Mīļotais vīrietis iepazīstoties izlikās par sievieti

"Nezinu, vai tā bija mana iedoma, tiekšanās pēc kaut kā, kas man nav, iegribas vai tiešām mīlestības trūkums, bet tikai tagad savos 18 saprotu, ka gan māte, gan pārējie ģimenes locekļi mīlēja mani, cik vien to spēja, taču man kaut kā pietrūka. Sāku slimīgi rakņāties pa sludinājumu portāliem, naivi cerot, ka tur varēs atrast kādu sludinājumu, kurā sieviete meklē meitu vai māti, vai drīzāk sirdsdraudzeni. Cerēju atrast kādu, kura ir par mani krietni vecāka. Neatradu. Tad izdomāju pati ielikt sludinājumu – bez īpašas jēgas un cerības, ka kāds sakarīgs cilvēks bez pazemojumiem un nosodījuma atsauksies. Ieliku sludinājumu, kurā tiešā tekstā paskaidroju, ka meklēju mammu – sievieti no 30 līdz 40 gadiem, ar kuru varētu pasēdēt parunāt, kurai varētu uzticēties, varbūt kopā aiziet uz kino! Ilgu laiku neatsaucās neviena sieviete. Visi, kas rakstīja uz e-pastu bija dažāda vecuma vīrieši. Es visus pieklājīgi „atšuvu” Necerēju vairs sagaidīt vēstuli no kādas sievietes, kad pēkšņi...

Sāku pārcilāt galvā miljons domu. Pirmā kas iešāvās prātā bija – ja nu viņa ir vīrietis?

Ja nu viņa ir vīrietis?

Atnākot mājās  pēc skolas, kārtējo reizi pārbaudīju savu e-pasta kastīti. Desmitiem nepazīstamu vīriešu vēstules, bet starp tām arī viena sieviete, sieviete 38 gadi!  Vēstule bija īsa un kodolīga. Bet ar to man pietika, lai saprastu, ka ir vērts pamēģināt uzticēties šim cilvēkam. Sākām sarakstīties. Kādu laiku sarakstījāmies tikai caur e-pastu. Vēlāk sarakste pārgāja uz Skype. Sāku šai sievietei no sirds uzticēties. Pamazām atklāju visus savus dzīves noslēpumus pa vienam vien. Sākumā tikai es biju tā, kas izkratīja sirdi, bet vēlāk arī viņa sāka man kaut ko par sevi stāstīt. Esot precējusies, ir divi bērni. Viss bija ļoti jauki līdz brīdim, kad man radās interese ar viņu tikties. Biju iedomājusies, ka mēs varētu satikties, pasēdēt kādā kafejnīcā, padzert tēju un papļāpāt. Šo ierosinājumu, protams, viņai pateicu. Jaunā draudzene man atbildēja, ka es negribētu ar viņu tikties un ka tā neesot laba doma. Tas man bija kā dūriens sirdī, jo zemapziņā jau ntās reizes biju iztēlojusies, kā mēs kļūstam par labākajām draudzenēm, uzticības personām. Sāku pārcilāt galvā miljons domu. Pirmā kas iešāvās prātā bija – ja nu viņa ir vīrietis?

Pagāja vēl kāds laika posms, un es jau trešo reizi uzdevu jautājumu, vai mēs tiešām nevarētu tikties?  Un saņēmu atbildi…

Viņa IR virietis!

