Vaira Vīķe-Freiberga: "Jo grūtākos apstākļos cilvēks audzis, jo viņš stiprāks ir"

Jūs neesat manījusi, ka cilvēki no jums mazliet it kā bīstas? Domājams, aiz cieņas.

Varbūt. Bet varbūt tas nav no manis, tas ir vai nu no amata, vai no situācijas. Piemēram, kad pilī ieradās vēstnieki uz akreditāciju. Un es redzu, ka tam cilvēkam sirds klapē, elpas nav, rokas trīc. Tas gan kļuva vēl pamanāmāks, kad mēs ar toreizējo valsts protokola vadītāju Jāni Dripi nolēmām, ka mums tas akreditācijas pasākums nav pietiekami svinīgs. 

Ka vajadzētu, lai skan fanfaras, kamēr vēstnieks pa kāpnēm kāpj uz Ģerboņu zāli. Komponistam Jurim Karlsonam lūdzām uzrakstīt atbilstošu īsu kompozīciju. Bet pils foajē akustika ir varena, pūtējorķestris Rīga laiž vaļā tās fanfaras, kas tiešām ir iespaidīgas, – rezultātā gandrīz visi viņi uznāca pie prezidenta, jau viegli trīcoši no satraukuma.

Bet mēs jau centāmies, kā iespaidīgāk – ja mums nav kā frančiem viss zeltā, centāmies iespaidot, kā nu mācējām. Jo zināms iespaids arī jāatstāj – Anglijā vēstniekus ved uz karalienes pili karietē, tas viņiem paliek atmiņā uz mūžu.

Jūs arī esat kāda cilvēka klātbūtnē izjutusi satraukumu?

Satraukumu ne, bet saspringtu spēku mobilizāciju gan, kā, piemēram, pirms 18. novembra parādes pieņemšanas. Arī cieņu un bijību pret zināmām personām. Piemēram, pret to pašu karalieni Elizabeti II. Es viņu pirmo reizi satiku, vēl Kanādā dzīvojot, viņas kronēšanas 25. jubilejā. Toreiz pašreizējā Kanādas premjera Džastina Trudo tēvs un arī premjers Pjērs Eliots Trudo rīkoja vakariņas Kanādas jaunajiem un daudzsološajiem zinātniekiem un māksliniekiem. Un man bija tas gods būt viņu vidū. Pēc dinejas karaliene apstaigāja klātesošos, kā jau viņa mēdz to darīt, un es biju starp tiem, ar ko viņa apstājās aprunāties.

Es toreiz biju tāda ar franču republikānisko garu, diezgan pretmonarhistiski noskaņota, man monarhija likās kaut kas ļoti vecmodīgs. Bet tajā dinejā manas domas mainījās un radās milzu cieņa pret šo sievieti, kura strādā smagi un ar lielu atbildību un atdevi. It kā aristokrātija pēc definīcijas ir tādi ļaudis, kas neko nedara. Un, ja tev jāstrādā, tad tu noteikti neesi aristokrāts. Bet karaliene cēli un apzinīgi dara milzīgu darbu un vēl tagad savā vecumā to turpina – cepuri nost viņas darba ētikas priekšā!

Vai viņa savā ziņā nav tāds pēdējais bastions, kas Eiropā stingri turas savās pozīcijās un nelokās līdzi laikam?

Viņa ir fenomens, jo māk arī pielāgoties, taču pamatā pilnībā izmanto tronim piederošās tradīcijas. Citi karaļnami Eiropā tiešām nav tik stingri tradicionāli. Es biju labās attiecībās ar beļģu karaļpāri. Viņi pēc karaļa Alberta atkāpšanās un troņa nodošanas dēlam man atsūtīja fotogrāfiju, kur abi stāv ostmalā zivju tirdziņā, neformāli ģērbušies, un raksta, ka tagad viņi bauda dzīvi. Tas ir viens monarhijas variants. Kad neilgi pēc tam tiku ielūgta uz karalienes Paolas 80 gadu dzimšanas dienu privātās svinībās nelielā pulkā, es karalim uzdrošinājos pajautāt: “Kā jums, Sire, ienāca prātā atkāpties un tomēr neatkāpties, jo vēl aizvien esat karalis?” Beļģu karalis man toreiz atbildēja: “Ja tu esi bijis karalis, tu vienmēr paliec karalis.”

