Bērniņam vārds par godu kaķim

„Leo, tā ir pils, smilšu pils,” sabužinot zēna cirtainos matus nosmaidīja sieviete. Piemiegusi acis pret saules gaismu, viņa palūkojās uz upītes pusi, kur dažu soļu attālumā no bērnu laukuma kā granītā kalta statuja vīdēja kaķa siluets. Tipisks sētas pelēcis ar iešķeltu auss galiņu, kurš kā goda ordenis apliecināja runča cīņas sparu par savu eksistenci. Sieviete lūkojās un dzīvnieku un tas, nenolaizdams smaragdzaļās acis, vērās pretī.
„Leopolds, ” viņa nodomāja un acu priekšā iznira aina...

Tas bija vēls rudens vakars, kad visas cilvēcīgās būtnes tiecas ātrāk nonākt savos mājokļos pie ģimenes, tējas tases un ik vakara ziņu pārraides sešos.. Vējš dzenāja smalkās lietus lāses pāri pilsētai jau ceturto dienu pēc kārtas, drēgns un vēss bija vakars, drēgnas un vēsas bija dienas.

Runcis Leopolds sēdēja uz palodzes un caur aizrasoto stiklu vēroja pagalmu, kuru greznoja pāris necili šķūnīši, lietus izdangātas puķu dobes, un mezglos sapinusies veļas aukla, kura savu laiku jau sen nokalpojusi, sētmales attālākajā stūrī atradās autobusa pietura, kura lepojās ar drosmīgiem saukļiem un nošķiebtā, caurumainā jumta dēļ bija iesaukta par „mušmirīti”. Uz soliņa sēdēja kāda būtne, Leopolds nevarēja saskatīt tās seju, tikai laternas izgaismoto silueta apveidu. „Cilvēki nu gan ir dīvaini, ja šādā vakarā laiku sev kavē ielās, ” viņš nodomāja un, pievēris acis, ātri vien iesnaudās.

Uz soliņa pieturā sēdēja nenosakāma vecuma sieviete. Auguma aprises par spīti piebriedušajam vēderam  šķita smalkas, pat trauslas, toties acīs, kuras rotāja plūmju nokrāsas zilumi, vīdēja dzīves gudrība un brīžiem skaudras sāpes par likteņa nolemto netaisnību. Plānā jaciņa viscaur bija nosēta ielāpiem, un no asā vēja piedurknēs paslēptās plaukstas meitene rūpīgi sakrustoja pār vēderu: „Mūsu pļavā, zaļā pļavā..,” un klusītēm dungoja dziesmiņu, kuru māte bērnībā bija dziedājusi viņai.

Meitene piecēlās, paņēma klēpī pelēci un sekoja vecmāmuļai uz namdurvīm, viņa nejaudāja pretoties, viņa nemeklēja iemeslus vai atrunas, viņa vienkārši gāja, gāja pretī jaunam sākumam un jaunām beigām…

Šī nebija pirmā reize, kad nakti nācās pavadīt zem klajas debess vai pussagruvušajā dārza mājiņā pār desmit metrus no dzīvojamās ēkas. Viņš dzēra, sita, lūdza piedošanu un zvērēja, ka mīl... Tā ritēja dienas, nedēļas, ritēja mūžības viņas dvēselē… Un tad viņa atklāja, ka drīz vairs nebūs viena, viņā auga jauna, spēcīga dzīvība, kurai tāpat kā mātei nāksies ar zobiem un nagiem cīnīties par savu vietu zem saules.

Nočaukstēja lapas un gar meitenes kājām noglaudās kaķis, iztraucējot rimto domu virkni... „Mazais, ko tu dari ārā, šādā laikā? Tu taču neesi ubadziņš, nē, skat, cik tev spožs kažociņš,” viņa noglāstīja pelēča galvu, kad tas, apmetis veiklu loku ap soliņu, uzlēca uz tā.
„Leo, Leo, Leopold, ārā nu gan ir suņa laiks, kur tu esi trakais kaķi?”, atskanēja uztraukta balss. Meitene dzirdēja, kā noklaudz gaiteņa durvis, un kāds lēnām virzās pāri pagalmam. Pieturai tuvojās salīcis stāvs, kurš visu savu smagumu balstīja uz diviem maziem spieķīšiem. „Viņš ir šeit, kundze,” meitene norādīja uz izmirkušo runci, kurš cēli kā kareivis sēdēja sargpostenī viņai blakus. „Leopold, tu trakais, trakais kaķi, vai, bērniņ, tu taču saaukstēties šeit sēžot un..,” viņa rūpīgi aplūkoja meiteni un visu saprata, kā vecs cilvēks viņa bija tik daudz pieredzējusi, ka paskaidrojumi šeit bija lieki, „celies un nāc ar mani, paņem to trako kaķi un nāc ar mani, tējiņa, sega, būs labi, bērniņ, būs labi...”

Meitene piecēlās, paņēma klēpī pelēci un sekoja vecmāmuļai uz namdurvīm, viņa nejaudāja pretoties, viņa nemeklēja iemeslus vai atrunas, viņa vienkārši gāja, gāja pretī jaunam sākumam un jaunām beigām…

Šis notikums norisinājās pirms trim gariem gadiem. Saka jau, ka laiks dziedē visas brūces, tas uzlīmē dvēselei plāksteri un vēnās laiž aizmirstības dziru... Visu šo laiku meitene pavadīja kopā ar veco sieviņu,  iemīlēja un apprecēja viņas mazdēlu un puisēnu nosauca sava sargkareivja vārdā – Leopolds...

Iesūtījusi Sanita Erharde, Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ TU! Konkursa noteikumus lasi šeit.