Dzemdību stāsts: Grūtniece — staigātāja — tas ir labi!:-)

Bija kārtēja vizīte pie mana ginekologa piektdienā 2008. gada 18. jūlijā. Mēs dzīvojam Jelgavā, bet savu ginekologu es nemainīju, braucām pie viņa uz Jūrmalu. Vīrs mani aizveda uz Dubultu doktorātu, kur pieņēma mans ginekologs R. Parādnieks. Biju patīkami saviļņota, jo bija kārtējā USG. Dakteris apjautājās, kā es jūtos vai ir kādas sūdzības? Es atbildēju, ka jūtos labi, vienīgi uz tualeti ļoti bieži jāstaigā.
Dakteris mani izmeklēja. Vīrs jautāja, vai viss ir kārtībā? Uz ko dakteris atbildēja, ka mamma un mazulis jūtas labi, vienīgi augļūdeņi esot samazināti, nedrīkst pārstaigāt . Dzemdību datums bija zināms — 21.jūlijs. Ginekologs mani brīdināja, ja līdz 28.jūlijam nesāksies dzemdības, būs jāstimulē. Par to es un vīrs nebijām priecīgi, jo gribējām, lai mazulis dzimst pats.

Vīrs teica: „Mazais sarunāsim, ka Tu nāksi šajā pasaulē pats?! Mēs ar māmiņu Tevi gaidām, lai samīļotu!”

Aizbraucām mājās. Pa ceļam vīrs mani mierināja un teica, ka viss  būšot labi. Viņš sāka paijāt vēderu un runāt ar dēliņu. Vīrs teica: „Mazais sarunāsim, ka Tu nāksi šajā pasaulē pats?! Mēs ar māmiņu Tevi gaidām, lai samīļotu!” Tad nu manā puncī dēliņš sāka palikt kustīgs, laikam saprata, ko tētis teica!:-)  Piektdienas vakarā Es cītīgi ēdu
arbūzu. Ciemos atbrauca ģimenes draugi. Pasēdējām, paēdām un vīrieši gribēja nedaudz iedzert. Vīrs pieliecās pie vēdera un teica dēliņam: „Šovakar vēl vari atpūsties dēliņ, tētis arī atpūtīsies.”

Laiks zvanīt vecmātei
Pienāca sestdienas rīts. Piecēlāmies 9:30, vīrs uztaisīja brokastis. Savukārt es tikmēr baudīju dušu. Visu nakti biju slikti gulējusi, jo apēstais arbūzs un vēl uz nakti nebija diez ko prātīgi! Sākām ar vīru domāt, ko darīsim šodien? Ārā bija skaista saulaina un karsta diena! Izdomājām braukt uz Jūrmalu. Jūrmalā notika Jomas ielas svētki. Šie svētki mums ar vīru ir nozīmīgi un sentimentāli. Pirms 7 gadiem Jomas ielas svētkos mēs iepazināmies. Posāmies braukt uz Jūrmalu, man atkal visu laiku vajadzēja uz tualeti, arī urīnu bija grūti saturēt. Biju apmainījusi jau  vairākus biksīšu ieliktnīšus. Kad pulkstenis rādīja 14:00, izdomāju, ka ieiešu vēlreiz dušā pirms braukšu uz Jūrmalu. Vīrs pa to laiku sazvanīja draugus Jūrmalā, lai mums ir kompānija. Kad  izkāpu no dušas, skatos vannā kaut kādas gaišas caurspīdīgas gļotas, kurā ir gaišas asins piejaukums! Nesapratu, kas notiek!? Vecmāte man sīki un smalki bija izstāstījusi kādiem augļūdeņiem ir jābūt un kādiem nav jābūt! Tad arī sāku saprast, kāpēc man muguru jau kādu stundu velk tā kā uz mēnešreizēm. Pēc pusstundas 14:30 sāka vilkt arī vēderu, bet viegli, viegli! Teicu vīram — zini, laikam nevajag braukt uz Jūrmalu, man tādas dīvainas sajūtas vēderā. Apgūlos gultā un ieklausījos savā ķermenī. Pēc pusstundas atkal uznāca viegla sāpīte. To pat nevarēja īsti saukt par sāpīti. Un uzreiz kaut kāds plunkšķis nolija pa kāju Daudzuma ziņā tā bija puskrūzīte ūdens. Saucu vīru, lai atnes dvieļus. Sapakojos ar dvieļiem un15:00 zvanīju savai vecmātei.

