Vīrs nedāvina ziedus un nesaka komplimentus...

Portāla mammam.lv/tetiem.lv reģistrētā lietotāja raksta: „Vīrs kā cilvēks ir ļoti labs. Labsirdīgs, nav skopulis, kluss pēc dabas. Bet man, kā jau jebkurai sievietei, gribas uzmanības apliecinājumus, komplimentus, mīļus vārdus... Diemžēl no sava  vīra  9 gadu laikā tādus praktiski neesmu dzirdējusi. Esmu mēģinājusi viņam likt saprast, ka man tos ļoti, ļoti vajag, man tādu pietrūkst. Vīrs vienmēr atrunājas ar to, ka nav pēc dabas no tiem, kas mētājas ar komplimentiem. Es to ļoti labi saprotu, bet tajā pašā laikā zinu, ka vīrs tomēr ir romantiķis. Kāpēc tā? Kāpēc citi vīri savas sieviņas čubina, lutina, dāvā tām ziedus, neliedz komplimentus utt. Varbūt es daru ko nepareizi vai arī man tomēr samierināties ar domu, ka nekad no vīra ko tādu nesagaidīšu? Vispār vīrs pēc dabas ir arī kautrīgs, varbūt viņš vienkārši kautrējas?”

Atbild geštalttearapeite Aija Baha-Velvele: „Ne reizi vien esmu sastapusi sievietes, kuras auklē sevī skumjas, ka vīrs nedāvina tik ļoti nepieciešamos komplimentus, saldos vārdus vai ziedus. Un tad, kad es klausos šajās sievietes, manī allaž rodas jautājums, bet kas vēl bez šiem komplimentiem un ziediem ir skaists un nozīmīgs, pat neatkārtojams šajās konkrētajās attiecībās? Reizēm pēc uzmanības apliecinājumiem ilgojas arī vīrieši. Ikviens cilvēks, kas ienāk kā mazulis šajā pasaulē, ir pelnījis, lai viņu mīl, lai par viņu rūpējas un, lai viņš varētu nodzīvot piepildītu, veiksmīgu un laimīgu dzīvi. Lielākā daļa no cilvēkiem domā, ka viņus laimīgus var darīt tikai otra cilvēka rūpes, uzmanība, mīlestība, lai gan patiesība ir tāda, ka mēs katrs esam atbildīgi par savām sajūtām, savu dzīvi, un otram cilvēkam nav pienākuma darīt mūs laimīgus. Kamēr mēs dzīvojam ar domu, ka laimīgi varam justies tikai tad, ja kaut ko saņemam no otra, tikmēr mēs nekādi nespējam būt pa īstam laimīgi, tikmēr mūsu lielākā draudzene ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.

Reizēm pat nav vajadzīgi vārdi, lai sagādātu sev un otram sajūtu, ka mīlam, pietiek ar siltu apskāvienu, pagatavotu piparmētru tēju vai iecienītākās šokolādes nopirkšanu veikalā.

Jūs rakstāt, ka zināt, ka vīrs ir romantisks, tad pamēģiniet savā sirdī atmodināt to sajūtu, kad esat šo romantiku baudījusi. Ne vienmēr romantika, uzmanības apliecinājums atspoguļojas komplimentos, ziedos vai mīļos vārdos. Es nenoliegšu, ka vārdiem savstarpējās attiecībās ir liela nozīme un vērtība, bet iespējams, ka Jūsu vīrs tik tiešām ir noslēgts un līdz ar to izpildīt Jūsu vēlmi viņam ir sarežģīti, iespējams, ka viņš pats ir audzis tādā ģimenē, kurā nav redzējis kā tēvs izrāda maigumu un uzmanību savai sievai, un, ja tā, tad Jūsu vīram nav bijusi iespēja to iemācīties. Bet tas nenozīmē, ka viņš to nevarētu iemācīties tagad, tikai viņam ir vajadzīga palīdzība. Un te nu palīdzēt varat Jūs, lai gan tas nebūs viegli. Jums būtu jābūt pirmajai, kas sper soli mīļu vārdu teikšanā, uzmanības izrādīšanā. Un nevis kaut kādā veidā liekot vīram saprast, ka vārdi jums nepieciešami, bet sākot pati izteikt tos savam dzīvesbiedram. Jūs varat no rīta pamosties un vārdiņam – labrīt, pievienot klāt vēl otru vārdiņu – labrīt, mīļais! Reizēm pat nav vajadzīgi vārdi, lai sagādātu sev un otram sajūtu, ka mīlam, pietiek ar siltu apskāvienu, pagatavotu piparmētru tēju vai iecienītākās šokolādes nopirkšanu veikalā. Ja mēs paši cenšamies savā mīļotajā cilvēkā saredzēt labo, skaisto un unikālo, tad tas mēdz nostrādāt vairāk, kā vienreiz dzirdēts kompliments. Jūs rakstāt, ka citi vīri čubina savas sievas un lutina, tomēr varbūt līdzās tam viņi ir arī agresīvi vai daudz brīvā laika pavada ārpus mājas, kopā ar draugiem, nevis ģimeni. Esmu pārliecināta, ka arī Jūsu vīrā ir daudz tādu dārgumu, kurus viņš atklāj tikai Jums, varbūt vienkārši šobrīd Jūs tos nepamanāt. Nebīstieties savu mīlestību un jūtas izrādīt savam vīram tieši un atklāti, jo tikai cilvēks, kuram sirds vietā ir ledus gabaliņš, pret to paliks vienaldzīgs un viņam tas nepatiks vai traucēs. Attiecībās vienmēr kādam ir jāsper pirmais solis, bet tas jādara ar iejūtību un jāpacenšas atmodināt sevī pārliecība un sajūta, ka tas ko mēs darām, ir vajadzīgs vispirms mums pašiem un, ja mēs otru mīlam – patiesi un no sirds, tad mums nerodas vajadzība pēc jautājuma – kas man par to būs pretī? Mēs dodam un priecājamies par iespēju dot, baudām šīs došanas izraisītās emocijas un mūs silda, ka redzam otra acīs mirdzam prieka un pateicības uguntiņu.”


Par šo tēmu lasi arī:
Kas dārgāks briljanti vai silts pleds?