Slavenas sievietes - pēcdzemdību depresijas slazdā. Kur meklēt palīdzību?

Arī bagātie un slavenie, mīlētie un pamanītie raud. Īpaši rūgtas asaras ir tad, ja tās aizēno prieku par mazuļa ienākšanu ģimenē.

 

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Pēcdzemdību skumjas sievietes piedzīvo daudz biežāk, nekā ārsti tās diagnosticē un ārstē.

Lielākajai daļai tās atnāk un aiziet, taču, pēc Slimību profilakses un kontroles centra 2016. gada datiem, 10–15 procenti sieviešu pirmo 12 mēnešu laikā pēc dzemdībām cieš no pēcdzemdību depresijas.

Ne visas jaunās māmiņas ir gana drosmīgas, lai par to runātu skaļi, taču ir slavenības, kuras dalās savā neapskaužamajā pieredzē, cerot, ka šī atklātība palīdzēs citām sievietēm līdzīgā situācijā.

Lasi tālāk un uzzini slaveno māmiņu skumjo pieredzi, kā arī - kāda ir situācija Latvijā, un kur meklēt palīdzību:

Kļičko bijusī partnere Haidena Panetjēra: "Meklēt palīdzību ir normāli"
ASV aktrise, dziedātāja un ukraiņu boksera Vladimira Kļičko bijusī partnere pēcdzemdību depresiju piedzīvojusi gan dzīvē, gan... darbā. Seriālā Nashville viņas atveidotā varone Džuljeta Bārnsa sirga ar šo slimību. Arī īstajā dzīvē viņa piedzīvoja, ko nozīmē būt pēcdzemdību depresijas varā, un divas reizes bija spiesta meklēt profesionāļu palīdzību, lai tiktu galā ar šo slimību.
 

Haidena Panetjēra ar meitu Kaiju. (Foto: Chris Brandis-Islandpaps.com / B/ Vida Press)

“To piedzīvo daudzas sievietes. Kad mēs dzirdam, ka kādai ir pēcdzemdību depresija, rodas sajūta, ka tas nozīmē “es nejūtu saikni ar bērnu un vēlos viņam nodarīt pāri”, taču es nekad, nekad neko tādu nejutu, lai gan dažas sievietes to tiešām piedzīvo. Mēs bieži neapzināmies, cik plaša spektra sajūtas var mūs pārņemt,” viņa sacīja.

Zvaigzne neslēpj, ka runāt par savu pieredzi viņu pamudinājusi vēlme palīdzēt citām sievietēm apjaust, atpazīt un meklēt palīdzību. “Svarīgākais vēstījums, kuru vēlos nodot sievietēm, ir tas, ka meklēt palīdzību ir normāli,” viņa sacīja, iedrošinot citas jaunās māmiņas, kuras pēc bērna nākšanas pasaulē nejūtas labi, neklusēt un nelikt sev ciest pašpārmetumu dēļ.

Princese Diāna jutusies ģimenes nesaprasta: “Bija sajūta, ka visa valsts dzemdē kopā ar mani"
Pēc prinča Viljama piedzimšanas princese Diāna izjuta, ko nozīmē pēcdzemdību depresija, taču viņai nebija iespējas par to runāt skaļi un nācās ciest klusībā, jo tolaik šī slimība bija krietni lielāka stigma nekā tagad. Vairākus gadus pēc pirmā dēla piedzimšanas Diāna intervijā BBC atklāja, ka jutusi lielu atvieglojumu, uzzinot, ka gaida zēnu.
 

