Pirmais randiņš pēc 20 gadiem un uzplaukst mīlestība. Randiņu stāsts

Paskrēja  divdesmit gadi, tā – nemanot. Pēc divām neveiksmīgām laulībām es sāku sevi un savu dzīvi vētīt un pētīt, un analizēt, gribēju tikt skaidrībā, ko daru nepareizi. Nez kā  attapos pie domām un atmiņām par savu pirmo mīlestību, jo toreiz viss kaut kā palika  pusvārdā, līdz galam kaut kas nepateikts un neizdarīts. Šķita – jāsāk ar to, jāizrunājas, jāpabeidz reiz iesāktais. Mēdz teikt, ka pirmā mīlestība jāatstāj mierā, lai paliek, kā ir – skaistas atmiņas, jo var būt, ka nāksies vilties.

Šādas pamācības mani nebaidīja, un, izmantojot mūsdienu iespējas, ātri vien atradu savu pirmo mīlestību. Jā, protams, ir ģimene, ir bērni, bet tikai dažas reizes gadā, jo pats visu laiku viens darbos Vācijā. 

Sazvanījāmies – balss tā pati, izjūtas tās pašas, kas senāk, kaut tāds nebija mans plāns, gribēju tikai sakārtot nesakārtoto pagātnē, lai varētu iet uz priekšu nākotnē. Bet – vārds pa vārdam, īsziņa pēc īsziņas, un abi bijām pagalam – kā no jauna iemīlējušies, kaut redzējuši viens otru nebijām tik ilgi. Un tad viņš ierosināja – atlido pie manis, un uz Latviju brauksim atpakaļ kopā! Tik ilgi vilkās laiks, līdz varēju šo uzaicinājumu izpildīt, un visu laiku pie sevis dungoju – „ja aicināsi, iešu tev līdz, traukšu pie tevis mākoņu ratos!” Tā arī burtiski izpildīju šīs dziesmas tekstu – aiztraucos pie viņa ar lidmašīnu. Visu laiku kā uz adatām, nemiers, satraukums un prieks, ka beidzot satiksimies.

Lidostā viņš mani sagaidīja – arī satraucies un priecīgs. Pazinu uzreiz – tāds pats kā senāk, tikai pieaudzis, nopietnāks, sirmiem deniņiem jau. Iekritām viens otra apskāvienos, ar atmiņām piepildītu baudu ieelpoju tik labi pazīstamo smaržu. Pa ceļam skatījāmies viens uz otru un smaidījām, tik neparasta sajūta, it kā divdesmit gadu pazuduši būtu. Protams, pabeidzām reiz iesākto – bija īsts mīlas neprāts, divas dienas neizkāpjot no gultas, gandrīz neko neēdot – „mēs pārtiekam viens no otra...”. 


Mūsu saprašanās un saskaņa bija apbrīnojama - jau sākot ar dziesmu tekstiem un dzejām, kuras abi tik labi zinājām – viens iesāka, otrs pabeidza rindiņu. Un turpinot ar līdzīgu gaumi ēdienu un apģērbu izvēlē, un jokiem, kad varējām runāt un smieties nepārtraukti. Tik labi man dzīvē nebija bijis nekad! Tāda drošības un māju sajūta, tāda saderība, tāda brīvība – es biju kopā ar otru cilvēku, bet jutos ar viņu tik tuva, jutos tik brīvi kā pati ar sevi. Pilnīgi nekāda mulsuma nevienā brīdī, ne par ko kaunēties, uztraukties, ka kaut kas ne tā.


Fantastiski! Un mājupceļš pagāja vienos smieklos un sarunās – 24 stundas nomodā, turot visu laiku viņa roku, jo negribējās zaudēt ne mirkli no mums atvēlētā laika. Jo tas bija pirmais randiņš pēc 20 gadiem un tāds tas arī palika. Abi raudot teicām viens otram ardievas, jo dzīve ir dzīve. Bet tas bija pats neaizmirstamākais un brīnišķīgākais, kas manā dzīvē vispār noticis. Un mūsu abu iemīļotais dzejolis, kuru gan skaitījām, gan dziedājām, vēl aizvien ik pa laikam to atgādina – „Mīlestība divreiz neatnāk, mīlestība dzīvē ir tik viena”.

Viņa