Kā atradināt mazuli no māneklīša?

Daudzas mammas sasteidz, mēģinot mazuli no knupja atradināt uzreiz pēc gada vecuma sasniegšanas. Tomēr bērniem zīšanas reflekss var saglabāties līdz pat trīsarpus gadiem. Un līdz tam vecumam bērns var vēlēties ne tikai lietot knupīti, bet arī zīst mammas krūti, ja vien mamma arī ir ar mieru. 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Visai bieži pāragra atteikšanās no knupīša tikai veicina īkšķa zīšanu, taču knupītis ir labāks nekā īkšķis. Foto: www.maneklis.lv publicitātes foto

Zīšana mazus bērnus ļoti nomierina, tas joprojām ir viņu līdzeklis, kas palīdz atslābināties un pāriet no nomada uz miegu, bet apkārtējie un klusa balss vecāku galvā pēkšņi mudina atteikties no knupīša lietošanas, sak, bērns jau liels, bet vēl ar sosi! 

 

 

Kāpēc nesteigties no knupīša aizmiršanas:

Pirmkārt, atceries, ka daudzās pasaules kultūrās ar mātes pienu bērnus zīda pat līdz četru gadu vecumam.

Otrkārt, daudziem bērniem ir spēcīga ģenētiska dziņa pieķerties kādam mierinājuma objektam (tas var būt knupītis, īkšķis, rotaļu lācītis vai drošības sedziņa). Tāpēc visai bieži pāragra atteikšanās no knupīša tikai veicina īkšķa zīšanu, taču knupītis ir labāks nekā īkšķis, jo to viņš tomēr atmetīs, bet ilgstoša pirksta zīšana var nopietni deformēt aukslējas un novest pie nepieciešamības vēlāk lietot neērtās un dārgās zobu breketes.

Treškārt, neviens taču nav aizgājis uz vidusskolu, zīžot knupi.

 

Kad esat nolēmuši mazuli pamazām atradināt no knupīša, ņem vērā dažus padomus: 

* dod knupīti tikai noteiktās situācijās, piemēram, liekot gulēt vai gadījumos, kad nepieciešams īpašs mierinājums. 

*pamazām ierobežo knupīša zīšanas ilgumu. 

* iedrošini bērnu izmantot citas mīļlietiņas, piemēram, mīkstu sedziņu, rotaļu lācīti vai tavu zīda šalli (“Mīļumiņ, es tūliņ atradīšu tavu knupīti, tikmēr paauklē rotaļu lācīti.”).

Reklāma
Reklāma

*papļāpā ar mazuļa mīkstajām rotaļlietām par to, cik mierīgi viņš visu rītu izticis bez knupīša.

* izstāsti pasaku par trusīti, kas bija atvadījies no knupīša, un tā vietā ieguvis brīnumu lācīti, kas viņu darīja laimīgu ik reiz, kad to apskāva.

*nosaki dienā laiku bez knupīša – sāc ar 30 minūtēm, vislabāk pēc diendusas.  Es ieteiktu izmantot taimeri, lai bērns visu laiku tevi nebakstītu. (“Mīļais, es zinu, ka tu tagad vēlies savu knupīti, bet mums jāpagaida, līdz nozvanīs Zvana kungs un ļaus to paņemt. Atceries, citādi nevar! Vai nevēlies paspēlēties ar mašīnu vai palasīt grāmatu, kamēr gaidām trakā Zvana kunga zvanīšanu?”)

* nekad nesaki, ka atdosi knupīti citam bērnam. Tas var izraisīt greizsirdību katru reizi, kad viņš redzēs kādu mazuli ar knupīti!

* kopā ar bērnu apspried, kad knupīti dot projām. Varat izvērtēt kādu īpašu dienu, piemēram, bērna dzimšanas dienu.

* Pārliecinies, ka bērns, atsakoties no knupīša, tā vietā iegūst ko citu. Mazulim būs vieglāk šķirties no vecā drauga, zinot, ka vietā dabūs ko jaunu, piemēram, lielisku rotaļlietu lieliem puikām, ko jūs kopīgi izvēlēsieties.

* kalendārā pie izvēlētās dienas “uz redzēšanos, knupīti, esi sveicināts... (ieraksti jaunās rotaļlietas nosaukumu)” un salīmē jautras uzlīmes. Ļauj mazulim ar sarkanu pildspalvu nosvītrot dienas, kas atlikušas līdz atvadu dienai no knupīša.

 

Esiet pozitīvi, bet pārāk nepriecājieties. Daži bērni pēdējā brīdī pēkšņi saprot, ka vēl nav tam gatavi (“Māmiņ, es vēl neesmu liels puika!”). Tu taču nevēlies, lai bērns justos kā neveiksminieks, un neuzskati, ka viņš būtu jūs pievīlis? (“Redzu, tu tik ļoti mīli savu knupīti, ka vēl neesi gatavs pateikt viņam uz redzēšanos... Nu labi, varbūt nākamajā nedēļā?”)

 

Ja bērnu ilgstoši neizdodas atradināt no knupīša, ir vērts pārdomāt, kas ar bērnu notiek, kas viņā rada tik lielu stresa līmeni, ka ir tik grūti no tā atteikties. Te jāpiebilst, ka stress bērnam nenozīmē, ka vide ģimenē ir nelabvēlīga, varbūt viņam ir trauslāka nervu sistēma, varbūt ir pārslodze bērnudārzā. Varbūt bērnam ikdienā tiek piedāvātas aktivitātes, kam viņš vienkārši nav gatavs. Varbūt ir par maz tieša kontakta ar mammu.