Antiromantiskais mīlestības sprediķis - pārsteidzošs mācītāja viedoklis par laulību

Priekšvēsture
Mācītāju Ralfu Kokinu pamanīju māsasdēla laulībās pagājušajā vasarā Jelgavā. Tādu mīlestības traktējumu – mazliet hiphopa manierē – savu mūžu nebiju dzirdējusi! Tur nebija ne grama ierastās svētsvinības, kāds parasti ir laulību sprediķos. Mācītāja sacītais bija gluži vai failu pārlādēšanas akcija “Liekam jaunu bildi iekšā!” – pilnīgs nonsenss ļaužu populārākajai izpratnei par jūtām, ko mēdzam saukt par mīlestību. Kāzu viesu mulsums nebija noslēpjams. “Kā tā?!” – arī es ilgi nespēju rimties un nolēmu: kādreiz būs jātiekas, un šis antiromantiskās mīlestības sprediķis jāpieraksta!
Šis gan vairs nav tas sprediķis, jo kā saka Kokins: “Es sprediķus nerakstu kā vairākkārt lietojamu, pabeigtu tekstu, es tos saceru konkrētam gadījumam. Sprediķis – tā ir dzīva un neatkārtojama lieta, un tajā ir jābūt savam asuma un pārsteiguma momentam. Es nemēģinu pielāgoties tam pieprasījumam, ko cilvēki savos iepriekšpieņēmumos sagaida par vienu vai otru tēmu, bet mēģinu mūsdienīgā valodā, ar mūsdienīgiem līdzekļiem paskaidrot, ko saka Svētie Raksti un ko pats par to visu esmu sapratis, ņemot vērā savu pieredzi. Labāk saku, ka esmu nepareizs, nekā apgalvoju, ka esmu ļoti pareizs, jo sliktākais, kas var būt, ir svētulība,” viņš neliekuļo un neslēpj, ka pats piedzīvojis laulības šķiršanu. “Esmu tāds, kāds esmu, – ne par matu labāks vai pareizāks kā citi.”

Mēs nerunāsim par mīlestību, mēs parādīsim, kā tā darbojas
Par mīlestību nav nekādas jēgas runāt, jo ir jāmīl. Vai nu mēs to piedzīvojam – mīlam –, vai tikai runājam par mīlestību.
Ja papētām seno kristiešu literatūru – to, kas radīta pirmajos gadsimtos, vēl pirms kristietība no sirds ticības un dzīvesveida kļuva par ideoloģisku varas sistēmu, par impērijas oficiālo reliģiju, kas tiek nostiprināta nevis ar pārliecību, bet ar militārām, politiskām un ekonomiskām metodēm, – var tikai noplātīt rokas: “Kā tā?! Kristieši tik maz runā par mīlestību!” Pārsteidzoši, ka tur nav pat mīlestības dzejas, bet rakstos, kur mīlestība ir minēta, kā, piemēram, Jaunajā Derībā, par to runāts ļoti konkrētā un praktiskā, pārsvarā ētiskā veidā. Vai šī kultūra bijusi tik nabadzīga, ja tai nav ko teikt par mīlestību? Tieši pretēji – senajiem kristiešiem nelikās svarīgi pļāpāt un gari dziedāt par to, ko jūtam. Viņiem bija svarīgi īstenot to dzīvē un rīcībā. “Mēs nerunāsim par mīlestību, mēs parādīsim, kā tā darbojas,” – tāda bija viņu nostāja. Piemēram, sadzīvē. Ka mēs paliekam uzticīgi viens otram. Ka nebaidāmies nostāties pret visu pasauli, pret tradīcijām, pret visu apkārtējo viedokli, ja mēs mīlam. Nav nekādas jēgas runāt par mīlestību, ja mēs to nedarām pie citiem cilvēkiem, ja nekalpojam mīlestībā. Tāpēc kristiešiem bija svarīgi kopt slimniekus, palīdzēt nabagiem, uzņemt bāreņus savās mājās.

...savulaik Imants Ziedonis kādā intervijā ir teicis apmēram tā: “Par mīlestību dzejo tikai cilvēki, kuriem tās nav. Ja tev ir mīlestība, tu dzīvo, tu to jūti, tu mīli!”