Bet Nīderlandē bijusī karaliene Beatrikse tagad sevi liek saukt par princesi, lai uzsvērtu, ka valstī ir tikai viens karalis – un tas ir viņas dēls Vilems Aleksandrs. Beatrikse jau trešajā paaudzē abdikēja – atkāpās no troņa savā dzīves laikā, lai dotu ceļu jaunajai paaudzei. Tā ka ir trīs dažādi risinājumi. Nīderlandes risinājums, kad ir pilnīga varas nodošana nākamajai paaudzei un karaliene Beatrikse atkal no karalienes kļūst par princesi, tāpat kā jaunībā. Tad ir beļģu karalis, kurš nodod troni dēlam, bet vēl aizvien ir karalis un karaliene Paola arī paliek karaliene. Un ir britu karaļnams ar karalieni Elizabeti II, kura zvērējusi līdz pēdējam elpas vilcienam kalpot saviem pienākumiem.

Un neiet jau viņai viegli, īpaši ar troksni ap mazbērniem.

Prese pret britu karaļnamu ir kā plēsoņas bez žēlastības vai cilvēcības. Prese barojas no intereses par visu, kas ar karaļnamu saistīts, un izplata gan ziņas, gan pilnīgus melus un izgudrojumus. Mēs dzīvojām Anglijā to gadu, kad princese Diāna tikko bija iznākusi no slimnīcas ar otro dēlu. Kā viņu prese rupjos vārdos lamāja par to, ka viņa pēc grūtniecības bija dažus kilogramus svarā pieņēmusies! Tas bija tiešām necilvēcīgi. Vēlāk es redzēju šos pašus cilvēkus, kas ar prieku pirka žurnālus ar pretīgiem virsrakstiem par Diānu, nesam rotaļu lācīšus un puķītes pie pils vārtiem, lai izteiktu sēras par viņas nāvi. Domāju: ak jūs, liekuļi! Tauta var būt kā plēsonīgu zvēru bars un pēc tam atkal raudāt aizkustinājuma asaras.

Kas karaliskām personām piemīt tāds, kā citiem nav?

Brīnišķīgas manieres. No bērnības ieaudzinātas. Kaut visiem tādas būtu!

Šis "Pastaigas" numurs ir īpašs – veltīts Latvijas ietekmīgākajām sievietēm. Kuras jums šķiet īpašas sievietes mūsu valstī?

Tieši šogad? Šis ir bijis tāds tukšs gads. Atbildēšu par beidzamajiem gadiem. Es uzskatu, ka Latvija ir pārbagāta ar spējīgām, talantīgām un stiprām sievietēm. Un tas sākās jau senos laikos, kad sirotāji apkāva vīrus un sievām bija pašām ar visu jātiek galā. Klaušu laiki, visi kari – mūžīgi sievietēm bija vienām jāuzaudzina bērni un jānotur ģimene. Jābūt stiprām bērnu dēļ.

Un tā ir taisnība: jo grūtākos apstākļos cilvēks audzis, jo viņš stiprāks ir. Tāda ir tā bēdīgā patiesība. 

Pārāk lutinātiem un viegli izaugušiem bērniem bieži vien klājas grūtāk, saskaroties ar kādu smagu pārbaudījumu. Es gan neesmu no tiem, kas uzskata, ka bērnus nekādā ziņā nevajag palutināt un nevajag sagādāt viņiem vieglāku dzīvi, nekā paši piedzīvojuši.

