Skolēniem brīvlaiks, vecākiem – izmisīga loģistika. Kādas ir vecāku iespējas, ja atvaļinājuma dienas beigušās?

Īpaši sarežģīta šī situācija ir pirmklasnieku vecākiem. Septiņus gadus vecs bērns vēl bieži nav gatavs vairākas stundas pavadīt mājās viens, taču skolas brīvlaiki pienāk neatkarīgi no tā, vai vecākiem darbā ir iespēja paņemt brīvas dienas. Turklāt  pirmās klases skolēniem iespēja atpūsties no mācībām tiek dota biežāk, proti, viens brīvlaiks oktobrī, otrs Ziemassvētkos, trešais – papildus brīvlaiks 2. semestrī, kura datumu nosaka izglītības iestāde, ceturtais pavasara brīvlaiks un visbeidzot trīs brīvi vasaras mēneši. 
 

Tā vietā, lai izbaudītu bērna brīvdienas, vecāki nereti mēģina salikt kopā gandrīz neiespējamu puzli – sadalīt pieskatīšanas pienākumus starp abiem vecākiem, iesaistīt vecvecākus, meklēt nometnes vai lūgt darba devējam pretimnākšanu. Un ko darīt ģimenēm, kurām nav pieejama neviena no šīm iespējām?
 

Vai bērnu pieskatīšana skolas brīvlaikos ir tikai katras ģimenes privāta problēma, vai arī pašvaldībām un valstij būtu jādomā par plašāku atbalstu strādājošajiem vecākiem? Kādas ir reālās iespējas pirmklasnieku vecākiem, un kā šo laiku organizēt tā, lai bērns būtu drošībā, vecāki nezaudētu darba ienākumus un ģimenes dzīve nepārvērstos nepārtrauktā loģistikā, skaidrojam mēs, portāls Mammamuntetiem.lv

Katra bērna attīstība norit atšķirīgi

Lēmums [par bērna atstāšanu mājās vienu] vecākiem jāpieņem, izvērtējot ne tikai bērna vecumu, bet arī emocionālo briedumu, spēju parūpēties par sevi un spēju rīkoties neparedzētās situācijās. Īpaši piesardzīgiem jābūt attiecībā ar pirmās klases skolēniem, kuriem vēl tikai veidojas patstāvības prasmes un izpratne par drošību. Par to, ka bērns vēl nav gatavs palikt mājās viens, var liecināt izteikta trauksme, bailes no tumsas vai negaidītām skaņām, grūtības nomierināties, ja kaut kas neizdodas, impulsīva rīcība, grūtības ievērot drošības noteikumus vai nespēja patstāvīgi sazināties ar pieaugušo nepieciešamības gadījumā. Un ja vecāki sāk bērnu gatavot tam, ka viņš paliks viens pats mājās, tad ieteicams to darīt pakāpeniski un brīžos, kad bērns ir emocionāli mierīgs, skaidro Bērnu aizsardzības centra speciāliste Lāsma Lagzdiņa.

Pirmās klases skolēnam skolas gaitu uzsākšana pati par sevi ir nozīmīgs pārmaiņu periods, jo bērns apgūst jaunu dienas režīmu, veido attiecības ar vienaudžiem, mācās ievērot noteikumus un pieņem daudz svarīgus lēmumus ikdienā patstāvīgi.

Ja bērns spēj patstāvīgi pavadīt laiku bez vecāku klātbūtnes un tādos brīžos jūtas mierīgi, tā jau ir pazīme, ka bērns varētu palikt neilgu laiku bez pieaugušā, 

ja ārkārtas situācijās bērns spēj sazināties ar pieaugušo, paprasīt atbalstu vai palīdzību, tā arī ir viena no patstāvības pazīmēm. Un noteikti ir vērts apsvērt dažādus variantus, kas nodrošinātu pieaugušā ātru nokļūšanu pie bērna, ja viņš nejūtas droši, tie varētu būt, piemēram, ģimenei uzticami pieaugušie. Un ne mazāk svarīgi ir pajautāt pašam bērnam, vai viņš ir tam gatavs? Nepieciešams izvērtēt  kopumā gan bērna attīstību, gan konkrēto situāciju. Ja rodas šaubas, drošāk ir meklēt iespēju nodrošināt bērnam droša pieaugušā uzraudzību, nevis paļauties, ka gan jau bērns tiks galā.

Bērns brīvlaikā alkst vecāka uzmanību!

Bērnam brīvlaiks bieži saistās ar iespēju būt kopā ar vecākiem, piedzīvot kaut ko īpašu un saņemt vairāk viņu uzmanības. Bet diemžēl ne visi vecāki var saskaņot savu atvaļinājumu ar bērna brīvlaiku. Vecākiem palīdzētu atklāta, vecumam atbilstoša saruna. Ir svarīgi paskaidrot, ka pieaugušajiem ir darba pienākumi, taču tas nemazina viņu mīlestību pret bērnu. Vienlaikus nevajadzētu sagaidīt, ka bērns šo situāciju uzreiz sapratīs un pieņems. 