“Esmu mierīga, jo Tu man esi blakus, man nav par ko satraukties, iespējams šodien es turēšu rokās mūsu dēlu!”  

Vecmāte vaicāja,  kādas man ir sāpes? Cik bieži? Vai ūdeņi nogāja, cik daudz? Viņa lika piefiksēt ar kādu intervālu notiek kontrakcijas. Vienojāmies sazvanīties pēc stundas. Gulēju gultā un skatījos TV, bet vīrs skatījās pulkstenī. Jutos mierīga un droša, bet vīrs ik pēc 5 minūtēm jautāja, vai nevajag labāk braukt uz slimnīcu? Es atbildēju, ko mēs slimnīcā darīsim? Mani tieši slimnīca vairāk satrauks, ja kaut kas mainīsies ātri brauksim uz slimnīcu, kura ir 15 minūšu attālumā no mūsu mājām! Vīrs nomierinājās nedaudz. Piezvanīju savam ginekologam, kurš dzīvo Rīgā un pateicu, ka laikam dzemdēšu šodien. Dakteris mani izjautāja un teica, lai zvanu, viņš stundas laikā būšot klāt. Kad pulkstenis bija 16:00 vecmāte pati man zvanīja un jautāja kā es jūtos, cik stipri sāp? Cik biežas ir kontrakcijas? Teicu, ka ik pēc 20min. Atkal ar vecmāti vienojāmies sazvanīties, bet pēc 30 minūtēm. Tā mēs ar vecmāti sazvanījāmies līdz 17 :00. Sāpes nebija lielas un es pat nesapratu, vai tādas maigas sāpes ir labas? 17:30 vecmāte pati man atkal zvanīja un teica, ka esot apspriedusies ar manu ginekologu un viņi kopīgi izlēmuši, lai es braucu uz Jelgavas slimnīcu, viņa tur būs uz 18.00. Kontrakcijas nu jau man bija ik pēc 10 minūtēm. Kad paziņoju, ka varam braukt uz slimnīcu, vīrs bija priecīgs. Sataisīju matus, uzvilku kleitu, pazvanīju mammai un pateicu, ka dodos uz slimnīcu. Vīrs paņēma somu un devāmies uz mašīnu. Es biju tik priecīga un smaidīju, vīrs man visu laiku prasīja: “Kā Tu vari būt tik mierīga?” Es atbildēju: “Esmu mierīga, jo Tu man esi blakus, man nav par ko satraukties, iespējams šodien es turēšu rokās mūsu dēlu!”  


6 cm atvērums
Pēc 18:30bijām slimnīcā. Uzkāpām uz trešo stāvu. Tagad pie durvīm varēju spiest pogu — grūtnieču uzņemšanai, nevis — kā parasti — grūtnieču konsultācija! :-) Tad atkal pie durvīm stāvot uznāca kontrakcija, šī bija jau izteiktāka, bet ne nepanesama. Vīrs atbalstīja mani un teica, lai mierīgi elpoju. Iegājām dzemdību nodaļā un uzreiz pa durvīm ienāca arī mana vecmāte Sanita Zemīte. Viņa teica man, lai ieeju pārbaudes telpā un apskatīja mani. Vīrs nāca līdzi un bija klāt pārbaudes laikā. Pēc apskates vecmāte teica, ļoti labi, atvērums jau 6cm. Es biju priecīga! Vīrs vaicāja:” Ko nozīmē 6 cm atvērums?“  Vecmāte atbildēja: ”6cm ir labi, bet vajag 10cm atvērumu, lai varētu dzemdēt.” Tad vecmāte man sāka prasīt, kādas ir manas sāpes, cik izteiktas? Stāstīju, ka sāp tā kā uz mēnešreizēm. Ir spiedoša sajūta, kad kontrakcijas nāk un velk muguru, bet paciest var. Teicu — man nešķiet, ka tik viegli ir jāsāp...? Vecmāte aizsūtīja vīru pakaļ somai. Abi pārģērbāmies, jo mums bija gaidāmas ģimenes dzemdības. Kopā devāmies uz dzemdību zāli, kur ir gulta un bumba.
 