Tas brīnišķīgākais cilvēka dabā ir fleksibilitāte. Pieredze cilvēku veido kā mālu, bet pārdzīvojumi izcep viņu stingru kā keramiku podnieka krāsnī. Bet es te nesen lasīju kādas personas interviju, kur bija teikts, ka tā esot absolūta katastrofa, ka sievietes prasot vienlīdzību un paliekot stipras. Jo pie stipras sievietes vīrietis paliekot vājāks. Kur te tā loģika? Vai tad vīrietim pašam nav ne mugurkaula, ne aknas, ne dūšas, ne sirds, ne pašam sava spēka! Vai vīrietim kā vampīram blakus vajag bezspēcīgu sievieti, no kuras vēl izsūkt viņas pēdējo spēku sev? Kur teikts, ka sievietei nevar pašai būt savi spēka avoti, bet spēka tikai tik, cik tā var vīrietim atņemt? Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik ļauni domāts. Kaut ko nožēlojamāku es nevaru iedomāties!

Bet kurus uzvārdus sauktu jūs, ja būtu starp šā žurnāla ekspertiem?

Paldies Dievam, es vairs neesmu profesores amatā, kur katru semestri jāliek atzīmes, man tas ļoti nepatika. Izvērtēšana, cilvēku likšana pa trepītēm – tā ir liela atbildība. Man arī tagad nepatīk cilvēkiem it kā salikt atzīmes. Bet, jā, protams, ir cilvēki, ko es personīgi ļoti cienu. Ir sievietes, kuras man ir ne vien apbrīnas objekti, bet arī sirsnīgas draudzenes. Māra Zālīte kā literāte. Inese Galante kā brīnišķīga operdziedātāja un reti sirsnīgs cilvēks. Vijolniece Rasma Lielmane, talantīga un gudra draudzene kopš ļoti seniem laikiem.

Savulaik ar Džemmu Skulmi mums bija draudzīgas attiecības. Kaut gan, kad viņa man lūdza, lai stāstu ko vizuāli iedvesmojošu par tautasdziesmām, redzēju, ka viņas domāšana un uztveres veids kā māksliniecei ir pilnīgi citādāks nekā manējais, kas balstās uz dzejas metaforiskajām iztēles gleznām. Ar visu to mums bija ļoti sirsnīgas attiecības. Kad viņai bija viena no pēdējām lielajām izstādēm, Džemma mani izvadāja pie katras gleznas un pastāstīja, kā tā tapusi. Man bija milzīgs respekts pret Džemmu Skulmi kā gleznotāju.

Maija Tabaka man patīk. Atceros, Kanādā reiz atnāku mājās no darba, priekšā sēž Maija Tabaka no Latvijas, rakstnieks un gleznotājs Tālivaldis Ķiķauka un viņa kundze no Hamiltonas kā viņas pavadoņi. Tā vienkārši atbraukuši ciemos! Bet ir piektdienas vakars, man tas ir liels pārsteigums, un man ir tukšs ledusskapis. Maijai bija līdzi tāda skaista, pašas darināta sarkana samta kleita, kurā viņa labprāt bija gatava uzcirsties. Bet man bija melna Oscar de la Renta samta kleita. Devāmies uz augstāko Monreālas debesskrāpi, kur pēdējā stāva restorānā tovakar virs pilsētas gaismām baudījām omāru un šampanieti. Vēlāk neiznāca kontaktu ar Maiju uzturēt, bet viņas oriģinalitāte mani vienmēr iespaidojusi. Gan viņas pašas tēlā, gan mākslā.

80. gados, atbraukušai uz Latviju, laimējās redzēt dažas Līvijas Endzelīnas klusās dabas. Viņa gleznoja ar gaismu, bēšos pasteļtoņos, tāds maģiskais reālisms, kad klusās dabas ir vairāk nekā reālas. Izmisīgi meklēju viņu, lai iegādātos kādu darbu, bet man tā arī neizdevās atrast viņas kontaktus. Brīnišķīga gleznotāja, kas pāragri aizgāja no dzīves.