“Bet tas nenozīmē, ka vecāks nevarētu ieplānot vairāk laika pavadīt ar bērnu pēc darba. Un vienmēr var kopā saplānot burvīgu, jēgpilnu un interesantu plānu katram vakaram, kad vecāks pabeidz darbu, lai atmiņas par kopā pavadīto laiku vēl ilgi saglabātos. Ir vērts atcerēties, ka bērnam nav vienmēr jābūt priecīgam par vecāku pieņemto risinājumu. Viņš drīkst skumt, dusmoties vai paust vilšanos. Vecāku uzdevums nav novērst visas nepatīkamās sajūtas, bet palīdzēt bērnam tās izprast un pārdzīvot, saglabājot drošības un piederības sajūtu,” skaidro speciāliste. 

Daudzi vecāki vēlētos būt kopā ar bērniem skolas brīvlaikā, taču darba pienākumi, finansiālie apstākļi un citas dzīves vajadzības ne vienmēr ļauj to īstenot. Tas, ka vecāki nevar visu brīvlaiku pavadīt kopā ar bērnu, nenozīmē, ka viņi ir dara nepietiekami vai ka bērns tiek mīlēts mazāk. 

Bērna labbūtību nenosaka tikai kopā pavadīto stundu skaits. Nozīmīga ir arī attiecību kvalitāte vai bērns ikdienā jūtas uzklausīts, vai viņa vajadzības tiek pamanītas, vai viņam ir iespēja saņemt mierinājumu, atbalstu un nedalītu uzmanību. Bērns noteikti priecāsies par vecāku, kurš jūtas laimīgs un apmierināts. Bērns noteikti novērtēs kopā pavadītā laika kvalitāti arī ikdienas ierobežojumu apstākļos. Dažkārt tieši mierīga saruna, apskāviens un kopīgi pavadītas dažas minūtes bērnam sniedz vairāk, nekā vēlme nodrošināt ideālu brīvlaiku, skaidro Lāsma Lagzdiņa.

Ko saka likums? 

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta 6.daļa nosaka, ka vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes. Likums arī nosaka, ka vecāku vai personu, kuras aprūpē bērns nodots, pienākums ir nodrošināt bērna no septiņu līdz trīspadsmit gadu vecumam uzraudzību, lai netiktu apdraudēta viņa dzīvība vai veselība. Par optimālo vecumu, kad uz brīdi bērnu var atstāt vienu un pamazām radināt pie patstāvības, visbiežāk piesauc 6 gadu vecumu, taču tas jādara ļoti pakāpeniski. 

Lai gan likuma priekšā septiņgadnieks mājās drīkst atrasties viens pats, ko darīt vecākiem, kuru bērns tam vēl nav gatavs, bet citu pieskatīšanas iespēju vienkārši nav? 

Darba likuma 148. pants nosaka, ka darbiniekam, kuram ir bērns līdz astoņu gadu vecumam vai kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku, bērnu vai citu tuvu ģimenes locekli, vai personu, kura dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kurai nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts, ir tiesības prasīt darba devējam noteikt darba laika organizācijas pielāgojumu. Darba devējam pieprasījums jāizvērtē un ne vēlāk kā mēneša laikā jāinformē darbinieks par pielāgojuma iespējām uzņēmumā. Tas gan nenozīmē automātiskas tiesības uz attālināto darbu tieši visā brīvlaikā.

Piemēram, var lūgt:

• brīvlaika nedēļā strādāt attālināti;
• uz laiku mainīt darba sākuma un beigu laiku;
• vienoties par elastīgu darba grafiku, ja amata pienākumi to ļauj.

Savukārt, Darba likuma 134. pants nosaka, ka darba devējs un darbinieks var vienoties par nepilna darba laika noteikšanu, kas ir īsāks par normālo dienas vai nedēļas darba laiku šādos gadījumos: 

• ja to pieprasa grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti, — visā barošanas laikā, 
• kā arī darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns invalīds līdz 16 gadu vecumam.

Darbinieka atteikšanās pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Tas var būt risinājums, ja bērna brīvlaikā nepieciešams īsāks darba laiks, lai gan tas var ietekmēt atalgojumu.

Vēl viena opcija ir papildatvaļinājums. Ja darbinieka aprūpē ir mazāk par trim bērniem vecumā līdz 14 gadiem, pienākas vismaz viena apmaksāta papildatvaļinājuma darba diena gadā. Ja ir trīs vai vairāk bērnu līdz 16 gadu vecumam vai bērns ar invaliditāti līdz 18 gadu vecumam, pienākas trīs darba dienas. Šīs dienas var izmantot arī brīvlaikā, taču konkrētais laiks jāsaskaņo ar darba devēju.