Patmalniece pēc Groduma nāves: „Jutos kā nopļauta zāle”

Pēc Jāņa bērēm par tevi teica – Elita tiešām ir sieviete dieviete. Tik skaistas un gaišas atvadas...
Atvadas tiešām sanāca ilgas un, varētu teikt, – pat skaistas. Ir jāsvin dzīve, bet arī dzīves sākums un dzīves beigas cilvēkam ir nozīmīgi notikumi. Man tas bija pirmo reizi, kad cilvēku kremē, bet tomēr tāda nepabeigtības sajūta neradās. Bija gan koncerts Vērmanes dārzā, gan izvadīšana ar Juri Rubeni, spēlēja Uldis Marhilēvičs, Ainārs Virga, Ieva Akuratere... Bija grūti, bet visu darīju ar mīlestību. Pēc Jāņa nāves tik uzzināju, ko nozīmē rokmūziķa sievietes dzīve. Jutos kā nopļauta zāle. To, ko nedabūju, ar Jāni mierīgi dzīvojot, pēc tam izbaudīju pārpārēm.

Jānis nebija vienkāršs cilvēks. Gana smags, gana visāds. Arī labs. Tagad tiešām saprotu  – visi mēs esam tikai cilvēki, visiem mums savas vājības, visi mēs pļāpājam, runājam, aprunājam un ņemamies. Bet laiks visu saliek pa vietām, nomierina, kaut saproti – Jāņa vairs nav.

Esi sākusi to aptvert?
To nevar aptvert. Sākumā vienkārši viss ir vienā skrējienā. Arī pirms tam, kad viņš mocījās slimnīcā, esi izskrējies, izkreņķējies, izraudājies, izņēmies. Tā dzīve tevi šausta un māca, piemēram, ka tev jākļūst gudrākam. Jānis jau arī man teica: „Kad es tev iemācīšu melot? Nav tev sava dzīve uz paplātes jāizliek”.

Vai tad viņš pats mācēja tik labi melot?
Viņam taču agrāk bija jāmelo sievietēm. Jānis bija laimīgs, kad viņam vairs nevajadzēja to darīt. Viņš varēja būt godīgs, mierīgs. Atnāk mājās, un viss ir labi.

Patiesībā Jānis manī atvēra sievieti, jo viņš tiešām bija vīrietis. Ar savām domām, dzīves pieredzi.

Kad iepriekš ciemojos pie tevis, guļamistabas durvis bija aizvērtas, tik varēja dzirdēt, ka aiz tām ir Jānis. Kā tev tagad visvairāk pietrūkst no jūsu abu kopdzīves?
Paša Jāņa pietrūkst. Viņš vienmēr bija. Kad gāju prom no mājas, Jānis vienmēr teica: „Nāc mājās, es tevi ļoti gaidīšu.” Tas trakums ir tajās ikdienišķajās lietās. Ieeju veikalā, ieraugu kvasu, ko viņam pirku… Ak Dievs, kā es tagad iešu uz mājām, Jānīša nav… Atceros, kā viņš stāvēja uz balkona un pīpēja. Bet es nevaru raudāt. Tad sanāks kā tautas seriālā. (Un noslauka asaras.)

Bez asarām jau arī nevar...
Izraudos, bet tad saņemos, jo nevar raudāt nepārtraukti. Grūti ir tiem, kas nevar paraudāt, bet es varu izraudāties, tad kļūst vieglāk. Ikdiena liek saņemties. Jādomā, ko darīt, kur naudu ņemt, lai dzīvotu. Tad aizbraucu pie brālēna, viņam māja Vidzemē. Guļam ar viņa sievu ezera krastā, mazliet iedzeram vīnu, sauļojamies, turpat no laipas ienirstam ūdenī. Saku: „Redzi, cik mēs varam būt laimīgi! It kā ne par ko. Tikai par to, ka dzīvojam!” Guļu saulītē un prātoju – Vidzemes augstienē tāds mazs ezeriņš, kā gan tas turas pie zemes? Kā neaizlido? Un mēs varam tā vienkārši blakus gulēt un sauļoties. Dzīvot. Tā ir laime – vienkārši būt.... Bet vīrieši kaut kā negrib pie tiem ārstiem iet.

Tu to domā arī par Jāni?
Viņš sabruka, kad izjuka „Līvi”, jo mūzika viņam bija galvenais. Pēc tam, kad vairs nevarēja spēlēt, Jānis vienkārši sagruva. Man ir vieglāk, varu gleznot līdz deviņdesmit gadiem vai arī, kamēr man būs ko teikt. Ja radošs cilvēks nevar sevi izlikt, tā ir liela nelaime. „Līviem”, un konkrēti Jānim, bija tas, ka viņš bija līvs. Viņš nevarēja spēlēt citā ansamblī. Viņam bija sava pārliecība – viņa mūzika.

