Atkarību pazīmes no viedtelefona un telefonspēlēm

Biežākās psiholoģiskās grūtības ir saistītas ar paaugstinātu trauksmainību vai pazeminātu garastāvokli, grūtībām tikt galā ar skolas pienākumiem vai attiecībām ģimenē vai ar vienaudžiem, uzvedības un emociju regulācijas problēmām.

FOTO: Shutterstock.com

Kopīga spēlēšana ar vienaudžiem liek justies saistītam un piederīgam.

Kur ir trauslā robeža starp adekvātu viedtelefona izmantošanu un slimīgu atkarību un pats galvenais – ko darīt vecākiem, stāsta Pusaudžu resursu centra klīniskais psihologs Jānis Lapa.

 

Atkarību pētnieki uzsver, ka nozīmīgi ir raudzīties, kas ir tās lietas, ko pusaudzis dara papildus viedierīcēm, – kādi pulciņi, sporta veidi un citas aktivitātes veido pusaudža ikdienu un cik labi viņš spēj ar šiem ikdienas dzīves uzdevumiem un izaicinājumiem tikt galā. 

 

Ja pusaudzis sāk neapmeklēt stundas, pārtrauc apmeklēt sporta treniņus, mūzikas vai mākslas skolu vai viņam rodas grūtības citās lietās, ko iepriekš izbaudīja, tas varētu norādīt uz problemātisku viedierīču lietošanu, kam noteikti būtu vērts pievērst pastiprinātu uzmanību. Nereti viens no problemātiskas viedierīču lietošanas motīviem pusaudžiem ir saistīts ar “bēgšanu” jeb izvairīšanos no nepatīkamām un smagām dzīves pieredzēm un emocijām. Tā var būt viena no brīdinājuma zīmēm, ka, iespējams, pusaudzi skar arī citas garīgās veselības grūtības, kā, piemēram, depresija vai trauksme, kas tad var prasīt rūpīgu profesionālu izvērtēšanu un palīdzību.  

 

Reklāma
Reklāma

Ja pusaudzis sāk neapmeklēt stundas, pārtrauc apmeklēt sporta treniņus, mūzikas vai mākslas skolu vai viņam rodas grūtības citās lietās, ko iepriekš izbaudīja, tas varētu norādīt uz problemātisku viedierīču lietošanu

 

Jānis Lapa stāsta, ka, strādājot Pusaudžu resursu centrā, bieži ikdienā runā ar pusaudžiem, kuri ar skumjām atzīst, ka vecāki nemaz nezina un neinteresējas, ko viņi savās ierīcēs dara. Tīņi atklāj, ka patiesībā vēlētos vairāk uzmanības un intereses no vecāku puses, tāpēc vecākiem būtu svarīgi paust patiesu ieinteresētību par to, kas notiek pusaudža virtuālajā dzīvē. 

Sarunai nevajadzētu būt nopratinošai vai moralizējošai, bet gan drīzāk tādai, kurā vecāki patiešām interesējas par lietām, kuras pusaudzis dara. 


Atkarības no spēlēm

“Atkal spēlē tās spēlītes!” iesaucas vecāki, redzot, ka tīnis sēž ar degunu telefonā. Bet spēlēm ir arī savi ieguvumi, uzsver Jānis Lapa. Ja pusaudzis spēlē, lai sacenstos vai socializētos ar vienaudžiem, tad iespēja, ka šāda spēlēšana kļūs problemātiska, ir būtiski mazāka nekā tad, ja spēlē, lai mazinātu negatīvās emocijas. Turklāt jāņem vērā, ka pusaudžu sacensībai un šāda vaida socializācijas procesam ir arī pozitīvs efekts. Tas liek justies saistītam un piederīgam vienaudžu vidū. Tikmēr viedierīču lietošana, lai bēgtu no emocionāliem pārdzīvojumiem, bieži norāda uz to, ka pusaudzim ikdienā ir ierobežotas iespējas savus emocionālos pārdzīvojumus mazināt citos veidos. Ja ģimenē vai vienaudžu vidū pietrūkst cilvēku, kuriem atklāt savas patiesās izjūtas, ja ikdienā trūkst fizisku aktivitāšu, kas palīdz mazināt emocionālo spriedzi, nomāktību un trauksmi, tad dažkārt viedierīču izmantošana ir viens no retajiem veidiem, kā pusaudzis var disociēt jeb attālināties no sāpīgajām emocijām, aizmirstoties viedierīcē. “Iespējams, tieši tā var skaidrot pēdējo gadu laikā vērojamo alkohola lietošanas samazinājumu pusaudžu vidū. Mēs varam pieņemt, ka daļa no problemātiskajiem pusaudžiem, kas iepriekšējās paaudzēs, lai mazinātu savas negatīvās emocijas, biežāk lietoja alkoholu, mūsdienās intensīvi izmanto viedierīces, kas kopumā, jādomā, ir uzskatāms par mazāku sabiedrības veselības risku nekā agrīna alkohola vai narkotiku lietošana, kam ir tieša korelācija ar paaugstinātu risku iedzīvoties alkohola vai narkotiku atkarībā,” tā Jānis Lapsa.