Es viņu nemīlu, bet meitiņa sauc par tēti...

Pirms trīs gadiem iepazinos ar vīrieti un iemīlējos, sākām dzīvot kopā jau pēc divu nedēļu pazīšanās. Tajā laikā man jau bija bērniņš no iepriekšējām attiecībām. Kad bijām kopā nodzīvojuši gadu, meita sāka saukt viņu par tēvu. Arī viņš to ļoti gribēja, un man nebija nekas pretī, jo viņi abi tā bija laimīgi. Es arī jutos laimīga.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Attēlā redzamā modele nav raksta varone.

Protams, kā jau visās ģimenēs, no sākuma viss bija labi. Vēlāk uzzināju, ka vīrieša vecāki, zina visu par mani, visu par viņu, visu par to, ko un kā mēs darām un arī ar ko. Man tas neliekās pieņemami, tāpēc pateicu, ka negribu, lai viņa vecāki par mani kaut ko zinātu. Sākās problēmas. Vīrieša māte sāka stāstīt visādas pasaciņas par mani, kurām viņš noticēja. Protams, šķīrāmies.

Es nesaprotu, vīrietim tūlīt būs 30 gadi, bet vēl joprojām vecāki ir viss.

Tikko kā mēs izšķīrāmies, arī manas sapņu brilles nokrita, jo jūtas pret viņu bija pazudušas, viņš nebija slikts ne pret mani ne pret manu bērnu, bet es biju tikai aizrāvusies. To, diemžēl, sapratu par vēlu, jo līdz tam domāju, ka aizraušanās nevar ilgt trīs gadus. Priecājos, ka mēs beidzot esam šķirti, un man nav jūtu pret viņu, līdz brīdim, kad viņš saprata, ka es esot viņa ''īstā'' sieviete. Es gan turpināju dzīvot un turējos pretī visām problēmām.


Pēc nedēļas, kad dusmas bija pāri, viņš sāka visu skaidrot un uzzinājis, ka tie visi ir bijuši meli par mani, bet tajā pašā laikā viņa vecāki atkal bija nevainīgi, jo viņiem viss sliktais esot teikts. Tagad viņa vecāki ir pret mūsu attiecībām, un man tas nepatīk, jo viņi uzskata, ka es tikai visus izmantoju. Es nesaprotu, vīrietim tūlīt būs 30 gadi, bet vēl joprojām vecāki ir viss. Esmu jaunāka par viņu divus gadus, bet mana ģimene zina tik to, ko viņiem vajag zināt, viņi mani neizjautā un netirda par mūsu intīmo dzīvi un visu pārējo.

Reklāma
Reklāma

Viņa raudāja un trakoja, nevarēju viņu nomierināt līdz atbrauca „tētis”. Meita palika mierīga, sāka priecāties un bija laimīga.

Bet tā nav galvenā problēma. Mēs izšķīrāmies, dzīvojām atsevišķi, un vienu vakaru liku gulēt meitu, kurai sākās histērija. Viņa raudāja un trakoja, nevarēju viņu nomierināt līdz atbrauca „tētis”. Meita palika mierīga, sāka priecāties un bija laimīga. Es pat nezināju, ko darīt, mana meita sajūsmā runāja par viņu, gaidīja, līdz es piekritu būt „ģimene”, lai arī neīsta. Tomēr mana mazā saulīte atkal bija tāda kā agrāk.


Es tomēr neko pret šo vīrieti nejūtu. Ne mīlestību, ne naidu. Viņš ir labs cilvēks, bet ne piemērots man. Tagad esmu kopā ar viņu jau nedēļu, bet mana sirdsapziņa mani tirda un neliek mierā. Es nevaru pati pieņemt, ka tagad es tiešām izmantoju viņu. Man pašai dzīve nav bijusi spoža, es uzaugu bez tēva. Bija tikai onkulis, ar kuru man nekad nebija nekā kopīga. Es zinu, ka esmu pieļāvusi kļūdu, ļaujot svešu cilvēku saukt par tēvu, bet pagaidām negribu pieļaut vēl lielāku kļūdu, un ļaut arī savai meitai ticēt ilūzijām. Viņš manu meitu ļoti mīl un rūpējas par viņu kā par savu. Vīrietim pašam nav bērnu, bet viņš vēlas kopīgu bērnu. Viņš ir gatavs darīt visu, lai mēs būtu ar viņu, bet es nezinu, vai tā nav vel lielāka kļūda par iepriekšējo…