Ātri atmetu šo domu, jo manā uztverē bija daudz niansīšu, kas liecināja, par to, ka viņa nevar būt vīrietis! Nākamā doma bija, ka varbūt viņai ir kādi fiziski traucējumi, invalīde u.c.   Iedomājos, ja tā, tad varbūt viņa baidās, ka sākšu smieties par viņu!  Nu diemžēl citu iemeslu izdomāt nespēju, bet uz laiku likos mierā. Turpinājām sarakstīties. Turpināju uzticēt viņai savas problēmas un sirdssāpes. Pēc kāda laika atkal uzdevu viņai jautājumu, vai nevaram tikties. Pēc dabas esmu tāda, ka mierā nelikšos, kamēr neīstenošu to, ko esmu ieņēmusi galvā. Arī šoreiz atbildi saņēmu tādu pašu, kā pirmo reizi. Es sāku par to pastiprināti interesēties. Zināju tikai viņas vārdu un amatu, kuru viņa ieņem. Sāku urķēties pa  Google, vēlāk arī pa draugiem.lv, līdz šķietami atradu meklēto –  jauka, mīļa sieviete, kā radīta mammas statusam. Tā toreiz domāju. Pagāja vēl kāds laika posms, un es jau trešo reizi uzdevu jautājumu, vai mēs tiešām nevarētu tikties?  Un saņēmu atbildi…
Cilvēks, kuram biju uzticējusi visas savas slēptākās un intīmākās lietiņas, patiesībā bija vīrietis! Tikko to uzzināju, nogāju no datora ekrāna, neko negribēju ne redzēt, ne dzirdēt, jutos piekrāpta… Iemetos gultā un sāku raudāt! Raudāt tā, it kā lielākā pasaules traģēdija mani būtu skārusi. Vēlāk, jau mazliet nomierinājusies, aprunājos ar savējiem, kuri man ieteica ar šo vīrieti nepāraut kontaktus, vismaz ne pagaidām.

Brīvdienas man kļuva par murgu, jo viņš tās pavadīja ar ģimeni, un mums nebija iespējas tikties.

Meloja, bet pavisam nedaudz

Pa to laiku Enģelēns bija sarakstījis veselu Romānu, kāpēc viņš tā rīkojies. Viņš gribējis man pierādīt, ka mīlestību, uzticību un atbalstu var sniegt arī vīrietis ne tikai sieviete. Un es jau meklēju tikai sievieti, vīrieši jau man netika klāt. Ja viņš būtu sevi pasniedzis jau no sākuma, kā vīrieti, es nemūžam pat ne viss mazākajās darīšanās ar viņu neielaistos. Es neuzticējos vīriešiem. Vēl vairāk – es tos ienīdu! Nekad man nebija bijis puisis. Visi zēni, kas manā dzīvē ir bijuši, ir bijuši vārda tiešākā nozīmē lupatas, kuri centās pacelt savu pašapziņu, darot pāri vājākajiem. Taču šis vīrietis manī ieviesa uzticību. Dziļu bijību un cieņu. Kaut kas mani pie viņa saistīja. Sākumā pati no tā nobijos. Viņš man bija melojis, jā… Bet melojis tikai par dzimumu. Viss pārējais bija patiesība – gan vecums, gan amats, gan ģimenes stāvoklis... Turpinājām sarakstīties. Pa to laiku es no vecāku mājām vācos prom, lai uzsāktu dzīvi viena Rīgas centra dzīvoklītī, kuru apmaksā vecāki. Savos 17 biju jau diezgan nobriedusi, lai spētu dzīvot viena. Ar Enģelēnu bijām sarunājuši, ka nedēļu pēc manas pārvākšanās, tiksimies. Gaidīju to dienu ar lielu nepacietību, uztraukumu un bailēm! Un tad tā pienāca – pirmā mūsu tikšanās. Biju uzaicinājusi viņu pie sevis. Sagaidīju viņu pie mājas. Seju neredzēju, jo bija ziema, ārā tumšs. Vīrietis augumā slaids, garš. Kad viņu ieraudzīju uzreiz iepatikās, jo likās skaists, bet ne iedomīgs! Pa ceļam bija nopircis bulciņas. Mūsu tikšanās nebija gara. Pasēdējām, iedzērām tēju, paēdām bulciņas, papļāpājām. Tās bija kādas 40 minūtes. Pēc tam es viņu pavadīju. Pēc atvadīšanās burtiski lidoju! Pirmo reizi manā dzīvē vīrietis pasniedzās pēc manas jakas, novilka un pakāra to. Pēcāk uzvilka. Tas bija tik aizkustinoši un burvīgi! Nespēju sagaidīt nākamo tikšanos ar viņu. Zināju, ka tāda būs! un bija otrā, trešā… Un bezgalīgi citas… Nākamajā tikšanās reizē viņš mani aizveda uz savu vasarnīcu. Pavadījām burvīgu dienu, pastaigājām gar jūru. Mājās atgriezos starojot, vecāku zvanu noterorizēta. Es Enģelēnam uzticējos, jo viņu pazinu, bet mani vecāki ne. Sākām tikties ar vien biežāk, sākumā katru otro dienu, tad jau katras darba dienas vakaru. Enģelēna sieva par to neko nezināja. Brīvdienas man kļuva par murgu, jo viņš tās pavadīja ar ģimeni, un mums nebija iespējas tikties. Pienāca vasara, kad abi sapratām, ka mīlam viens otru. Viņš bija mans pirmais vīrietis, pirmais, ar kuru man bija tik Tuvas attiecības, pirmais, kuru iemīlēju un vienīgais, ko mīlu šobrīd. Un, ja būs tā, kā to esmu iedomājusies mīlēšu mūžam.
 