Un, protams, mūsu skaistās dziedātājas – kur tik brauc, visur zina Elīnu Garanču un veselu plejādi citu. Mūsu sportistes, kuru panākumiem pat vairs nespēju izsekot. Un mūsu literātes, kas iziet pasaulē. Jaunās dzejnieces. Un cik mums daudz lielisku aktrišu, sākot jau ar Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu. Tad vēl cienījamas akadēmiķes kā Maija Kūle, kam šogad apaļa jubileja. Un tās zinātnieces, kas katru gadu saņem L’Oreal un UNESCO stipendijas! Apbrīnojamas jaunas sievietes. Daža saņem savu balvu, un blakus vecākiem sēž vīrs ar diviem maziem bērniņiem.

Tagad nav tā kā agrāk, kad uzskatīja: sievietei ir vai nu profesija, vai ģimene, bet savienot to nevar. Manā jaunībā vēl tāda muļķīgas izvēles prasība pastāvēja.

Bet kā vienu no sekmīgām mūsdienu uzņēmējām es nominētu Grenardi vadītāju un dizaineri Alīnu Spriņģi. Viņai ir laba gaume, oriģinālas idejas un acīmredzami arī ķēriens uz biznesu. Trīs kvalitātes vienā personā. Un viņa arī savieno darbu un ģimeni.

Audzināt bērnus – tas ir izcils panākums?

Protams! Bērnus audzināt katrai paaudzei ir tas svarīgākais pienākums. No tā atkarīgs, kāda būs pasaule.

Jums ir laiks sekot latviešu literatūras jaunumiem un tos izlasīt?

Es nevaru visam izsekot, bet, protams, lasu visu laiku, dažādās valodās. Mēs ar vīru ļoti priecājāmies par Laimas Kotas romānu Istaba, tur bieziem triepieniem, bet ļoti precīzi parādīti izdzīvošanas mehānismi padomju ekonomikas absurdajā sistēmā. Māras Zālītes Pieci pirksti un Paradīzes putni, reizē daiļliteratūra un neatvietojama pagātnes liecība. Un, protams, Noras Ikstenas Mātes piens. Smaga grāmata, bet, redz, kā aizgāja pasaulē.

Jūs, to lasot, neraudājāt?

Neatceros. Bet vienā rāvienā neizlasīju, smaga lasāmviela. Varu gan atzīties, ka uz vecumu man asaras birst vairāk nekā agrāk. Asaras arī tad, kad Latvija olimpiskajās spēlēs dabū zeltu.

Šajā fotosesijā fotografējāties ar Džeinas Ostinas grāmatu.

Jo fotosesijai stiliste lūdza paņemt līdzi man nozīmīgu grāmatu. Esmu liela Džeinas Ostinas fane, viņai tādu pasaulē ir daudz. Šī ir Lepnums un aizspriedumi, Pride and Prejudice, mana mīļākā Ostinas grāmata. Kā daudzi pasaulē, es kādreiz varēju no galvas vārds vārdā citēt tā slaveno pirmo teikumu: “Ir vispāratzīta patiesība, ka neprecētam vīrietim, kas nevar žēloties par mantības trūkumu, jāatrod sev sieva.” (No angļu valodas tulkojusi Ilga Melnbārde, Jumava, 2000. – Red.)

Ostinas romānos atrodam visu: elegantu stilu, neaizmirstamus raksturus, asi tvertu sabiedrisko vidi, atjautīgas variācijas par Pelnrušķītes tēmu sižetos. Tur var redzēt, ka 19. gadsimtā visās smalkākās aprindās – gan starp aristokrātiem, gan senām respektablām džentelmeņu ģimenēm bez tituliem – bija viena liela problēma. Sievietes nevarēja mantot zemi, ēkas, to iekārtu. Viņām tikai deva pūru. Meitu mātēm lielākā bēda bija, kā atrast meitai pēc iespējas bagātāku vīru; puišu radi rūpīgi sekoja līdzi, lai dēls apprec sievu ar pēc iespējas lielāku pūru. 