Patiesībā Jānis manī atvēra sievieti, jo viņš tiešām bija vīrietis. Ar savām domām, dzīves pieredzi. Mēs daudz runājām. Katram mums sava dzīve bijusi un arī savi pieņēmumi, ko dara vai nedara, kas garšo vai negaršo. Kamēr pierīvējas… Tomēr būtu forši, ja varētu ar otru nodzīvot visu dzīvi.

Pastāstīšu tev interesantu atgadījumu.  Nopirku jaunu rokaspulksteni, jo vecais bija galīgi salūzis. Uzlieku to, bet skatos – atpaliek. Tā lēnām iet...  Aiznesu atpakaļ uz veikalu, bet, protams, man garantijas talons pazudis. Veikalā apskatās – baterija kārtībā, varbūt mehānismam kāda vaina. Jānis nomira, un pulkstenis sāka iet normāli. Tagad domāju – viņš tika man teicis, lai tik traki neskrienu. Viņš bija lēnāks. Izdara, izdara un tad vispār var neko neizdarīt. Man atkal vajag visu ātri. Meistari vēl pirms tam teica – ziniet, jums kaut kas ar enerģētiku. Ar kādu enerģētiku?! Un tagad pulkstenis iet normāli. Tas varbūt bija Jānis.

Jānis tagad nāk sapņos
Stāstīji, ka visi cilvēki pie tevis atnāk sapnī, bet Jānis kaut kā nenāca...
Tagad viņu redzu katru nakti. (Smaida.) Redzu viņu situācijā, par ko sakreņķējos vai domāju.  Jānim teicu – neesmu gatava par tevi cīnīties ar citām sievietēm, labāk atkāpjos. Ej, kur tev jāiet, un viss! Tiešām biju gatava viņu atlaist. Nezinu, kādai īsti jābūt sievietei. Vai ir jācīnās? Varbūt uzzināšu.

Bet par attiecībām ko tu uzzināji?
Uzzināju, kā ir, kad divi dzīvo kopā.  Domāju, kāpēc tieši Jānis? Ņemšu taču kādu bagātu, ar mašīnu! Sportisku. (Smejas.) Bet nē, nevajadzēja nevienu citu.
Daudzi pat nevarēja iedomāties, ka esam kopā. Bet svarīgi kaut vai vienu dienu būt laimīgam. Mums nebija divas vienādas dienas. Varbūt nepaspējām apnikt viens otram?!

Mēs abi dziedājām dziesmu: ar tevi kopā man nav bail. Jautāju, vai tiešām Jānim ar mani nav bail? Viņš māj ar galvu. Tik tās bailes no nāves. Pienāk tas brīdis, kad visiem bail. Baigi sevi jātrenē nāvei.

Tu tagad vairies vienatnes?
Man ir cilvēki apkārt, bet es gribu būt arī viena. Iededzu vakarā sveci, datorā skatos fotogrāfijas. Tikko biju Kurzemē, jo vajadzēja aizbraukt uz Liepāju izkaisīt Jāņa pelnus Rožu laukumā, tad – Pāvilostā. Man patīk jūra. Tur vējš tevi izpūš un izpurina. Ieej jūrā, un tev ir spēks. Pēc tam padzīvojos pa Vidzemi. Tur atkal viss mierīgi: kalniņi, lejiņas, ezeriņi. Miers, klusums, putniņi… Jūlija vidū jābrauc uz Latgali, uz kapusvētkiem. Latgaliešiem atkal tās smeldzīgās dziesmas, uz turieni var braukt izraudāties. Paliek tikai Zemgale.

Latvieši ir kapu tauta. Kā tas ir, ja nav tādas vietas, kur aiziet, pasēdēt, domās parunāties ar viņu?
Es arī gribētu, lai manus pelnus izkaisa. Man pat vienalga, kur. Lai nav nevienam jāiet un jākopj tas kaps.

Jānis kategoriski negribēja, lai viņu tradicionāli apglabā. Tāpēc domāju izveidot viņam piemiņas zīmi. Jo cilvēkiem tomēr vajag vietu, kur viņu pieminēt. Jāņa meita arī jautā, kur varēs pieminēt tēti? Un man tas ir jāizdara,  jācenšas šī lieta nokārtot līdz galam.

Tagad laiks pagājis, gribas aizbraukt uz to vietu, kur mēs pelnus izbērām. Pasēdēt. Saprast, ka kāda viņa daļa ir tur. Kaut gan, braucot prom no Liepājas, domāju – es nekad nebraukšu  uz to skarbo vēju pilsētu atkal.
Uz rudeni būs kaut kas no Jāņa mantām jāaizved uz roka kafejnīcu, kā jau mūziķiem tas pieņemts.