Vīrieša un sievietes mīlestībā ir šīs pašas izpausmes – vajadzība būt tuvu, palīdzēt otram, rēķināties ar otru vairāk nekā ar sevi pašu. Visa šī kompromisu māksla “pāraudzināšanas” vietā. Katrā laulību ceremonijā es mēģinu pateikt, ka mīlestība nav kaut kāds nereāls uzstādījums, kā parasti mēdzam runāt par lielo mīlu. Kur tad ir tā lielā mīla, piedodiet?!... Kaut kas, kas uznāk un atkal pāriet, noplok? Tā nav tikai eiforija, kaut kāda sapņaina, gaisīga metafizika, kurai ar šo dzīvi nav nekāda sakara. Mīlestība vienmēr ir augstāka, skaistāka un tīrāka nekā jebkas, kas ir cilvēkā. Mīlestība – tā ir pārpilnība un pāri plūstoša bagātība cilvēkā, kad tu vari dot un dot otram, ka vari piedzīvot šo došanu. Ja pareizi atceros, savulaik Imants Ziedonis kādā intervijā ir teicis apmēram tā: “Par mīlestību dzejo tikai cilvēki, kuriem tās nav. Ja tev ir mīlestība, tu dzīvo, tu to jūti, tu mīli!” Un man likās – lūk, šis cilvēks ir piedzīvojis mīlestību, ja viņš tā var sacīt.
Mīlestība – tā ir tāda dāvana, kas nav mums tuvāk, ja mēs par to daudz domājam vai runājam. Bieži vien runāšana par mīlestību rodas no mīlestības deficīta, no ilgošanās pēc kaut kā tāda. Paši skaidri nemākam formulēt – kāda. Protams, mīlot dzied tava sirds. Kāds, sirdij dziedot, komponē, kāds dzejo, bet sirds dziedāšana nav viss. Būtiski – kāda ir tava dzīve un rīcība.
Tomēr šīs lietas nevar sašaurināt, jo teikšana “es tevi mīlu” arī pieder pie darīšanas. Ir ļoti svarīgi, ka kāds atgādina: tu man esi svarīgs, tu man esi nozīmīgs, tu man esi vienīgais īstais cilvēks un ar tevi man ir labi. Vienalga, kā katrs to formulē, bet ir būtiski to pateikt otram, tāpēc nevar sacīt, ka mīlestība izpaužas vai nu tikai rīcībā, vai tikai vārdos. Tomēr vārds bez rīcības ir tas pats, kas mīlestība bez mīlēšanas. Tāpēc nespēju klausīties lielu daļu latviešu šlāgeru, kuros tiek sapņots, gribēts, skumts un pārdzīvots, jūtas pat dabas ritmiem pieskaņotas, nevarīgi čīkstēts par neizbēgamo šķiršanos, nevis pilnasinīgi mīlēts. Nesaprotu, kas tur tik skaists...

Vai divu cilvēku savienība, ja viņi no sirds dzīvo mīlestībā, kaut arī šī savienība nav legalizēta, kaut kādā ziņā ir nekvalitatīvāka, sliktāka?