Es saku, kā nevar spiest, ja man gribas spiest! Vecmāte saka — elpo kā sunītis.

Staigāju pa istabu, kad uznāca kontrakcijas — nu jau ik pēc 7 minūtēm. Bet sāpes nebija tādas kā esmu dzirdējusi no nostāstiem, ka nevar ne pakustēties. Tad 19: 20 ieradās mans ginekologs, kurš atnāca mani pārbaudīt. Ieraugot mani staigājam, tik nosmējās un pateica: ”Tu mums esi grūtniece — staigātāja, tas labi!” Paskatījos uz viņu un nesapratu neko. Pēc 10 minūtēm ginekologs atnāca pie manis atkal, paskatījās, ka atvērums ir jau 7 cm un prasīja, vai man nesāp? Sēdēju uz bumbas, atspiedusies pret vīru un teicu, ka nē, nesāp tik ļoti! Vecmāte pa to laiku stāstīja vīram, kā pamasēt muguru un kā man pareizi elpot. Kad nāca kontrakcijas, viņa teica, lai es nerunāju, bet taupu spēkus un elpoju, jo pareiza elpošana palīdz mazulim saņemt skābekli. Dakteris teica, ja tā turpināsies, tad līdz naktij piedzemdēšu. Mēs ar vīru saskatījāmies un pasmaidījām. Es ginekologam teicu, ka negribu naktī, tas sanāk jau 20. jūlijs, tad dzimšanas diena ir vīra masai. Gribu, lai dēliņam ir sava dzimšanas diena. Tad vecmāte un ginekologs saskatījās un teica, labi — šovakar! Mans ginekologs pasmaidīja un teica:” Tagad tev iedošu mazu tabletīti, pēc kuras es Tev vairāk tik ļoti nepatikšu!” Vecmāte minēja, ka man nav produktīvas sāpes. Vajag lielākas sāpes.  Es teicu, gan jau būs labi ! Tad nu man iedeva tabletīti, kuru vajadzēja zem mēles turēt. Pēc minūtes es jau vairs nestaigāju, man dikti sāpēja. Vairs nebija labi ne uz bumbas, ne uz pufa. Ielīdu gultā un pagriezos uz sāniem. Vīrs turēja roku un visu laiku teica elpo. Tad pēkšņi man palika slikti. Reizē nāca tad auksti, tad karsti viļņi. Man palika slikta dūša. Tad man uzlika aparātu, kas klausās sirds tonīšus un uzgrieza tā, lai dzird pa visu palātu. Kā nāca virsū kontrakcija, es dziļi elpoju un spiedu vīram roku. Vecmāte un ārsts pārbaudīja atvērumu,  bija jau 9cm. Tomēr dakteris teica, ka nav produktīvas sāpes un pielika man sistēmu! Tad nu atkal nāca virsū kontrakcija un tā ik pēc vienas minūtes. Dakteris visu laiku prasa, vai man negribas uz tualeti pa lielam? Es saku, ka nē, kāda tualete? Tad atskan kārtējais jociņš no vīra, dakteris pievienojas. Es nevaru pasmieties, jo man sāp! Vīrs paliek satrauktāks un prasa, kad viss būs galā? Dakteris saka, ka ir pagājušas tikai 2 stundas.

Es gaidīju katru kontrakciju un pa starpai starp kontrakcijām atpūtos pilnīgi, atslābinājos. Vecmāte un ginekologs ik pa laikam masēja pēdas, bet vīrs padeva padzerties. Tad kontrakcijas vairs nebija ar pārtraukumu, nevarēju vairs atpūsties, sāpēja briesmīgi, bet nekliedzu, tikai pareizi elpoju. Tad beidzot parādījās tā sajuta, ka gribas pa lielam uz tualeti. Teicu, man gribas spiest, bet gan dakteris, gan vecmāte saka, ka nevar spiest! Es saku, kā nevar spiest, ja man gribas spiest! Vecmāte saka — elpo kā sunītis.

