Dēlam vecmāmiņa mīļāka par mammu. Kā to mainīt?

Vairāk par visu mēs vēlamies būt vislabākie un vismīļākie saviem bērniem. Un ļoti sāpīgi, ja kaut kas nenotiek, kā cerēts. Portālam mammam.lv/tetiem.lv kāda sabēdājusies mamma jautā, kā rīkoties, lai uzlabotu attiecības ar dēliņu, kuram vecmāmiņa nu jau kļuvusi mīļāka par mammu.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Attēlā redzamajiem modeļiem nav saistības ar raksta saturu.

"Es neprotu ar dēlu (2,5 gadi) izveidot tik ciešas un mīļas attiecības, kā man gribētos, dēlam vecmāmiņa vienmēr ir pirmajā vietā, kaut arī ikdienā laiku pavada kopā ar mani. Varbūt iemesls ir tas, ka esmu pārāk stingra un gribas, lai mājās viss vienmēr ir kārtībā. Bieži sanāk strīdēties, ka dēls dara kaut ko, ko nedrīkst - lauž mantas, ņem manas lietas, kuras es neļauju, virina saldētavu, plēš tapetes, ārā mētājas ar smiltīm vai slikti uzvedas. Liekas, ka viņš to visu dara man par spīti, jo bieži saka nē. Viņam ir arī aizkavējusies runas attīstība. Saprotu, ka es rīkojos kaut kā nepareizi, ja mums ir tādas attiecības, bet es nesaprotu, kā man būtu jārīkojas, lai visu uzlabotu. Mēģinu tagad bāršanās vietā ciešo skāviena terapiju, bet tad viņš sāk histērijā kliegt un es neesmu pārliecināta vai tas neatstāj vēl negatīvāku iespaidu uz viņa psihi. Esmu arī likusi kaktiņā, kad slikti uzvedas, bet tas nedarbojas. Bērnudārzā viņš neiet. Mums vēl ir arī jaunāka 1,3 gadu veca meitiņa ar kuru man ir mīļas attiecības un man nav ar viņu jāstrīdas. Lūdzu Jūsu palīdzību!"


Atbild personīgās meistarības trenere, NLP meistare Sarmīte Šmite:
"Pēc vēstules var secināt, ka jūsu bērniņi dzimuši ar mazu laika starpību. Tajā laikā, kad dzima meitiņa, jūsu dēliņam bija jākļūst par lielo bērnu... Iespējams, pirms tam viņam tika veltīta nedalīta uzmanība un mīlestība. Viņš savā ziņā bija ģimenes centrā, kā tas mēdz būt, kad bērns ir pavisam maziņš. Atsauciet atmiņā, kā puisītis uzvedās, kad ģimenē bija vienīgais bērns? Vai arī tad plēsa tapetes, virināja saldētavu?

Un, kad mazā ir paaugusies, sākas bērnu salīdzināšana. Un paši atceramies no bērnības, cik tas bija sāpīgi. Jo vienmēr būs kāds labāks, gudrāks, „pareizāks”, vai tieši otrādi - sliktāks, nepareizāks...

Ja iepriekš uzvedība bija nevaldāma, tad jāgriežas pie jaunākā vecumposma psihologa, vai kāda cita speciālista, kurš pārzina šī vecuma īpatnības vairāk. „Lielajam” bērniņam bija mazliet pāri gadam, kad ģimenē ienāca mazā māsiņa. Un mammai bija daudz laika jāpavada ar viņu. Brālītim uzmanība tika samazināta. Varbūt apzināti vairāk tomēr uzmanība ir nepieciešama tieši vecākajam bērnam, lai nejustos lieks un atstumts, vismaz kādu laiku. Tas nozīmētu daudz ko vairāk par komandām ievērot kārtību...

