Leonarda Ķestere par bijušo vīru: "Viņš atļāvās izlikt mūsu ģimeni apsmieklam"

Mani apbūra tava attieksme, pašlepnums un cieņa pret savām attiecībām, kad pirms vairākiem gadiem medijos parādījās ziņas par to, ka citai sievietei no tava vīra būs bērns, un no tavas puses nebija nekādas publiskas netīrās veļas mazgāšanas.
Esmu tā audzināta. Ja gribi zināt par manu otro vīru, es varu pateikt tā –  uzskatu, ka viņš ir palaidis garām iespēju nodzīvot skaistu ģimenes dzīvi un kopā ar savu sievu sagaidīt brīnišķīgas vecumdienas. Bet viņam bija iespēja, katram no mums tāda ir. Neesmu piedzimusi, lai bojātu savu un citu dzīves. Man ir dots uz šīs Zemes tik maz laika, es gribu to nodzīvot tā, lai pašai ir prieks. Lai man ir bauda dzīvot. Negribu teikt, ka esmu vislabākā, visbrīnišķīgākā, visskaistākā, bet man ir konsekventi un ļoti principiāli uzskati attiecībā pret šo valsti, pret savu darbu, izglītību, kultūru, nāciju, karaļiem un karalienēm, uzticību, ticību, mīlestību. Viens absolūtais, konsekventais uzskats ir tas, ka es vēlos, lai būtu skaisti. Saproti? Lai patiešām būtu skaistums. Man tas ir svarīgi. Lai mums ar tevi būtu labas attiecības, lai tu man droši varētu piezvanīt citos jautājumos un es tev arī.

Latvijā zināmu laika posmu tā rīkojas ļoti daudzi vīrieši, citādi žurnāliem nebūtu, par ko rakstīt.

Un Ģirts to skaistumu ņēma un sabojāja.
Mīļā, bet es kā sabiedrisko attiecību konsultante, vairs ne kā iesaistītā persona, varu pateikt konkrētu secinājumu – viņš atļāvās ilgstoši izlikt mūsu ģimeni apsmieklam. Tas daudz ko liecina par viņu kā par cilvēku un par viņa vērtībām. Es nemetu uz viņu akmeni, viņš tā vienkārši ir darījis, liecinieki tam ir visi, un avīzes jau paliks vienmēr.

Tas ir fiksēts fakts un būs hrestomātisks piemērs: šim pārim bija šādi – viņa laikus neaizvācās, un viņš savukārt nesaprata, ko dara.

Tu esi tā, kura laikus neaizvācās?
Protams. Bet tu jau nemūžam neticēsi, ka tavs tuvākais cilvēks uz kaut ko tādu ir spējīgs.

Tu tiešām neticēji?
Bet vai tad tam var ticēt? Tad jau tev jābūt aizdomīguma pilnam. Tas nav iespējams, mēs taču galu galā nodzīvojām kopā 21 gadu. Tā ir ļoti gara, skaista dzīve. O.K., viņš jau nav vienīgais, kurš šādi rīkojās. Latvijā zināmu laika posmu tā rīkojas ļoti daudzi vīrieši, citādi žurnāliem nebūtu, par ko rakstīt. Bet saproti – ir kaut kādas dzimtas lietas, dzimtas apziņa. Tu nedrīksti tādas lietas dzīvē darīt! Tas ir tavs uzvārds, dzimtas uzvārds. Dari, ko gribi, bet tam jābūt pa godam! Es runāju par publiskumu, es nerunāju pat par attiecībām. Bet man tagad ir baigi vienkārši, jo es, protams, zinu, ka viena pagale nedeg, es zinu savas vainas, esmu tās apzinājusies, izanalizējusi. Bet Ģirts man ir ļoti labs draugs – mēs sazvanāmies, runājamies, mums nav problēmu savstarpējās sarunās. Man ir ļoti labas attiecības ar Ģirta mammu, viņa joprojām ir un būs mana vīramāte. Man ir labas attiecībās ar viņa brāļa ģimeni. Viņi atbalsta mani un Paulu, ja nepieciešams.

Bet runa ir par to, ka viens izdarīja savu izvēli.

Skumji.
Nē, vairs nav skumji. Ļoti ilgi bija skumji, bet nu vairs ne.

Teksts: Solvita Velde, žurnāls UNA
Pilnu interviju lasiet maija numura žurnālā UNA. Nopērkams visās preses tirdzniecības vietās!
www.una.lv