Arī bērna "nē" ir "nē". Kurā brīdī kutināšana vairs nav jautra rotaļa

Jautrība beigusies, smiekli turpinās

Kutināšana bieži izraisa nekontrolējamus smieklus, tāpēc pieaugušajiem var šķist pašsaprotami, ka bērnam ir jautri. Taču smiekli ne vienmēr liecina par prieku vai piekrišanu.

Kutināšanas laikā cilvēks var smieties arī tad, ja sajūtas kļūst nepatīkamas. Vienlaikus viņš var mēģināt izvairīties no pieskārieniem, griezties prom vai aizsargāt kutināto ķermeņa daļu. Pētījumos par kutināšanu norādīts, ka sākotnēji patīkama sajūta, kļūstot intensīvākai vai ilgstošākai, var kļūt nepatīkama.

Tāpēc svarīgi pievērst uzmanību ne tikai bērna smiekliem, bet tam, ko bērns saka vai dara. Ja bērns saka “stop”, mēģina atbrīvoties vai izskatās satraukts, kutināšana jāpārtrauc — arī tad, ja viņš turpina smieties. Ja bērns pēc pauzes gribēs turpināt rotaļu, to var atsākt. Taču arī tālāk jāvēro bērna reakcijas – vienreizēja piekrišana nenozīmē, ka tagad tā ir pavisam un uz visiem laikiem. 

Kā atpazīt signālus, ka bērnam vairs nav jautri? 

• bērns saka “nē”, “beidz” vai “pietiek”;
• mēģina izrauties, atgrūž pieaugušā rokas vai aizsargā savu ķermeni;
• kļūst saspringts, satraukts vai sāk raudāt;
• viņam kļūst grūti mierīgi ieelpot vai atgūt elpu;
• pieaugušais turpina kutināt, lai gan bērns vairs nevēlas.

Kutināšanā piedalās divi

Kutināšana pati par sevi nav slikta vai kaitīga. Tā var palīdzēt bērnam un vecākiem veidot tuvību, dalīties priekā un iepazīt vienam otra reakcijas.

Pētījumā par mātes un zīdaiņa mijiedarbību kutināšana aplūkota kā viens no veidiem, kā veidojas sociālā saziņa. Tomēr pētnieki arī norāda, ka šīs sajūtas ne vienmēr ir patīkamas un pārāk intensīva kutināšana var izraisīt satraukumu vai raudāšanu.

Būtiskākais jautājums nav par to, vai vecāki drīkst kutināt bērnu, bet gan par to, vai bērnam ir iespēja noteikt, kad rotaļa sākas, cik ilgi tā turpinās un kad tā beidzas.

Ja bērns pats pienāk pie vecāka, smejas un lūdz viņu pakutināt, tā ir viena situācija. Taču, ja bērns mēģina izrauties, bet pieaugušais viņu tur ciet un turpina kutināt, rotaļa vairs nav līdzvērtīga. Bērns var justies bezspēcīgs, jo nespēj pats pārtraukt to, kas viņam sagādā diskomfortu.

Bērnam ir tiesības pateikt “nē” arī ģimenē

Bērns pamazām apgūst, ka viņa ķermenis pieder viņam pašam un ka viņš drīkst paust savas vēlmes un nevēlēšanos. Šo izpratni veido ne tikai nopietnas sarunas par drošību, bet arī ikdienišķas situācijas — apskāvieni, bučas, ģērbšanās, mazgāšanās un rotaļas.

Klīvlendas klīnikas speciālisti, skaidrojot bērna autonomiju un piekrišanu, uzsver, ka jau no mazotnes ir vērts mācīt bērnam atpazīt, kas viņa ķermenim šķiet patīkams un kas — nepatīkams. Ja bērns lūdz pārtraukt kutināšanu, pieaugušajam vajadzētu apstāties un paskaidrot, ka viņa vēlme ir sadzirdēta. 

Šādi bērns apgūst, ka viņam ir tiesības pateikt “nē”, viņa sajūtas ir svarīgas un citiem ir jārespektē viņa “nē”. Šīs prasmes ir nozīmīgas arī ārpus ģimenes. Bērns, kurš pieredzējis, ka viņa atteikums tiek respektēts, mācās labāk atpazīt un paust savas robežas arī attiecībās ar citiem cilvēkiem.

Svarīgi, ka bērna lēmumu vajadzētu pieņemt bez apvainošanās, pārmetumiem vai jokiem par to, ka bērns esot pārāk jutīgs. Šī ir manipulatīva uzvedība, kas nostāda bērnu pretrunīgu emociju priekšā. Ja pieaugušais apstājas, tiklīdz bērns to lūdz, viņš nevis sabojā rotaļu, bet māca bērnam, ka viņa vārdiem un ķermeniskajām sajūtām ir nozīme. Noteikti vajadzētu izvairīties no bērna fiziskas noturēšanas pret viņa gribu, lai varētu kutināt ilgāk.

Tad es nedrīkstu kutināt savu bērnu vispār? 

Drīkst, bet ievērojot dažus noteikumus.

1. Pajautā pirms rotaļas. Vari teikt: “Vai drīkstu tevi pakutināt?” Tas palīdz bērnam saprast, ka arī fiziska rotaļa ir kaut kas tāds, kam viņš var piekrist vai nepiekrist.
2. Apstājies, tiklīdz bērns to lūdz. Neatkarīgi no tā, vai viņš smejas, raud vai runā nopietni, uztver viņa teikto kā signālu pārtraukt rotaļu.
3. Neaizstāj bērna atbildi ar saviem pieņēmumiem. Frāzes “es taču zinu, ka tev patīk” vai “tu smejies, tātad tev ir jautri” nepalīdz bērnam uzticēties savām sajūtām.
4. Māci, ka robežas attiecas uz visiem. Ja bērns kutina brāli, māsu vai draugu, kurš saka “stop”, palīdzi viņam saprast, ka arī otra cilvēka vēlme ir jārespektē.
5. Piedāvā citus tuvības veidus. Ja bērnam kutināšana nepatīk, varat izvēlēties apskāvienus, rotaļas ar smieklīgām sejiņām, paslēpes vai citas aktivitātes, kas ļauj kopā priecāties bez nevēlamiem pieskārieniem.

Īsumā – nedari bērna ķermenim to, ko nevēlētos sajust pats. Bērnam ir svarīgi zināt ne tikai to, ka ģimenē drīkst smieties un jokoties, bet arī to, ka viņš var pateikt “pietiek” un tikt sadzirdēts.