Viens no Džeinas Ostinas romāniem – Prāts un jūtīgums, Sense and Sensibility – ir par to, kā otrā sieva ar savām trim meitām piedzīvo sava vīra nāvi. Viņām nedrīkst atstāt ne penija, jo visam mantojumam jānonāk vīriešu kārtas mantinieka rokās. Līdz ar to viss tiek dēlam no pirmās laulības. Viņš ar savu sievu ievācas nelaiķa tēva pilī un burtiski izmet šīs sievietes uz ielas. Džeinai Ostinai pašai savā mūžā bija jāpiedzīvo dzīvošana diezgan spiedīgos materiālos apstākļos.

Kas no tā ir saglabājies mūsdienās?

Nu, zināmās bagātnieku aprindās tas joprojām ir spēkā. Tagad meitenēm ir pilnas tiesības saņemt mantojumu, bet ir cita problēma. Pie šo mantinieču durvīm rindā stāv vilki avju drānās. Tāpēc bagātnieki, tāpat kā aristokrāti, mīl apgrozīties savos ekskluzīvajos klubos, turēties paši savās aprindās, lai izvairītos no šiem avantūristiem. Ja raugāmies uz saticīgiem pāriem vispār, viņi ļoti bieži ir no līdzīgām aprindām. Un bieži ir dzimuši vai dzīvojuši kaut kad bērnībā netālu viens no otra.

Vienlīdzības starp vīrieti un sievieti realitātē nav?

Nē, vēl nav. Mums gan valsts pārvaldē ir bijis pilns komplekts: prezidente, premjere, Saeimas priekšsēdētājas bijušas pat vairākas un noturējušās ilgāku laiku. Bet mums ir par maz sieviešu Saeimā. Cik to ir zviedriem, bet cik mums? Mēs neparko nevaram dabūt vairāk sievietes politikā. Kad es biju prezidente un gatavojos jau otro reizi nominēt nākamo Ministru prezidentu, es principa pēc uzaicināju pāris sievietes kā kandidātes uz sarunām. Kā tās nabaga sievietes, ko aicināju uz pili, bija pārbijušās… No manis? Nez vai. Viņas bija pārbijušās no saviem vīriešu kārtas kolēģiem, kas teiks: “Kā tu uzdrošinājies pieņemt šādu ielūgumu, mēs jau visu esam izgudrojuši un nokārtojuši!”

Es to tīšām darīju, lai publiski parādītos doma, ka premjera krēslā var būt arī sieviete. 

Tad tie bija žurnālisti, kas neviltotā sašutumā brīnījās: kā tad tā, mums jau ir prezidente sieviete, un jūs vēl tagad runājat ar potenciālām sievietēm premjerēm?! Šausmu lietas – divas sievietes mums te tagad būtu pie varas?!

Es atvaicāju: “Piedodiet, bet kas jūs šajā situācijā tik ļoti satrauc? Vai jums šķiet, ka divi viena un tā paša dzimuma pārstāvji nevar vienlaikus būt pie izpildvaras un prezidenta amatā? Mums taču līdzšinējā vēsturē līdz pat 1999. gadam tā vien ir bijis: visi viena dzimuma – vīriešu! – augstākajos amatos, un šķiet, ka neviens to neuzņēma kā traģēdiju…” Ja nopietni – man daudz iznāk starptautiskā arēnā par dzimumu vienlīdzību runāt. Tur ļoti daudz kas vēl darāms, kaut Latvijā sievietes noteikti ir nesalīdzināmi labākā situācijā nekā neskaitāmās citās zemēs.

Jūs nožēlojat kaut ko, ko neesat izdarījusi – amatā un personiskajā dzīvē?