Labvakar, Rodrigo!
Dakteris skatījās monitorā un vienā brīdī pēkšņi saka: „Ātri celies no gultas un kāp uz krēsla, kaut kas nav labi! Es tā sabijos un tādos ātrumos piecēlos no gultas ar visu sistēmu! Dakteris teica, lēnāk, lēnāk, vecmāte turēja rokas zem manis, lai bebuks neizkrīt! Kas biju krēslā, pavisam sabijusies, dakteris teica, — kad nāk kontrakcija, spied cik vari. Iekrampējos dakterim rokās, atspiedu kājas pret atbalstiem krēslā un spiedu. Jutu, kā bērns nāk laukā. Bet kā nespiežu, tā dēliņš atpakaļ ielīda. Mocījos kādas divas reizes, tad dakteris uzspieda uz vēdera un dēliņš kā korķis bija laukā. Viss zili melns un nevienas skaņas. Man sirds gandrīz apstājās, tad dēliņš iekunkstējās! Un skatos pa durvīm ienāca arī mans vīrs un ar tādu acu skatienu skatās uz dēliņu. Es nebiju pamanījusi, bet vīrs uz izstumšanas brīdi bija izgājis laukā.

Dēliņu apskatīja bērnu daktere un teica, ka viss kārtībā, nesaprotot, kāpēc sirdstonīši pazeminājās, kamēr viņš bija manā puncī. Tad dēliņu man uzlika uz punča un es apraudājos. Vīrs stāvēja kā sastindzis un neteica neviena vārda. Es teicu savam dēliņam: ”Labvakar, Rodrigo!!!”
Pēc tam bērniņu paņēma nost, lai nosvērtu, nomērītu un apģērbtu.
Un tā 19. jūlijā 23:02 pasaulē nāca Rodrigo, viņš  svēra 3050kg un bija 50cm garš.

Man vēl bija jātiek galā ar placentu, tas process vairs nebija tik grūts. Bet pēc tam spaidīja man vēderu dikti un spēcīgi, lai viss kam jānāk iznāk laukā! Pēc šīs procedūras es gulēju un man sākās aukstuma viļņi. Kratījos ar visu krēslu uz kura biju. Iekāpu gultā, vīrs mani sasedza un man blakus nolika bērniņu, lai lieku viņu pie krūts. Es biju pārsteigta un jautāju vecmātei, vai man jau ir piens? Jā, piens bija un mazais gribēja ēst! Dēliņš centās ar mazajām lūpiņām paņemt krūti, bet nemaz tik viegli negāja! Tad es zvanīju savai mammai un teicu,  ka Rodrigo ir piedzimis un viņa ir kļuvusi par vecmammu. Vīrs apzvanīja pārējos.

Es pati aizgāju uz savu palātu, man nebija neviena plīsuma, nekādu šuvju.. Biju tikai nogurusi, vecmāte sarunāja, ka 2-3 stundas dēliņu pieskatīs medmāsiņa, kamēr es pagulēšu. Es ļoti gribēju ēst un vīrs brauca uz Statiol, lai nopirktu trijstūra maizītes, banānus un ūdeni.  Kāda gulēšana! Telefons zvanīja nepārtraukti, visi apsveica, teica tik daudz labu vārdu! Piezvanīja pat vīra darba kolēģi un pateicās par jaunu dzīvībiņu, ko esmu laidusi pasaulē. Tas bija tik aizkustinoši es pat apraudājos. Vēlāk atveda man manu dēliņu mēs ar vīru visu nakti nosēdējām pie gultiņas un skatījāmies uz Rodrigo. Runājāmies, par to,  ka mums ir palaimējies, ka mums ir viņš! Dzemdības bija vieglas un ātras 3h 42 minūtes. Atmosfēra bija superīga, nākamo bērnu noteikti dzemdēšu tādā pašā speciālistu sastāvā! Kas zina, pēc pāris gadiem iespējams Rodrigo būs māsiņa vai brālītis!

Iesūtījusi Ieva Cīrule, mammam.lv reģistrētā mamma