Es nāku pie tevis sirsnībā, tāds, kāds es esmu
Daudzi iedomājas, ka laulība ir maģisks akts, kur mācītājs altāra priekšā pārmet krustu, Dieva priekšā salaulā, un tāpēc šī laulība automātiski tiks sargāta un svētīta. Nekā! Svētība ir atkarīga no tiem diviem cilvēkiem, kuri nostājušies altāra priekšā, – laulību akts vien svētību un pasargāšanu nedos. Kā būs – tas vispirms atkarīgs no tikai viņiem zināmā mīlestības solījuma, ko šie cilvēki devuši viens otram. Kaut gan... arī ar solījumu ir tā, ka... Ko tad mēs galu galā varam solīt otram?! Ja nu vienīgi, ka es nāku pie tevis sirsnībā tāds, kāds es esmu. Ka atdodam sevi otram un uzticamies. Tas arī viss. Nākotnē mēs nevienam neko nevaram solīt, tas nav nopietni.
Varbūt izklausīšos kā ķeceris un daudzi kristīgi cilvēki mani nosodīs, bet tas nav normāli, ka pārsvarā laulības tiek noslēgtas baznīcā. Tas nav normāli un ir nepatiesi. Absolūti lielākā daļa cilvēku Latvijā ir kristīti, bet cik no viņiem ir kristieši?... Jāatzīst, ka eksistē milzīga un bezjēdzīga reliģiska mašinērija, kuru mums ļoti patīk darbināt dažādu dīvainu iemeslu dēļ. Ir diezgan absurdas tās laulības, kad cilvēki, kuri nekad nav redzēti baznīcā, ir nokristījušies un iesvētījušies tikai tāpēc, lai salaulātos baznīcā. Sanāk kāzu viesi, kuriem arī nav nekādas saistības ar baznīcu un ticību, un tad, lūk, notiks skaistas, svinīgas un svētītas laulības... Ko mācītājs var teikt? Teikt patiesību vai “bīdīt” skaistos, reliģiskos tekstus? Varbūt pie reizes arī izvadīt mūžībā, lai visi reliģiskie pakalpojumi būtu vienkopus?
Loģiski, ka baznīcā ir svinīgāka atmosfēra, bet, ja paraugāmies, ko Bībele saka par divu cilvēku attiecībām, tur nav nekā par laulību slēgšanas ceremoniju. Laulību institūcijai ir sava juridiskā nozīme, tur pamatā ir dabiska vajadzība, tā ir laicīga lieta, bet tas nav sakraments, to nevajag pataisīt par nez kādu obligātu reliģisku padarīšanu. Nozīme ir tikai tam, kā abi dzīvo, kā rīkojas ikdienā, cik nopietni rēķinās ar otru cilvēku. Tikai tas liecina, vai tu otru patiešām mīli vai nemīli. Dzīves, sadzīves un darbīgas saskaņas lietas – tā ir patiesā savienība, nevis tāda vai citāda ceremonija.

Vai divu cilvēku savienība, ja viņi no sirds dzīvo mīlestībā, kaut arī šī savienība nav legalizēta, kaut kādā ziņā ir nekvalitatīvāka, sliktāka? Vai tā ir mazāk svētīta nekā tiem, kas laulājušies baznīcā? Protams, nē! Visā brīvajā Rietumu pasaulē mēs arvien vairāk redzam šīs neformālās, brīvās partnerattiecības, pat kristiešu starpā, un ir naivi domāt, ka šī kopdzīves forma kaut kādā veidā devalvē vai iznīcina morāles vērtības. Cilvēks vienmēr ir morāli iesaistīts un atbildīgs, vienalga – laulībā vai bez tās. Daudzi domā, ka, nesastāvot laulībā, viņi dzīvo grēkā, bet es domāju, ka tas tā nav. Es nevaru iedomāties, ka Dievs ir šaursirdīgs un šaurprātīgs kā dažs labs reliģiozs morālists. Pārsvarā mēs darām to, ko no mums sagaida, ko diktē citi. Mīļā miera labad salaulājamies, lai māmiņa, tētis, baznīckungs vai ciema sievas nomierinātos. Un bijīgi saucam to visu par vērtībām. Bet nav būtiski, ko par mums domā citi, – tas ir mazsvarīgi. Būtiski, kas ir svarīgi man, mums. Laulības nav tikai formas, tradīciju, diktētu vērtību jautājums.

Tāpēc arī nepiedzīvojam mīlestību, ka nespējam priecāties par to, kas mums ir, nemākam pieņemt otru cilvēku, nemākam ņemt, baudīt un priecāties, bet sākam ar gataviem uzstādījumiem...

Ar to es nesaku, ka baznīcā nevajag laulāties, ka tas viss ir lieki, nē! Es tikai aicinu cilvēkus, kuri gatavojas laulāties baznīcā, apdomāties, vai viņi saprot, ko dara. Ja iemesls ir tikai skaista, svinīga un garīga ceremonija, kas aizkustina sirdi, vai arī cerība, ka nu būs svētība un kāds pārdabisks pasargājums, tas nav iemesls, kāpēc laulāties baznīcā. Tas vispār nav iemesls, lai legalizētu attiecības.
Piedzīvojis manu mīlestību, tu redzēsi, kā tava dzīve mainās
Viena no laulāto problēmām ir tā, ka nespējam pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Bet mīlestība pieņem bez nosacījumiem: “Nāc pie manis tāds, kāds tu esi. Es tevi mīlu tādu, kāds tu esi,” – tā arī Dievs mūs aicina Bībelē. “Un tad, piedzīvojis manu mīlestību, tu redzēsi, kā tava dzīve mainās. Tu pats rīkosies un dzīvosi citādi, nevarēsi dzīvot tā, kā līdz šim.” Ne velti šāda Dieva mīlestība – beznosacījumu mīlestība – tiek izvirzīta kā piemērs.