Princis Harijs ar vecākiem princesi Diānu un princi Hariju. (Foto: Mirrorpix / Vida Press)

“Bija sajūta, ka visa valsts dzemdē kopā ar mani,” par sabiedrības pievērsto uzmanību izteicās britu karaļnama pārstāve. Diāna neslēpa, ka grūtniecība nav bijusi viegla un viņa bieži jutusies slikti, taču pēc Viljama piedzimšanas kļuvis vēl sliktāk, jo klāt nācis sarežģītais psiholoģiskais stāvoklis, proti, Diāna no rītiem nav vēlējusies kāpt ārā no gultas un jutusies nesaprasta. Lai gan princese saņēma ārstēšanu, viņa nejutās gana atbalstīta no ģimenes puses. Tāpat viņai trūka privātuma, kas statusa dēļ bija visai ierobežots. Princese intervijā atklāja, ka notikušais atstājis ietekmi arī uz viņas laulību, turklāt šī birka “Diāna ir mentāli nestabila” vilkusies viņai līdzi vēl ilgi.

Kad situācija kļuvusi nokaitētāka, viņa pat mēģinājusi sev nodarīt pāri. “Kad neviens tevī neieklausās vai tev ir sajūta, ka neviens neklausās, sāk notikt dažādas lietas. Piemēram, tevī ir tik spēcīgas sāpes, ka tu mēģini sev fiziski nodarīt pāri, jo vēlies palīdzību. Taču tas ir nepareizs veids, kā lūgt palīdzību,” viņa pastāstīja, atklājot, ka tolaik pati sev nav patikusi un jutusies apkaunota, jo nav spējusi tikt galā ar saviem mātes un karaļnama pārstāves pienākumiem.


Sāra Mišela Gelāra savu sāpīgo pieredzi atklāja tikai septiņus gadus pēc dzemdībām

Aktrise, kuru daudzi no mums vislabāk atceras kā amerikāņu kulta seriāla vampīru mednieci, nesen atzina, ka šī slimība piemeklējusi arī viņu. Vēstījums, kuru Gelāra vēlējās nodot citām mātēm, ir līdzīgs Panetjēras paustajam – sievietes ir jāiedrošina meklēt palīdzību.

 

Sāra Mišela Gelāra ar meitu. (Foto: Boaz / BACKGRID/All Over Press/ Vida Press)

Tiesa gan, viņa savu sāpīgo pieredzi atklāja tikai septiņus gadus pēc pirmās meitas nākšanas pasaulē. Vaļsirdīgā esejā savā Instagram kontā, kuram seko vairāki miljoni cilvēku, viņa rakstīja: “Bērnu ienākšana ģimenē ir brīnišķīga pieredze. Es mīlu savus bērnus visvairāk par visu pasaulē, bet, līdzīgi kā citas sievietes, arī es pēc pirmā bērna piedzimšanas cietu no pēcdzemdību depresijas. Es saņēmu palīdzību, un man izdevās tikt tam pāri, un pēc tam katra diena bija kā labākā dāvana, kādu vien es varētu iedomāties. Ja tu ej tam cauri, tad zini, ka neesi viena, un zini, ka tev kļūs labāk.”
 

Gvineta Paltrova: "Man šķita, ka esmu briesmīga māte un briesmīgs cilvēks"

Slavenā aktrise atklājusi, ka tieši viņas bijušais vīrs, pasaulslavenās grupas Coldplay dibinātājs un solists Kriss Mārtins pēc abu otrā bērna piedzimšanas atpazinis pēcdzemdību depresijas simptomus. Aktrise iemantojusi neviennozīmīgu slavu, jo daudz piekopj alternatīvās medicīnas sniegtās iespējas. Viņasprāt, tieši netradicionāla pieeja palīdzējusi uzveikt slimību. “Pēc dēla piedzimšanas es piedzīvoju pēcdzemdību depresiju. Ārsts mēģināja mani uzsēdināt uz antidepresantiem, un es nodomāju, ja man tos vajadzēs, es atgriezīšos,” viņa sacīja, atzīstot, ka šie medikamenti daudziem ir glābuši dzīvību, taču viņa nolēma iet alternatīvās medicīnas virzienā.

