Mammu samulsina skolotājas piezīme mazajam Ričardam

Ričarda mamma par piezīmi ir nedaudz sašutusi, proti, nav īsti skaidrs, ko gan bērniem darīt, ja ne "dauzīties" laikā starp nodarbībām. 

“Es jau saprotu, ka skolā ir iekšējās kārtības noteikumi, bet nevaru viennozīmīgi pieslieties tikai skolas pusē, kurā noteikti ir ērtāk un rāmāk, ja bērni ir visu dienu sēdoši skolas solos rociņas rātni salikuši klēpītī. Kad prasīju Ričardam, ko viņi DRĪKST darīt starpbrīžos, bērns apmulsa un nevarēja man atbildēt. Es viņam jautāju, ko viņam PATIKTU darīt starpbrīžos. Viņš atbildēja, ka spēlēt ķerenes. Nu bet LOĢISKI! Tā ir dabiska ķermeņa vēlme - gribēt izkustēties pēc statiskas mierā sēdēšanas!

Kā teica manas ģimenes masiere/manuālā terapeite, viņas profesijas pārstāvjiem darba kļūst arvien vairāk un vairāk. Kad viņa strādāja skolā par sporta skolotāju un centās vismaz savās stundās ieviest tiešām jēgpilnu izkustēšanos, kas bērnus darītu veselākus, viņa kļuva sistēmai neērta. Viņa daudzus gadus gāja uz šo darbu bērnu dēļ, lai arī juta, ka starp citiem skolotājiem ir baltais zvirbulis. Pagāšgad viņa padevās un aizgāja prom no skolas, lai palīdzētu tikai privātajiem klientiem... 

Būtu forši, ja vismaz sākumskolās būtu telpa starpbrīžiem, kurās bērni DRĪKST izskrieties, aktīvi izkustēties, piemēram, organizēti uzspēlēt kaut vai veco labo spēli "pirtiņa deg". 
Es mācījos lauku skolā un mēs ar klasesbiedriem līdz pirmajiem sniegiem starpbrīžos skrējām ārā pie skolas spēlēt paslēpes un ķerenes. Mēs to darījām, šķiet, līdz pat 9. klasei. Tas bija SUPER! 

Mans mīļš ierosinājums mazāko klašu skolotājiem izveidot kopā ar bērniem DRĪKST UN ATĻAUTS sarakstu, lai nav tikai pienākumi un aizliegumi. Ar tiem vien nekur tālu netiksim. Rāmis un sēta riņķī nevar radīt veselu sabiedrību. Tā var radīt tikai spriedzi un kaudzi pacientu palīdzošajām profesijām." 
Kā redzams, pedagogu cunftei ir savs viedoklis par jaunās paaudzes aktivitātēm starpbrīžos: "tikai dauzīšanās" neskaitās un ir jāatrod nodarbošanās. 

Avots: www.kasjauns.lv