Diemžēl mums galvā ir gatavi uzstādījumi, kādiem jābūt kopdzīves un attiecību modeļiem, lomu sadalei, kādam otram cilvēkam būtu jābūt visās jomās un kādam viņam ir jāsaglabājas, gadiem ejot. Mūsu prasības pret otru ir utopiskas fantāzijas – nereti gluži vājprātīgi, klišejiski skaistuma un uzvedības ideāli, kurus meklējam vai ikvienā pretimnācējā: varbūt tu? Nē, atkal kļūdījos. Tad varbūt tu?... Un visi šie svētulīgi novalkātie, tik banālie pareizas kopdzīves, kristīgas laulības stereotipi... Tāpēc arī nepiedzīvojam mīlestību, ka nespējam priecāties par to, kas mums ir, nemākam pieņemt otru cilvēku, nemākam ņemt, baudīt un priecāties, bet sākam ar gataviem uzstādījumiem: tāds ir reliģiskais uzstādījums, tāds – sabiedrības, tāpēc es no tevis sagaidu to, to, to, to – turklāt automātiski un pašsaprotami. Protams, mēs katrs kaut ko sagaidām no otra cilvēka, bet jāpieņem, ka ne vienmēr tas funkcionē tā, kā esam iedomājušies. Cilvēka dzīvi burtiski grauj un posta šādi uzstādījumi. Dzīve un attiecības vienmēr ir kas dzīvs, nevis iepriekš nolemts, dogmatiski sastindzis, standartveida modeļos ietverams...

Vēl viena būtiska lieta – izrunāšanās. Laulībā liels risks ir tāds, ka viens vai abi domā: “Tādā bezvārdu līmenī, kā mums notiek dažas lietas, tāpat mums notiks visas lietas.” Bet nekā, bez izrunāšanās mēs nonākam strupceļā.
Cilvēki iedomājas, ka zina un saprot, kas ir otrs cilvēks, – ka viņš ir “atkosts”. Patiesībā katrs cilvēks ir noslēpums. Mēs paši sev esam noslēpums, mēs nekad nezinām, ko paši izspēlēsim savā dzīvē. Arī man ir tā bijis, ka skatos uz citu cilvēku dzīvi un tiesājoši nodomāju: “Kā gan viņš tā varēja rīkoties? Es tā nekad nedarītu!” Un tajā brīdi kaut kur ieslēdzas “skaitītājs”, līdz ieraugu, ka esmu rīkojies tieši tāpat un vēl briesmīgāk. Mūsos ir daudz kas tāds, ko neapzināmies, kam netiekam klāt. Mēs esam tādi, kādi esam. Daudzas lietas vienkārši ir stiprākas par mums. Tāpēc arī ir laulības solījums par otra cilvēka pieņemšanu, par kopā būšanu labās un grūtās dienās, nemēģinot pāraudzināt. Ar otra pāraudzināšanu diemžēl nodarbojas gan vīrieši, gan sievietes, vienīgi varbūt sievietes kā vidēji gudrākās pieprot rafinētāku “pilināšanu uz smadzenēm”.
Laulībā vissvarīgākais ir vēlēšanās un spēja nedalīti ar otru cilvēku nest visu un līdz galam. Citādi nav vērts, citādi tāda mocīšanās vien sanāk. Te ir tas jautājums: kā mēs būsim kopā grūtās dienās, ne tikai labās? Mēs mēdzam teikt, ka neko tāpat nevaram mainīt, tāpēc jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir. Nu nav tā! Mēs katrs varam mainīt lietas kaut vai savā sociālajā kontekstā. Jo arī tā ir mūsu brīvība, ka varam rīkoties tā un varam rīkoties arī citādi. Mēs esam atbildīgi par savu rīcību, mēs nemitīgi saskaramies ar savas rīcības sekām.

Teksts: Guna Roze, žurnāls Una