 

Paltrova pat nevarēja iedomāties, ka šī nelaime viņu piemeklēs, jo pēc pirmā bērna piedzimšanas jutusies labi un pat bijusi eiforijā, taču pieredze ar otro bērnu vairs nav bijusi tik samtaina. “Pēc četriem mēnešiem Kriss man teica, ka kaut kas nav kārtībā, taču es sākumā tam nepiekritu. Biju domājusi, ka pēcdzemdību depresija ir tad, ja tu raudi katru dienu un nevari parūpēties par savu bērnu, taču tai ir dažādas formas un nokrāsas.

Tieši tāpēc es uzskatu, ka sievietēm ir ļoti svarīgi par to runāt. Jutos kā zombijs. Nespēju ielūkoties savā sirdī, nespēju ielūkoties savās sajūtās. Nespēju izveidot saikni... [ar bērnu]. Ar Eplu [pirmo meitu] biju septītajās debesīs un nespēju noticēt, ka šoreiz nav līdzīgi. Man šķita – tas nozīmē, ka esmu briesmīga māte un briesmīgs cilvēks.” Arī Paltrovas gadījumā atklājas – pat tad, ja esam dzirdējušas par šīs slimības simptomiem un izpausmēm, ne vienmēr pašas spējam to atpazīt, jo priekšstats par to, kā norit pēcdzemdību depresija, var krasi atšķirties no realitātes.

Krisija Teigena: "Nebiju gaidījusi, ka tas var notikt ar tādu cilvēku kā es"
Modelei bija grūtības ieņemt bērnu, tāpēc izmantoja mākslīgās apaugļošanas sniegtās iespējas un arī piedzīvoja, ko nozīmē ieslīgt depresijā pēc bērna piedzimšanas. Tas notika, kad modele laida pasaulē pirmo bērnu un gluži vienkārši nezināja, kā jaunajai mātei būtu jājūtas. “Man šķita, ka ir dabiski – justies tik nomāktai. Es vienkārši pieņēmu, ka tas nozīmē būt mātei, un citu ceļu nav,” stāsta modele, kurai sabiedrība, atbalstošs vīrs un ārsts palīdzēja saprast, ka kaut kas nav kārtībā. “Es patiešām biju izmainījusies. Es nebiju tikai nogurusi, bet arī ļoti, ļoti skumja un neiecietīga pret sevi,” sacīja Teigena.
 

“Ir dzirdēti šausmīgi stāsti par to, ka mātēm ir sajūta, ka bērns nav viņas vai ir vēlme mazulim nodarīt pāri. Man tā nekad nav bijis. Tieši tāpēc es atliku vēršanos pie ārsta. Džons [vīrs] bija ar mani, kad ārsts noteica diagnozi, un viņš, protams, to jau zināja. Nebiju gaidījusi, ka tas var piezagties tik vēlu vai notikt ar tādu cilvēku kā es, kam ir pieeja daudziem resursiem.”

Modele secina: “Tas var notikt ar ikvienu, un es nevēlos, lai sievietes, kam ir pēcdzemdību depresija, justos apjukušas un vienas. Es arī nevēlos izlikties, ka zinu visu par pēcdzemdību depresiju, jo katrai tā izpaužas citādāk. Es zinu tikai to, ka man palīdz iespēja runāt par to un būt atklātai.”


Drū Berimoru šī slimība skārusi pēc otrā bērna piedzimšanas
Aktrisi šī slimība skārusi pēc otrā bērna piedzimšanas. “Pēc pirmajām dzemdībām es to nepiedzīvoju, tāpēc neizpratu šo slimību, jo jutos lieliski, bet pēc otrā bērna sapratu, par ko cilvēki runā. Tā bija sarežģīta pieredze. Tā, it kā es pakļūtu zem liela mākoņa,” saka Berimora, kurai izdevās slimību uzveikt diezgan ātri, aptuveni sešu mēnešu laikā.