Personīgajā dzīvē ir daži lēmumi, ko tiešām nožēloju. Piemēram, aizgāju uz bijušā klasesbiedra iesvētībām tikai ar rožu pušķi rokās, bet bez dāvanas. Mamma man bija iestāstījusi, ka mēs, nesenie imigranti Kanādā, dāvanu nevaram atļauties. Man visu mūžu par to bija kauns, un es nožēloju, ka toreiz mammai paklausīju. Gadus vēlāk klasesbiedram par to atvainojos – par laimi, viņš to vispār toreiz nebija ievērojis un neko tādu vispār neatcerējās!

Kas attiecas uz darba pienākumiem, es vienmēr daru visu, kas ir manos spēkos, lai sasniegtu sev nospraustos mērķus, ļoti labi apzinoties, ka uz visām pasaules vajadzībām nav iespējams reaģēt. Man nekad nav bijis saraksts ar kalniem, kas jāpārvieto, vai jūrām, kas jāizsmeļ. Es vienmēr ķēros kārtējam vērsim pie ragiem – kas tajā brīdī auroja, bija barojams vai kaujams, tam pievērsos.

Un ne no kā nenobijāties?

Kopš es kā bērns pārdzīvoju ilgstošu bumbošanu, es iemācījos pārvarēt bailes. Ne jau tā, ka man vispār nebūtu bail, bet bailes pār manu dzīvi nevalda. Drosme man ir.

Kā jūs jūtaties šajā laikā?

Es pirmo reizi mūžā veselu gadu nodzīvoju savā lauku mājā. Ko es ļoti izbaudu. Ja vēl nebūtu nemitīgi jāpiedalās Zoom sēdēs un konferencēs un tonnām dokumentu jāizlasa… Esmu šo gadu ļoti daudz strādājusi pie ekrāna un bēdīgi vērojusi, kā aiz loga aizslīd gadalaiki, jo īpaši vasara. Bet tas, ka man nav jāceļo un jāsēž lidostās, – par to esmu ļoti priecīga. Tomēr pie ekrāna jūtos par daudz piesieta. Nepietiek laika izbaudīt to, ka dzīvoju laukos.

Bet kurp pasaule virzās?

Pasaule šobrīd streipuļo. Tiešām streipuļo visos veidos. Trīsdesmito gadu beigās arī Eiropa ļoti bīstami streipuļoja, bet cerēja, ka viss beigsies labi. Domāju, tādos brīžos jābūt ļoti modriem un jāraugās uz dzīvi tālredzīgi. Uz visām jaunajām, biedējošajām attīstībām jāraugās ļoti izvērtējoši un kritiski. Un jāreaģē pietiekami ātri, pirms tas kļuvis par krīzi.

Par ko jums sāp sirds?

Man sāp sirds, kad es manu naidu un aizspriedumus, sludinātus kā tikumus, un par to, ka Latvijā inteliģenti cilvēki izplata dezinformāciju un maldina citus. Tieši attiecībā uz pandēmiju, uz cilvēktiesību jautājumiem un dzimumu vienlīdzību. Bieži dzirdu manām ausīm tik šausminoši neadekvātus viedokļus un deklarācijas, ka nevaru saprast, kur tādi radušies. Ja cilvēkam Dievs nav devis prāta dāvanas, viņam var piedot, ka viņš kaut ko nesaprot. Ja cilvēkam nav palaimējies piedzimt ģimenē, kas viņu būtu pietiekoši izglītojusi, tad viņam arī var daudz ko piedot.

 Bet, ja cilvēkam ir dotības un laba izglītība, bet viņš izplata klaju dezinformāciju vai naidpilnus aizspriedumus, tad tas mani reizē biedē un sāpina.

Jums ir daudz sasniegumu, un tie ierakstīti jūsu CV, bet kādi palikuši ārpus tā? Ko jūs uzskatāt par savas dzīves sasniegumiem, par kuriem citi nezina?