Un, kad mazā ir paaugusies, sākas bērnu salīdzināšana. Un paši atceramies no bērnības, cik tas bija sāpīgi. Jo vienmēr būs kāds labāks, gudrāks, „pareizāks”, vai tieši otrādi - sliktāks, nepareizāks... Dažreiz bērni tik ļoti cenšas būt labi un pareizi, būt tādi, kādus vecāki vēlas viņus redzēt. Lai iegūtu vecāku atzīšanu un mīlestību, vai iespējams dara tieši otrādi, lai iegūtu to pašu. Un kur paliek bērna paša iniciatīva? Un vēl - vai mājās, kurās ir bērni, kādreiz esat redzējuši perfektu kārtību? Vai tas patiešām ir vajadzīgs? Pie kārtības, protams, ir jāradina, bet vai ar aizrādījumiem to var panākt?

Reklāma
Reklāma

Mēs katrs piedzimstam ar savu raksturu, saviem talantiem, savu pasaules uztveres īpatnību, vai redzējumu. Ja bērns ir kinestētiķis, tātad vairāk uz sajūtām vērts, tad viņam tā saucamā perfektā kārtība būs pasvešāka. Bet labas lietas var iemācīt ar pacietību, pieņemšanu, bērnu uzslavējot par kādu mazītiņu labu veikumu, nesalīdzinot viņu ar citiem, bet tikai ar viņu pašu. Jūs esat strauji mainījusi savu bērna audzināšanas taktiku un tam, iespējams, nav rezultātu tāpēc, ka tas nav patiesi, tas ir kā teorijas izmēģinājums... Ja es tā, tad ko mazais darīs? Tā noteikti ir laba ideja, bet praksē vislabāk darīt ar sirdi... Bērns jūt, ka kaut kas tomēr tā īsti nav... Bērni ļoti asi izjūt, ko domājam, un samelot viņiem būs neiespējami.

Ja bērns ir kinestētiķis, tātad vairāk uz sajūtām vērts, tad viņam tā saucamā perfektā kārtība būs pasvešāka.

Pieņemiet savu bērnu tādu, kāds viņš ir pašreiz, ar visām viņa blēņām. Neuzbāzīgi un pacietīgi, stingri, bet ar iekšēju mīlestību (to noteikti bērns jutīs), atkal tuvinieties savam „lielajam” bērniņam. Neesiet greizsirdīga uz savu mammu par to, ka bērns jūtas pie viņas labāk. Tur viņš var atraisīties, būt pats, izzināt pasauli, tiek pieņemts... Ja tas būtu iespējams, pavērojiet no malas, kā tas notiek pie vecmāmiņas... Kā viņa ar mazbērniņu kontaktējas. Ko viņi dara, kā sarunājas, kā tiek apgūtas dzīves prasmes... Jā, ja bērns tā uzvedas, tad iespējams viņš mums arī kaut ko liek iemācīties. Varbūt tā ir pacietība? Varbūt, ka pavisam kas cits. Tad, kad to atklāsiet, mainīsieties pati, un problēma var pazust...

Par runas attīstības aizkavēšanos varbūt ir pāragri uztraukties, varētu pavērot, kā bērnam ar dzirdi... Konsultācija ar savu bērna ārstu vienmēr būtu vietā. Katrs bērns ir citāds, katrs ar savu raksturu, savu īpašo talantu. Austrumu zināšanas saka, ka meitenēm labās īpašības ieliktas šūpulī, bet zēniem tās dzīves laikā jāapgūst... Mēs neviens neesam ideāls, svarīgs ir mūsu pašu piemērs. Iespējams, Jūsu dusmas bērns izpauž tā, kā to saprot, šī reakcija varētu būt sava veida protests... Kā spogulī... Vai - kā sauc, tā atsaucas... Uzliktie „rāmīši” neļauj uz lietām paskatīties plašāk. Sacītā vietā - neprotu veidot attiecības ar bērnu - sakiet sev: es esmu mīloša un saprotoša māmiņa. Sakiet to sev pašai, rīkojieties ar mīlestību un viss izdosies. Sirds jums pateiks priekšā ko un kā darīt!"