Reklāma
Reklāma

Drū Berimora ar meitu. (Foto: RB/Bauergriffin.com/MEGA / Vida Press)

 

Kortnija Koksa: "Mana sirds neprātīgi dauzījās, nevarēju gulēt"

 

Kulta seriāla Draugi varone par māti kļuva salīdzinoši vēlu, 40 gadu vecumā, kad pasaulē nāca viņas pirmā un vienīgā meita Koko. Pēcdzemdību depresija viņu neskāra uzreiz pēc dzemdībām, bet gan tad, kad meitai bija seši mēneši. “Tas bija smags laiks. Es nevarēju gulēt. Mana sirds neprātīgi dauzījās, biju ļoti nomākta, tāpēc vērsos pie ārsta, un viņš pateica, ka man ir problēmas ar hormoniem.” Progesterona uzņemšana palīdzēja Koksai atveseļoties. Tāpat viņai palīdzēja draudzenes Dženifera Anistone un Brūka Šīdsa, kura pati izjutusi šīs kaites smagumu.

 

Kā atpazīt pēcdzemdību depresiju, un kāpēc tas ir svarīgi?
Krīžu un konsultāciju centra Skalbes klīniskā psiholoģe Evita Lazdiņa skaidro, ka simptomiem, lai tie atbilstu klīniskajai diagnozei, ir jāilgst vismaz divas nedēļas. “Bet, ja sieviete jūtas slikti un jūt šo krīzi, nevajag gaidīt, labāk meklēt palīdzību, nevis ciest,” saka psiholoģe. Viņa skaidro, ka pazīmes nosacīti var iedalīt fiziskajās, emocionālajās un kognitīvajās.

 

Pēcdzemdību depresijai raksturīgas arī pašnāvības, paškaitējuma domas un domas par kaitējuma nodarīšanu bērnam. Domas par pašnāvību ir ļoti liels un ļoti spilgts sarkanais karogs! 

 

Fiziskās pazīmes: ēšanas un miega traucējumi (gan pārmērīga apetīte, gan apetītes trūkums, gan bezmiegs, gan izteikta miegainība), seksuālās intereses trūkums, bezspēks, enerģijas un motivācijas trūkums, izvairīšanās no sociālajiem kontaktiem, uzbudinājums, kas vērojams, kā nemitīga kustēšanās, nespēja apsēsties, straujas kustības vai izteikts gausums kustībās.

Pazīmes emocionālajā jeb jūtu sfērā: nomāktība, kas var būt izteiktāka vakaros vai no rītiem, viegla aizkaitināmība, raudulīgums, trauksme, bailes, vainas un kauna izjūta, dusmas un pat naids pret sevi, partneri, jaundzimušo, bezpalīdzība, bezspēcība, iekšējs tukšums.

Kognitīvās jeb pazīmes domāšanas un izziņas procesos: kopumā var kļūt grūtāk skaidri domāt, var izjust apjukumu domās, grūtāk pieņemt jebkādus lēmumus, var samazināties arī spēja koncentrēties, tāpat var parādīties grūtības kaut ko iegaumēt vai atcerēties. Negatīvās domas var parādīties neapzināti, tām pat var nebūt reāla pamata. Galvā var malties dažādas domas: es neesmu gana laba mamma, man nekas nesanāk, esmu neveiksminiece, man taču ir jāmīl tas bērns, bet es tikai dusmojos uz viņu, es ienīstu savu bērnu, kaut bērns aizvērtos uz visiem laikiem utt.

Tās var būt domas par to, ka sieviete pati par sevi nav gana laba, nav gana laba māte, ka apkārtējie nesapratīs un nepieņems. Tāpat jaunās mātes var būt pārņemtas ar bažām par mazuļa veselību, tās var būt bailes par to, ka ar mazuli var notikt kaut kas slikts, ka jaundzimušais var nomirt, skaidro Evita Lazdiņa.

Psiholoģe vērš uzmanību: “Diemžēl pēcdzemdību depresijai raksturīgas arī pašnāvības, paškaitējuma domas un domas par kaitējuma nodarīšanu bērnam. Domas par pašnāvību ir ļoti liels un ļoti spilgts sarkanais karogs! To nedrīkst ignorēt. Ir svarīgi šīs domas nevis norakt kā nepieņemamas, bet meklēt palīdzību!”