Ir bezgala daudz, ko citi par mani nezina, jo viņi ir aizņemti paši ar savu dzīvi. Ir bijušas lielākas un mazākas uzvaras, kas pašai šķitušas nozīmīgas, bet varbūt citiem neko neizteiktu. Blakus sasniegumiem ir bijuši vērtīgi un interesanti piedzīvojumi. Dzīve jau nav sacensības, kur nemitīgi jāsacenšas par medaļām, ko var redzami uzkārt kaklā. Es vienkārši dzīvoju savu dzīvi, bet dzīve, kā teica Anšlavs Eglītis lugā Kazanovas mētelis, ir kā kaislīgas sievietes krūts: tā cilājas augšup, lejup, augšup, lejup… Ne katru dienu man saule spīd, dažreiz lietus līst, bet tāda jau ir tā dzīvošana. Laikam jau pati izdzīvošana ir tas lielākais sasniegums!

Un jūsu šīs vasaras piedzīvojumi?

Pirms braukšanas uz Rīgu dienas karstumā nolasīju sarkano stiķeņu krūmu, un vakarā ar Imantu savārījām ievārījumu. Citus gadus nekad nebiju trāpījusi laukos laikā, lai tās stiķenes novāktu. Daba bija bagātīgi to krūmu ar ogām apdāvinājusi, divas stundas pagāja lasot. Biju ļoti lepna uz sevi. Jāņogu ievārījumu arī savārījām, tāds mums ar Imantu komandas darbs. Bet es cenšos arī atpūsties. Katru dienu pēc pastaigas pusstundu nosēžos neko nedarīt un nedomāt. Skatos uz dīķi, uz pļavu, uz mākoņiem, uz lapu rakstu pret debesīm un neko nedomāju. Priecājos arī, ka esmu beigusi grāmatu, pie kuras ilgi strādāts, publicējusi vairākus rakstus, attālināti teikusi runas un uzrunas, piedalījusies neskaitāmās starptautiskās un vietējās sēdēs un paneļos, sniegusi intervijas gan klātienē, gan attālināti.

Mazbērni ir darbs vai prieks?

Prieka daudz, darba tikpat kā nav. Ar mazdēlu Ivaru, viņam tūliņ būs 11 gadu, mēs lasām grāmatas – gan latviski, gan angliski. Tas mums tas vienīgais darbs, jo prasa pierunāšanu. Nu jau mazdēls būs man priekšā izlasījis lielu, biezu tautas pasaku grāmatu un arī citas, arī daļu no Harija Potera angļu valodā.

Viņš gan ir diezgan kritisks pret pasakām, saka, ka tā nav, tā nenotiekot. Tad es prasu: un, kad tu spēlē Minecraft, tas tev ir pa īstam? Bet Dimanta pilij netic. Priekšā lasot, Ivars nostiprina latviešu valodas intonāciju, izrunu, citādi pārāk daudz laika pavada ar angļu valodu ekrānā. Viņš lasa ar izteiksmi, par ko es īpaši priecājos. Ar mazmeitām Alisi un Austru tiekos retāk, tik vien iznāk, kā viņas apmīļot un apdāvināt. Pastarītis Ritums vēl tikai zīdainītis vecāku rokās, viņa attīstībai sekojam viedtelefonā.

Bet par to Oscar de la Renta kleitu. Izsmalcināts dizains – tas arī prasa drosmi.

Es biju Sanfrancisko uz Amerikas psihologu kongresu. Un pretī kongresa norises vietai bija milzīgs lielveikals. Oskars de la Renta tieši tobrīd pats tur bija ieradies ar savu jauno kolekciju. Un es nopirku skatlogā redzētu brīnišķīgu melna samta kleitu par īpašu prezentācijas cenu. Bet tas bija labs ieguldījums, tajā kleitā es daudzas runas teicu – 18. novembrī un citos latviešu sarīkojumos, man liekas, visu Ameriku apbraukāju ar to samta kleitu. Kanādiešu sabiedrībā arī tā lieti noderēja.