Laimīgās beigas. Nē, sākums!

Enģelēns iepazinās ar manu mammu. Vēlāk jau ar visu manu ģimeni. Vienīgi manam tētim bija grūti pieņemt, ka mums ir tik liela gadu starpība. Bet nu pēc gada ilgas domāšanas Enģelēns ar manu tēti ir kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Arī es iepazinos ar Enģelēna mammu, tēti. Daudz maz tiku pieņemta.
Bija grūti noticēt, ka no mūsu attiecībām kas sanāks, bet dzīve mums dāvā brīnumus, vajag tikai ko ļoti vēlēties, un tas pats pie Tevis atnāks. Šobrīd dzīvojam ar Enģelēnu kopā jau 3 mēnešus. Īres maksu dalām uz pusēm, pusi apmaksā mani vecāki, pusi Enģelēns. Es pati nestrādāju, mācos vēl skolā. Protams, viņa iepriekšējā dzīvē ir palikuši bērni, sieva. Es apzinos, ka eju pret dieva Baušļiem, apzinos, ka to, ko agrāk nosodīju, tagad pati esmu izdarījusi, bet dzīve ir dzīve. Sirdij nevar pavēlēt. Un kāda starpība – es vai kāda cita? Ja cilvēks nejūtas laimīgs ar savu otru pusīti, viņš agri vai vēlu aizies vai nu neatrodot sev jaunu mīlestību, vai atrodot, bet aizies. Kopdzīvē ar Enģelēnu jūtos ļoti laimīga. Nesaku, ka mēs nestrīdamies, to darām bieži, bet strīdi vēl vairāk satuvina. Runājot par vecuma starpību, tas izjūtams tikai inteliģencē – man vēl nav vidējās izglītības, Enģelēnam jau augstākā. Un, pateicoties Enģelēnam, esmu sapratusi, ka mana mamma ir pati labākā mamma pasaulē, un man nav vajadzīga cita mamma. Es īstenībā domāju, ka nekad nav bijusi vajadzīga, man bija nepieciešama mīlestība, maigums, siltums. Un to jau es pazinu tikai caur mammu, jo citas attiecības man nebija bijušas. Enģelēns man dod to visu ar atdevi. Jūtos mīlēta saprasta un vajadzīga.  Šis cilvēks ir izmainījis gan manu personību, gan dzīvi par visiem 100. Un galvenais, lai kas nenotiktu es zinu, ka viņš mani mīlēs, zinu, ka paļauties uz viņu varu vienmēr…"