Dagmāra Legante mācās ģimeni. Intervija

“Esmu pieredzējusi — ja ieej tumšā istabā un mēģini uzmirdzēt pats, tā tiešām kļūst gaišāka,” saka Dagmāra Legante. Šis laiks viņai ir īpašs — Dagmāra ir sava pirmdzimtā gaidībās, turklāt nesen izdarījusi izvēli būt kopā ne vien ar mīļoto vīrieti Normundu Celmiņu, bet arī viņa diviem bērniem. Dagmāra mācās ģimeni. Intervijas fragments no nacionālo ziņu portāla www.kasjauns.lv.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto: no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva

–    Vai tev, pirms izlēmi dzīvot kopā ar Normundu un viņa bērniem, bija pārdomu periods?
– Tikpat kā ne. Tas bija variants, kad viss tā iet, iet un jau notiek. Var jau būt, ka citos apstākļos es būtu analizējusi, domājusi, kā tas ir...
– Plusiņus, mīnusiņus mēģinājusi ar skaidru galvu salikt?
– Nu, nesanāk jau tā — skaidru galvu! Ir jūtas, emocijas... Nezinu, ne par velti mēs laikam esam satikušies, ne par velti tas viss notiek. Uz kurieni tas iet un kā viss beigsies — to jau neviens nekad diemžēl nevar paredzēt. Varam tikai cerēt, ka izdarīsim pareizās izvēles un varēsim baudīt to, kas ir. Protams, ir savādāk, nekā ja būtu tikai mēs divi. Domāju, ka to, kā tas ir, zina tikai sievietes, kas nonākušas līdzīgā situācijā — ieejot ģimenē, kur ir vīrietis ar bērniem...
– Parasti vīrietis nonāk šādā situācijā.
– Jā, nu, domāju, ka viņi zina... Nu, neviens neanalizē. Kā tu vari analizēt to, ko pats nezini, kā tas ir? Vari fantazēt vai nefantazēt, dzīve ir dzīve, tā pati notiek. Varu izplānot vai iedomāties, bet tāpat — tu ieej tai ģimenē un nezini, kā būs! It sevišķi tur, kur ir bērni; viņi taču vispār ir neparedzami. Kā jebkurā ģimenē — ir priecīgās dienas, un ir sliktās. Tie, kuri ir ienākuši jaunā ģimenē, zina, kā tas ir. Tas ir darbs, jāpiestrādā pie attiecībām. Ir lietas, kas jādara, jo tā dara, un viss!

Man šķiet, ka vīrieti par vīrieti arī padara tas, ka viņš var to mamutu atnest mājās. Un nav runa par to, cik lielu viņš atnes.

– Bet tu iegāji kā draugs? Vai tomēr — kā autoritāte, pieaugušais?
– Nu, kā draugs. Un ko citu tu vispār, ienākot citā ģimenē, vari piedāvāt? Cik tālu tas var aizvest — tā draudzība, cik tuvu tevi pielaidīs, cik tu pielaidīsi — tas jau ir no katra atkarīgs.
– Tā arī zināmā mērā ir ķīmija.
– Droši vien — vai nu ir, vai nav! To nevar piespiest. Visam jānotiek it kā pašam no sevis.
– Jo pat īstajiem vecākiem ir katram savas attiecības ar bērniem.
– Tieši tā. Ar katru bērnu attiecības ir citādākas, katram vecuma posmam savas īpatnības, arī mums katram savas. Viss, ko var mēģināt, — būt... draugs.
(..)
– Tev ir izveidojies kāds standarts — materiālais līmenis, par kuru zemāk negribi nolaisties?
– (Domā.) Es nezinu... Nu, dzīvot labi jau vienmēr gribas. Un vienmēr var gribēt vēl vairāk, bet jāmāk novērtēt to, kas ir. Protams, ir lietas, par kurām gribētos, lai tās vienmēr ir pieejamas, piemēram, ceļošana. Man noteikti tas būtu svarīgāk nekā briljanta auskariņi.
– Tev ir mājkalpotāja?
– Jā. Protams, tas ir ļoti liels komforts un atbalsts. Es melotu, ja teiktu, ka man ir pilnīgi vienalga. Protams, nē.
– Tu taču piekrīti, ka vīrietim ir jāprot nopelnīt naudu?
– Esmu pārliecināta, ka jā. Sievietei, protams, ir jābūt savam darbam, kurā viņa var izpausties un gūt prieku un savu naudiņu. Un, ja es būtu vīrietis, es arī noteikti tā domātu. Man šķiet, ka vīrieti par vīrieti arī padara tas, ka viņš var to mamutu atnest mājās. Un nav runa par to, cik lielu viņš atnes, bet vispār — lai ir vēlme un varēšana. Lai gan man ir paziņas, kas saka — nē, par 200 latiem nestrādāšu, tad labāk vispār ne! Vai tas ir vīrišķīgi? Var jau teikt — meitenes skrien pakaļ naudīgajiem... Bet — nauda, materiālais ir viens, bet tas tomēr kaut ko norāda arī par pašu vīrieti! Ka viņš ir spējīgs to izdarīt. Nevis — aizgāju, nebija tik smuks mamuts, kā gribējās, neņēmu vispār, šodien būsim bez mamuta. Tāpat arī sievietei jābūt — nu, kā sievietei!
–    Tu esi tā pavarda sargātāja, uguns pūtēja, ogu vācēja?
– Nu, mēģinu! Ir tāds pārējas posms. Neesmu no lielākajām saimniecēm pasaulē. Bet nav arī tā, ka neko nemāku. Mēģinu saorganizēt, lai Lieldienās ir olas, ko krāsot, kaut kas garšīgs svētkos. Man liekas, tā ir sievietes lieta. Labi, nav katru dienu puķu mājās, bet vismaz pūpoliņus vāzītē ielieku! Ja vakarā bērns palūdz mannā putru uzvārīt, es neteikšu, ka nemāku. Uzvārīšu. Vai desmaizi uztaisīšu. Ir kādas mazās lietiņas. Agrāk es tam baigi spurojos pretī, teicu — es to nedarīšu, bet ar laiku tu pieaudz... Jo nav sievietei jāskrien pakaļ mamutam. Ir tādi, kas apmainījušies vietām. Okei, ja viņiem tā patīk, forši! Man arī patīk, ka man ir darbs un nav jāprasa vīrietim – iedod naudu, es tev nopirkšu dzimšanas dienas dāvanu! Protams, man jāpasakās Normundam, ka man ir tādas iespējas, ka varu strādāt tikai tos darbus, ko gribu, ka man nav...
– Pilnīgi visam jāpiekrīt.
– Nu, jā. Ka varu izvēlēties — vai ņemu šo pasākumu, raidījumu. Ja nevēlos, saku — paldies par piedāvājumu.
– Vai tāpēc mainās apkārtējo attieksme? Ja cilvēks pieņem visus piedāvājumus, viņš arī zināmā mērā, lai cik tas skarbi skanētu, kļūst par lupatu.
– Jā, tas saucas — nevajag izmainīties sīknaudā.

Pilnu interviju lasi šeit.
Autore: Sandra Landorfa, www.kasjauns.lv

Reklāma
Reklāma