Pārmetumiem pilns skats uz saviem pusaudžiem, kas atkal iegrimuši telefonu glāstīšanā, vairākus gadus bija pavisam normāla vecāku reakcija uz jauniešu aktivitātēm virtuālā vidē.
Mēs, kas lielākoties esam izauguši ar bieziem monitoriem, ķieģeļa lieluma mobilajiem telefoniem vai pat stacionārām telefonierīcēm, centāmies visiem iespējamiem līdzekļiem risināt nākamo paaudžu “nepareizo uzvedību”. Līdz pienāca dīvainais Covid gads. Virtuālās pasaules realitātē tika iemesti pat tie, kas līdz šim ar internetu un datoru ikdienā bija uz jūs. Pazuda iepriekš zināmie orientieri, vairs nebija saprotams, kad un kā ir par daudz, kad ir par maz, kad ir nepareizi. Mācīšanās MS Teams, draugi no visiem kontinentiem, kurus satiek on-line spēlītēs, pēcpusdienas, guļot gultā un aizrautīgi ķiķinot ar tuvākajām draudzenēm WhatsApp. Paši vecāki blakusistabā līgani no darba sapulces Zoom pāriet uz omulīgu čalošanu ar draudzenēm virtuālā vidē. Bet cik ilgi tā var dzīvot? Vienā mirklī galvā ieperinās jautājums – kas ir norma jaunās normālības pasaulē?
Izrādās, ka nu jau vairs neviens eksperts, zinātnieks, cilvēku smadzeņu pētnieks, pusaudžu uzvedības speciālists un pedagoģijas guru nevar iedot viennozīmīgu atbildi. Tiek pētīts, notiek aptaujas, izstrādā jaunas metodes... Apmēram tādas atbildes kopumā varēja dzirdēt no tiem savas jomas augsta līmeņa ekspertiem, kurus uzrunājām iesaistīties “Mammamuntetiem.lv” tematiskā izdevuma “Bērns un tehnoloģijas” tapšanā. Viss revolucionārais vēl priekšā. Mēs esam daļa no šī procesa.
Vienīgais, kas pat pandēmijas laikā nemainījās, ir fakts, ka zīdaiņiem un pavisam maziem bērniem veselīgai attīstībai vajag tās pašas lietas, kuras pirms simts un piecsimt gadiem, – siltu mammas smaidu, atsaucīgu tēti, mīļu pieskārienu, nedalītu uzmanību, vecāku sarunas ar atvasēm. Nevis kādu krāšņu tēlu tajā mazajā ierīcītē, kas mammai un tētim visu laiku ir rokās. Ir lietas, kas nemainās! Cilvēks par cilvēku veidojas, tikai esot kopā ar citiem cilvēkiem.