Vēl no Kanādas man līdzi atceļoja lieliska Gianfranco Ferré zīda kleita, kas man bija mugurā, kad Londonā, BBC programmas Hard Talk studijā, tik efektīvi atvairīju visus slavenā Tima Sebastjana rūpīgi sagatavotos rupjos uzbrukumus Latvijai un latviešiem, ka daudzinātajam “iznīcinošajam intervētājam” treknas sviedru piles lāsoja uz pieres un mūsu vārdiskā duelī es paliku uzvarētāja. Interesanti, ka tieši šī Sebastjana kunga intervija ir mistiski nozudusi no BBC viņa programmas arhīviem…

Jūsu skapī ir kāds īpašs tērps, kas vairs neder, bet glabājat to atmiņu dēļ?

Mani skapji ir ļoti daudzas reizes tukšoti, jo, esot prezidentei, man vajadzēja daudz tērpu. Pa šiem gadiem jau esam vairākas kravas izravējuši. Bet ir tādas atmiņu kleitas, jā. Sākot ar inaugurācijas balles tērpiem, Prāgas samita runas sarkano kostīmu, NATO Rīgas samita zaļo kostīmkleitu… Man ir tāda fotogrāfija no prezidenta Klintona sasaukta 59 valstu pārstāvju saieta 1999. gada septembrī Sarajevā. Tur visi kungi stāv melnos uzvalkos, bet es sarkanā mēteļkleitā un toreizējā ASV ārlietu ministre Madlēna Olbraita kanārijdzeltenā kostīmā.

Diezgan daudzus tērpus esmu atdāvinājusi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, viņiem ir lielākā tērpu kolekcija Baltijā no dažādiem laikiem. Arī modes mākslinieks Aleksandrs Vasiļjevs lūdza, vai varu vienu tērpu atdāvināt Modes muzejam.

Jums vienmēr ir rotas. Un ļoti skaistas rotas.

Rotas man patīk gan. Atceros, kā manai mammai bija piespraude, zirneklītis, šķiet, ar ametistu. Mani kā bērnu tā ārkārtīgi fascinēja. Mani vispār pievilka skaistas lietas. Iebraucot Vācijā, prātā palikusi tāda aina: slaida dāma zilā kostīmā, cepure un cimdi pieskaņotā krāsā, un pie katras rokas pa baltam, tievam krievu vēja sunim, man tā bija tāda estētiskā bauda acīm. 

Pēdējo vasaru, ko pavadījām Latvijā, dzīvojām Salaspilī, un mājas saimnieces pieaugušajai meitai Edītei bija skaista zelta broša tādā kā astoņnieka formā, ar diviem tirkīza akmeņiem. Es tik ļoti par to priecājos, ka viņa taču man, sešgadīgam bērnam, to brošu atdāvināja! Diemžēl tranzītnometnē, braucot uz Maroku, man to nozaga. Jaunībā gan es rotas nevalkāju, vienīgi mammas mazliet izdilušo Nameja gredzenu. Kāzās vīrs uzdāvināja pērļu virteni. Vēlāk vīrs sāka jubilejās un dzimšanas dienās dāvināt rotas. Un es pati arī sāku pirkt rotas kā paliekošus suvenīrus no tāliem ceļojumiem.

Es pat zinu, kur un kā tas sākās, – Brazīlijā. Tur iegūst visdažādākos dārgakmeņus, un Dzidra, vietējā latviete, ar kuru sadraudzējos, uzstāja, ka man vajag kaut ko iegādāties par piemiņu no Brazīlijas. Pie viņiem esot paraža – tiklīdz vīrietis ir bijis sievai neuzticīgs, viņš viņai kaut ko uzdāvinot. “Bet tu pati esi profesore, pati pelni naudu, pilnīgi neatkarīga – tu taču pati sev vari rotas pirkt!” Lūk, tā es sev nopirku šo ametista gredzenu, arī rozā ķeizariskā topāza kakla rotu un gredzenu, kas noderēja inaugurācijas ballē. Arī šo opāla gredzenu pati sev Austrālijā nopirku. Tā tas turpinājās.