Esi domājusi, kāpēc tev bija lemts tik īss laiks ar Jāni kopā? Nieka divi gadi.
Jānis jau apgalvoja, ka mums vajadzēja satikties 20 gadus ātrāk. Bet ej nu zini, kas būtu tad. Varbūt labi, ka Jānis man dots kaut vai tā un es viņam – skaistam dzīves noslēgumam. Stulbi tā teikt, bet viņam beidzot bija mājas. Vienmēr, kad atbraucām, viņš sacīja – beidzot mājās, divi vien…. Un vēl viņš arī teica: „To, ka Dievs saveda mani kopā ar tevi, to es saprotu, jo esmu laimīgs. Bet ko viņš domāja, kad viņš tev mani iedeva?” Bet viņš bija mans īstenais vīrietis.

Tu tagad zini, kas ir mīlestība?  
Tik tiešām, mēs runājam – mīlu, mīlu, bet kas ir mīlestība? Ja mīli, tad visu pasauli. Savu darbu, kā ēst gatavo, kā ej uz slimnīcu, kā mīli cilvēku gan bēdās, gan priekos. Līdz pēdējam. Jānis man bieži neteica, ka mīl mani, viņš šiem vārdiem piedeva nopietnu svaru. Prasīju viņam, kas tad ir mīlestība? Mīlu kā ceptu pīli? Viņš saka – es tevi mīlu, bet es tik dziedu dziesmiņu – mīlu, mīlu, mīlu tevi… Tad viņš kļuva dusmīgs.
 

Jānis man bieži neteica, ka mīl mani, viņš šiem vārdiem piedeva nopietnu svaru.

GRIBĒTOS MAZLIET ATPŪSTIES NO SKUMJĀM...
Nojaut, kā tavas sāpes varētu radoši pārtapt?
Zinu, ka nevar sāpes rādīt darbos. Sanāk, ka visu esmu uzzīmējusi pirms tam. Tad bija tā lielā apaļā glezna. Kad Jānis parādījās, es to nosaucu par Lakstu gaiļu portretu. Tad bija šī, kur cilvēks lido pāri. Nezinu, vai tā ir dvēsele vai tā ir brīvība. Tūlīt to izšūs, būs gatava. Tiešām sanāk, ka visus savas dzīves notikumus uzzīmēju pirms tam. Un tad vēl pagājušovasar man bija raudošā princese... Padomāju, labāk  nevajag. Tagad zīmēšu kaut ko jauku. (Smejas.)

Mazliet izklausies pēc pareģes…
Bet māksliniekiem tā ir. Man jau tie darbi ir raibi, nezin kādi… Es ticu Dievam, paļaujos. Jānis smējās – katoļiem viegli, Dievs visu nokārto.  Prasīju Dievam vīrieti, iedeva man Jāni. Sak, lūdzu, tu dabūji. Tev bija savi prieki, sava laime. Pēc tam nāca sāpes, grūtums. Mierinu sevi ar slaveno teicienu:  mums nevienam neuzkrauj vairāk, cik varam izturēt. Kurš stiprāks, tam varbūt tiešām uzliek vairāk. Varbūt cita sieviete kā vārs zieds nolūstu…

Bet ko tur prātot, kāpēc tā? Un nekad tu nevari par daudz sapriecāties, jo tev var to atņemt. Tev varbūt daudz dod, bet arī daudz ņem. Bija Jānis, tagad nav. Lūdzu, dzīvo tagad tālāk. Bija tāda dziesma: tu piedzīvosi visu, ko pasaule sniedz, prieku, mīlestību, skumjas, bēdas. Domāju – jā, tā es gribētu dzīvot! Bet, kad nāk tās bēdas, tu domā – Dievs, varbūt nē!

Ko tagad lūdz tikpat izmisīgi kā toreiz Jāni?
Nezinu pat, ko lūgt. Lai būtu daudz darba? Lai būtu nauda un varētu mazliet atpūsties no skumjām? Dzīve neapstājas, saule lec, noriet, katru dienu iet uz priekšu. Citreiz tu vairs nezini, kā sev palīdzēt, ko darīt. Tev vairs nav atbildes ne uz vienu jautājumu. Tad piezvana draugi, parunā, nomierina. Varbūt kādreiz liksies, ka nekas nav bijis. Jau tagad brīžiem domāju – vai vispār tas bija. Vai tas bija tikai sapnis?

Patmalnieces un Groduma attiecības bildēs skati šeit.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Marta"
Autore: Aiva Alksne / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva