Pusaudžu nedarbi, kas var kļūt bīstami - kā iemācīt bērnu pateikt NĒ

Dažkārt bērnu blēņas nav nemaz tik nevainīgas, kā šķiet viņiem pašiem. Kā runāt un sagatavot bērnu, lai pasargātu viņu no bīstamiem eksperimentiem draugu pulkā, skaidro psiholoģe Iveta Aunīte.

Draugi, klases biedri, paziņas – tie ir svarīgi un nozīmīgi cilvēki jebkura bērna, pusaudža un arī jaunieša dzīvē. Un ir tikai dabiski, ka reizēm lielākai jautrībai gribas arī pamuļķoties un paeksperimentēt. Ne vienmēr bērni un jaunieši spēj novērtēt, cik tas var izrādīties bīstami, bet citkārt pusaudzim gluži vienkārši ir grūti atteikties vai pateikt “nē”.

Kāpēc bērnam grūti atteikties darīt to, ko citi vēlas?
Pretošanās nozīmīgiem cilvēkiem, autoritātēm, ir liels varoņdarbs pat pieaugušajam, kur nu vēl bērnam vai pusaudzim. Bērns var baidīties izskatīties pēc zaķpastalas un gļēvuļa, var satraukties, ka viņu ignorēs un izstums no grupas, ka par viņu smiesies.

Bieži bērniem pietrūkst empātijas un pieredzes, lai laikus apstātos.

Neviens nevēlas nonākt izolācijā vai kļūt par izsmieklu. It īpaši pusaudžu vecumā, kad ļoti svarīgi ir piederēt kādai grupai un būt atzītam. Turklāt jāpatur prātā, ka bērniem, pusaudžiem un pat jauniešiem, kuri nav vēl nobrieduši, piemīt egocentrisms, kas nozīmē – “ja man ir jautri, tad tas IR jautri”. Bieži bērniem pietrūkst empātijas un pieredzes, lai laikus apstātos.
 

Kā iemācīt bērnam pateikt “nē” bīstamiem eksperimentiem
Lai iespējami pasargātu savu bērnu no iekļūšanas bīstamā situācijā, vecāki savu bērnu var izglītot par dažādiem drošības jautājumiem, kā arī attīstīt viņos empātiju jeb spēju just līdzi. Un ne mazāk svarīga prasme, ko bērns iemācās ģimenē jau pirmajos dzīves gados – spēja pateikt “nē”.

Pirmie cilvēki, kam bērns to pasaka ir vecāki, brāļi, māsas un citi ģimenes locekļi, un tad ir ļoti svarīgi bērnu nenosodīt un nerāt par to, ka viņš izrāda pretestību, ko pieaugušie maldīgi sauc par nepaklausību, bet cienīt un ieklausīties bērna viedoklī. Ja viņš jau no bērnības būs piedzīvojis, ka viņa viedoklim ir nozīme, tad pastāv arī daudz lielāka iespējamība, ka viņam būs drosme pateikt “nē” arī divdomīgās vai bīstamās situācijās.

Un to gan vecāki savam bērnam var skaidrot, ka pat tad, ja viņš ir sācis darboties kopā ar pārējiem, viņš jebkurā brīdī var atteikties piedalīties. Un nevajag justies vainīgam vai attaisnoties par savu rīcību. Ar stingru “es nepiedalos!” vajadzētu pietikt. Vēl labi darbojas frāze: “Mēs jau esam par lielu tādām blēņām” un piedāvājums darīt ko citu.
 

Kā pretoties draugu spiedienam?
Reizēm bērns negrib piedalīties, taču pārējie izdara lielu spiedienu, apsaukājoties un draudot.

Šādām situācijām bērnu var sagatavot, mācot:
 • stingri atteikt;
• atkārtot “es to nedarīšu” tik reižu, cik nepieciešams;
• kļūt uzstājīgam un pateikt: “Vai jūs man esat kādi priekšnieki? Kāpēc man jūs jāklausa?”;
• ja nekas nelīdz, pagriezties un doties prom.

Bērns var būt norūpējies, vai pēc atteikuma nepaliks bez draugiem. Šādā situācijā vecāki ar bērnu var pārrunāt,  ko īsti nozīmē vārdi “draudzība” un “labs draugs”. Vai labs draugs ciena tavu viedokli? Vai labs draugs izaicina uz bīstamām nodarbēm? Ja draugi ir patiesi un īsti, viņi nekur nepazudīs un, iespējams, pat vairāk cienīs kādu, kurš spējis nepadoties.

No portāla Jauns.lv