 

Kāda ir situācija Latvijā?
Psiholoģe skaidro – lai arī internetā ir samērā daudz informācijas, tomēr sabiedrības informētība joprojām līdzīgi kā citu psihisku traucējumu gadījumā ir ierobežota. Par laimi, situācija uzlabojas, un palielinās informācijas pieejamība.

Tomēr Lazdiņa uzsver, ka Latvijā joprojām ir augsts stigmatizācijas līmenis pret psihiskajām slimībām. “Mūsu kultūrā ir spēcīgas gaidas par to, kā jāizskatās jaunajai ģimenei ar jaundzimušo, un par to, kā būtu jājūtas un jāuzvedas jaunajiem vecākiem.

Diemžēl šis priekšstats par ģimenes idilli, kas rodas pēc bērna piedzimšanas, tikai līdzdarbojas pēcdzemdību depresijas attīstībā, savā ziņā savalgo tos, kas izjūt depresijas pazīmes. Noteikti būs nepieciešams vēl kāds laiks, lai cilvēki pieņemtu to, ka par psihisko veselību ir jārūpējas tikpat daudz kā par fizisko.

Tāpat jāpaiet vēl kādam laikam, lai paaugstinātu cilvēku toleranci, samazinātu bailes un kauna izjūtu tiem, kas saskaras ar psihiskajām slimībām. Bieži cilvēki jūtas vainīgi, bet nav jau tā, ka viņi paši izvēlas saslimt, tāpat šīs slimības neliecina, ka cilvēks ir pārāk vājš. Arī kāju salauzt cilvēks pats neizvēlas, un lauzta kāja nav vāja rakstura pazīme, vai ne?”

 

Kur meklēt palīdzību?
Ja jūti, ka pēc bērniņa nākšanas pasaulē nejūties labi, meklē palīdzību! Par savām sajūtām vari konsultēties ar ģimenes ārstu, ginekologu vai psihiatru, kas ir tiešās pieejamības speciālists, tāpēc pie viņa var doties bez nosūtījuma. Tāpat var doties pie psihoterapeita, lai izrunātu sava sajūtas. Arī bagāto un slaveno māmiņu pieredze rāda, ka galvenais ir neklusēt un rīkoties, lai palīdzētu sev, atgūtu prieku par jauno lomu un varētu pilnvērtīgi pavadīt laiku ar savu mazuli.

Latvijā darbojas arī Krīžu un konsultācijas centra Skalbes diennakts krīzes tālrunis, kur ārkārtas situācijās ir iespēja saņemt emocionālo atbalstu – 67222922, 27722292.

 

Pēcdzemdību depresija nav tikai sieviešu slimība
Lai arī pieņemts uzskatīt, ka pēcdzemdību depresija ierasti skar sievietes, zinātnei ir citi pierādījumi, proti, šī slimība mēdz piemeklēt arī tēvus, tiesa, retāk nekā jaunās māmiņas. Statistika rāda, ka depresijas simptomi pēc mazuļa nākšanas pasaulē attīstās 8–10 procentiem vīriešu.

Evita Lazdiņa skaidro: “Nedrīkst aizmirst, ka arī jaunie tēvi var piedzīvot pēcdzemdību depresiju vai pēcdzemdību krīzi. Tēviem piedzīvotā pēcdzemdību depresija nebūs saistīta ar straujajām hormonālajām pārmaiņām, bet gan ar ikdienas rutīnas pārmaiņām. Tāpat kā jaunās mātes, arī jaunie tēvi jau grūtniecības laikā sāk veidot savu priekšstatu par to, kā tas būs – būt vecākiem.

Arī šo gaidu neatbilstība realitātei var veicināt gan vainas izjūtas attīstību, gan paaugstinātu trauksmi, iekšējas dusmas, frustrāciju un citas negatīvas emocijas un domas. Jaunie tēvi var justies izolēti un vientuļi, bezspēcīgi, nevajadzīgi, aizmirsti, nomākti.”