Manas meitas tēvs ir cietumnieks

Kad tas man nāca atklātībā, es viņā jau biju iemīlējusies līdz ausīm, viņš bija mans pirmais vīrietis un mana pirmā, vienīgā īstā (kā man toreiz likās) mīlestība.

Mazulītis piesakās tikšanās reizē cietumā
2005. gada oktobrī, kad viņš jau bija ieslodzījumā, mēs sarakstījāmies, un 2006.gada vasarā vienā no garās satikšanās reizēm pieteicās mans mazais eņģelītis. Par to, ka esmu gaidībās, uzzināju septītajā grūtniecības nedēļā, jo pirms tam nebija pat ne mazāko aizdomu, ka esmu stāvoklī. Kad nolēmu veikt grūtniecības testu un tas uzrādīja pozitīvu, es tam aizvien neticēju un pierakstījos vizītē pie ginekologa. Ārsts apstiprināja testa rezultātu.

Tā kā es dzīvoju ar vecākiem un māsu, tad nevienam neko neteicu, jo man sākumā bija bail no vecāku reakcijas — ko viņi teiks uzzinot, ka meita ir stāvoklī no noziedznieka? Turklāt es vēl studēju augstskolā.
Bērna tēvam jaunumus pateicu uzreiz nākamajā dienā pēc grūtniecības testa veikšanas, kad viņš man piezvanīja no ieslodzījuma (viens zvans mēnesī viņiem tika atļauts). Viņš likās priecīgs un teica, ka kaut ko tādu jau nojautis. Man nebija ne mazāko šaubu, ka es vēlo šo bērniņu, un neviens un nekas man nebūtu piespieduši taisīt abortu. Tāpēc skaidrs, ka šī ziņa bija jāpavēsta maniem vecākiem. Nogaidīju, kad būs pagājuši trīs grūtniecības mēneši, lai tiešām abortu vairs nevarētu veikt. Vecāku reakcija — šoks. Bet viņu spēkos nebija ko ietekmēt.

Viņš jau bija ieslodzījumā, mēs sarakstījāmies, un 2006.gada vasarā vienā no garās satikšanās reizēm pieteicās mans mazais eņģelītis.

Tēvs meitu neatzīst
Kad biju 7. grūtniecības mēnesī, mazās tēvs tika ārā no ieslodzījuma (atbrīvoja pirms termiņa), mēs divas reizes tikāmies, bet tas arī bija viss — ne viņš īsti izrādīja interesi par mani, ne par gaidāmo bērniņu. Materiāli neko nepalīdzēja, neiedeva naudu nedz ratiņu iegādei, nedz kam citam.
Uz dzemdību namu man bija jādodas jau divas nedēļas pirms dzemdībām, un arī šo divu nedēļu laikā viņš ne reizi neatbrauca. Kad piedzima mana Princesīte, arī tad viņš aizbildinājās, ka netiek. Kad mazo vajadzēja piereģistrēt, arī tad viņš atteicās atbraukt, un paziņoja, ka tā nav viņa meitiņa. Uz dzimtsarakstu nodaļu piereģistrēt mazo devos bez viņa, taču, kad aizbraucu, man atbildēja, ka bez bērna tēva reģistrācija nav iespējama un nepieciešama laulības apliecība, kas atradās pie vīra. Raudādama ar meituku uz rokām atbraucu mājās. Pie lietas ķērās mana mamma, zvanīja uz
dzimtsarakstu nodaļu, runāja ar tās vadītāju, izstāstīja situāciju un vadītāja piekrita izņēmuma kārtā reģistrēt bērniņu, bet man vajagot dabūt laulības apliecības dublikātu.

Tā kā bijām sarakstījušies ieslodzījuma vietā Jelgavā, dublikātu es varēju dabūt. Taču meitiņai ir mans uzvārds, ko precoties nebiju mainījusi. Tēva uzvārdu meitai negrasījos dot, jo šādu cilvēku nevar nodēvēt par tēvu.

