlreiz, kaut gan iespējams arī jums vairs otra saruna nebūs vajadzīga, jo sapratīsiet paši, ka īstenībā vienkārši aizmirsāt novērtēt otru cilvēku sev blakus. Iesaku par visām problēmām izrunāties, bet, ja nespēj izrunāties, tad uzraksti viņam vēstuli. Es, piemēram daru tā, ka uzrakstu vēstuli, ja ir kaut kāds kašķis, kurš mani grauž no iekšienes, uzrakstu kā jūtos, ko gaidu no viņa. Pēc tam iedodu vēstuli un pati eju uz istabu un ieslēdzos, lai viņš uz karstām pēdām nenāktu pie manis runāties.
Ja nenostrādā nekas no šī visa un ja tev negribas tādas attiecības atlikušo mūžu, tad ieteiktu viņu pamest, jo ir cilvēki, kas sirmā vecumā atrod savu otro pusīti.

Pavērojiet sevi, vai tikai par daudz nedomājat par savām jūtām un nejūtaties aizvainota, – sak, es tev dodu visu, tu nekā.

Sergejs Perfiševs: „Ar mīlestību vien ir par maz, jums varbūt nav kopējo interešu. Vai jūs esat kopā pavisam, vai tikai tiekaties, tas arī nav pateikts. Ja tikai skatīsieties viens uz otru ar mīlas pilnām acīm un sapņosiet, nekas labs ar laiku nebūs. Lai neiestātos rutīna, ir jābūt kopīgiem darbiem, kopīgām interesēm, pasākumiem, vispār daudzveidībai. Dzīvē nav tā, ka es tevi mīlu, tu mani mīli, un viss, vairāk neko nevajag. Varbūt jūs neinteresē viņam tuvās lietas, jūs domājat tikai par sevi, un tad otra puse atsalst, iesaistieties kopīgās pārrunās ne tikai skata pēc, bet izrādiet interesi. Ja nevarat, tad nav īstas jūtas, jo, ja cilvēku mīl, tad interesē viss viņa dzīvē. Pavērojiet sevi, vai tikai par daudz nedomājat par savām jūtām un nejūtaties aizvainota, – sak, es tev dodu visu, tu nekā. Vēl kas, sapņu prinču nav, nav arī princešu, ir cilvēki ar savām domām, darbiem, bērniem, ambīcijām. Jāiemīl viss, citādāk attiecībām nav ilgs mūžs.”

Kā uzskati tu? Lai piedalītos diskusijā, spied šeit!