Vienmēr pirmais! Piecgadniekam normāla uzvedība, skaidro psiholoģe

Meitiņai 5 gadi un viņa vienmēr un visur grib būt pirmā! Ja nevar būt pirmā, sākas raudāšana. Pat tas, ka viņa nevar dārziņā pirmā atvērt durvis vai nospiest lifta pogu, var novest līdz asarām. Kauns vest uz dārziņu, kur citi vecāki uz mums skatās pārmetoši. Vienmēr esmu mācījusi dalīties, bet spēlējot galda spēles, nekad neesam apzināti padevušies, lai ļautu viņai vienmēr uzvarēt. Varbūt tas nav pareizi?

FOTO: Shutterstock.com

Mammas pašas emocijas var daudz ko pastāstīt par to, kas notiek ar bērnu.

Bērnu psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte skaidro, ka piecu, sešu gadu vecumā tā ir ļoti tipiska vēlme - visur būt pirmajiem. Dažiem bērniem tas izpaužas vairāk, dažiem mazāk. Daudz ko nosaka temperaments un vecāku un apkārtesošo cilvēku uzvedības, kad meitiņa kaut ko ar šādu uzvedību iegūst. 
 

Tieši ieguvumus mamma varētu papētīt un izprast. Bieži vien vecākiem šķiet, ka ar kaprīzu un niķīgu uzvedību bērns neko neiegūst, tomēr parasti tā nav. Katra uzmanība bērnam ir ieguvums, turklāt viņš nevērtē, vai tā ir pozitīva vari negatīva. Jautājums, ko dara vecāki, kad meitiņa ''plosās''? 

 

Lasi arī: 

Bērna attīstība no četriem līdz pieciem gadiem
Vecumposmu īpatnības no 3 līdz 6 gadu vecumam – emocijas, sevis apzināšanās un draudzēšanās māksla

 

Svarīgi arī izprast, kā jūs pati jūtaties, kad meitiņa šādi uzvedās. Kādas jūtas vēl ir bez kauna? Jūsu pašas emocijas var daudz ko pastāstīt par to, kas notiek ar jūsu meitu. Ja izdotos sevi nomierināt un mazāk satraukties par to, ko citi domā, tad iespējams būtu vieglāk palīdzēt meitai nomierināties. 
 

Reklāma
Reklāma

Vēlēšanās būt pirmajai nav saistīta ar to, vai viņa māk dalīties. Šobrīd viņai aktuāli ir iegūt kompetences jeb varēšanas sajūtu par sevi un savām spējām, mācīties izrādīt iniciatīvu un gūt akceptu no pieaugušajiem un vienaudžiem. Tāpēc vecāki var domāt kā dažādos veidos viņai palīdzēt apzināties savas stiprās un vājās puses un kā mācīties pieņemt, ka ne viss vienmēr izdosies. To, ka ne vienmēr var būt pirmais.  Tāpēc ir ļoti labi, ka jūs neļaujat viņai speciāli uzvarēt galda spēlēs. Adekvātam jābūt arī ar uzslavām – tām jābūt pamatotām, nevis jāslavē pilnīgi par visu.
 

Ja meitiņa tik intensīvi pauž emocijas, tad tas nozīmē, ka fakts, ka viņa kaut kur nav pirmā, viņai ir pārdzīvojums. Ir svarīgi šīs viņas jūtas akceptēt un atspoguļot vārdos, sakot “Tu jūties nikna, jo nevarēji pirmā atvērt durvis. Tāpat vārdo aprakstiet viņas uzvedību “Es dzirdu, kā Tu kliedz, jo kaut kas nenotiek pēc tava prāta. Es pagaidīšu, kamēr Tu izkliedzies.” Var piedāvāt kaut ko darīt, teiksim, skaitīt līdz 10, paelpot, padzerties utt. 


Jo mierīgāka un nogaidošāka būs mamma, jo ātrāk nomierināsies arī bērns. Katrā ziņā situāciju vajadzētu pārrunāt tikai tad, kad abas esat mierīgas. Ja viņa visās citās situācijās veiksmīgi tiek galā ar savām emocijām, tad domāju, ka viņai speciālista palīdzība nav nepieciešama.