Šķiršanās un uzturlīdzekļu piedziņa
Meitiņai ir nepilni četri gadiņi, taču viņš meitenīti ir redzējis tikai četru mēnešu vecumā, nav uzskatījis par vajadzīgu ne atbraukt, ne palīdzēt. Nu jau mēs esam šķīrušies, jo es, saprotot, ka kopā mēs nevarēsim būt, 2007.gada maijā iesniedzu prasību tiesā par Laulības šķiršanu un uzturlīdzekļu piedziņu. Pirmās divas reizes uz tiesu viņš neieradās, bet trešajā viņu atveda jau ar policiju. Mūs izšķīra un piesprieda maksāt alimentus Ls 40,00 apmērā. Skaidrs, kad viņš neko nemaksāja. Es griezos pie tiesu izpildītāja, kurš man iedeva izziņu Uzturlīdzekļu garantijas fondam, un uzturlīdzekļus visu šo laiku mums maksā valsts — Ls 30,00 apmērā, bet es pati strādāju par 140 latiem.

Uzturlīdzekļus visu šo laiku mums maksā valsts — Ls 30,00 apmērā, bet es pati strādāju par 140 latiem.

Mana Saulīte iet dārziņā jau kopš 1,7 gadiņiem, vēl viņa apmeklē mūzikas skolu, reizēm aizejam uz cirku, uz teātri, uz kādiem pasākumiem Rīgā, kas notiek bez maksas. Mammai par dzīvošanu nauda arī jāiedod un reāli man paliek tikai pāris latu, ar kuriem ir jāiztiek veselu mēnesi. Kad reiz rakstīju meitiņas tēvam, ka mazajai vajag ziemas zābaciņus, kurpītes un vēl šo to, viņš it kā piekrita iedot naudu, taču tie bija tikai vārdi un no naudas ne ziņas, ne miņas.

Kad es satikšu savu otro pusīti?
Izveidot jaunas attiecības pa šiem vairāk nekā trim gadiem man tā i nav sanācis, par ko pašai sāp sirds gan sevis, gan meitiņas dēļ, jo man tak’ gribās būt mīlētai, gribās plecu, uz kura var atbalstīties, mazajai vajag tēvu. Domāju — kad es satikšu savu otro pusīti? Es tik ļoti vēlos būt laimīga, lai mazā ir laimīga, vesela, lai viņai būtu viss tas labākais dzīvē, lai viņa man tiktu labā amatā nākotnē un saņemtu labu algu. Pašai jau arī gribētos ko mainīt savā dzīvē, galvenokārt jau meitiņas dēļ, taču viss atduras pret naudas trūkumu.
Mani vecāki — jo sevišķi mamma — diezgan bieži lieto alkoholu, un tad man sāk sirds sāpēt vēl vairāk, jo mazajai tas ir jāredz... Pati alkoholu nelietoju ne grama un nepīpēju, bet mazai nākas omi un opi redzēt neadekvāta stāvoklī, un tad, ja man darbs iekrīt brīvdienās, nākas ņemt mazo līdzi uz darbu, jo pie šādiem cilvēkiem nevaru viņu atstāt.

Ir brīži, kad nokaras rokas un neko negribas darīt. Aizmigt un pamosties, kad viss jau nokārtojies pats no sevis. Meitiņa dod man spēku dzīvot, cīnīties un nepadoties. Taču brīžos, kad salūztu, tad arī mazajai tiek — sabļauju, atgrūžu, saku, lai atstāj mani vienu... Bet tas ir negribot. Tad apķeru mazo, sabučoju un lūdzu piedošanu savam Peļukam. Kad 2007.gadā rakstīju diplomdarbu sanāca to darīt ar meitiņu uz rokām, jo meitiņai bija mēnesis, raudāja vienā laidā, nomierinājās tikai, kad bija man uz rokām.  

Es mīlu savu Princesīti un viņa ir dārgākais, kas man ir uz šīs pasaules, Es mīlu Tevi, meitiņ!

Iesūtījusi Evita, Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ TU! Konkursa noteikumus lasi šeit.