Mēs runājām vienādi, domājām – vienādi, pat zobubirstes bija vienādas!

Sēdēju draugos. Sadaļā Tavi draugu draugi ieraudzīju kāda puiša profilu, kura fotogrāfija mani ļoti piesaistīja. Viņš dzīvoja Rīgā, bet es – Liepājā. Protams, apskatīju viņu.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto no Imantas personīgā arhīva

Nākamajā dienā saņēmu atbildes skatienu. Es, protams, nevēlējos palikt atbildi parādā un ar smaidu sejā apskatīju otrreiz. Kā par brīnumu, tas bija abpusēji. Tā šī spēlīte turpinājās vēl pāris dienas, līdz brīdim, kad Makša profilā ieraudzīju ļoti unikālu aptauju, kuru aizpildot, sapratu, ka esam ļoti līdzīgi domājoši un aizrakstīju viņam vēstuli saistībā ar vienu aptaujas jautājumu.

Aptaujas jautājums: "Balodis vjibal stabaa un tad no saana zivs iemauca shim astee! Kas vainiigs?"

A. Balodis
B. Zivs
C. Stabs
D. Sieva

Mana vēstule: "Hmm.. bet es tomēr uzskatu, ka tad, kad balodis vjibal stabā un tad no
sāna zivs iemauca šim astē, tomēr bija vainīga sieva, nevis stabs. "

Maksis: "Ak pareiz, tāds tests arī tur pastāv  – Kāpēc Tu tā domā?"

Imanta: "Nu tā jau parasti ir, ka sieva pie visa vainīga! "

Maksis: "Ja šīs būtu kaut kādas sacensības, tad Tev pienāktos kāda balva par labākājām atbildēm "

Imanta: "hmmm.. nu tad pieņemsim, ka šīs bija sacensības – kas būtu balvā? "

Maksis:
"Tā kā es nevaru izdomāt balvu, tad es būšu viltīgs un balvā būs viena vēlēšanās "

Imanta: "Nu tad izsaku savu vēlēšanos –

Vēlos, lai es saņemtu goda rakstu par labiem sasniegumiem atjautības spēlēs, un lai to pasniegtu Tu pats personīgi! "

Maksis: "Pasniegšanas ceremonijā iekļauti arī ziedi un buča?"

Imanta: "Nu kā jau parasti tas ir pieņemts!

Šampanieti pēc oficiālās daļas arī var! "

 

Pēkšņi mēs iemīlējies viens otrā. Nekad neticēju stāstiem, ka iemīlēties var internetā, bet lūk – dzīvs pierādijums.

 

Tā mēs turpinājām sarakstīties abi ar neizzūdošu smaidu sejā, katru dienu no rīta līdz vakaram, nepārtraukti domājot vienam par otru, un gaidot ik mirkli, kad varētu ieiet draugiem.lv, lai izlasītu tik ilgi gaidīto kārtējo vēstuli.

Ar katru saņemto ziņu, mēneša laikā atklājām simtiem kopīgu lietu, nekad nebūtu domājusi, ka kaut kur ir vēl kāds tāds pats kā es. Sarakstoties jau bijām paspējuši domās iekārtoties kopīgā dzīvoklī, nopirkt Mustangu, un pat norunājām kāzu datumu

Pēkšņi mēs iemīlējies viens otrā. Nekad neticēju stāstiem, ka iemīlēties var internetā, bet lūk – dzīvs pierādijums.

Mēs runājām vienādi, domājām vienādi un pat atklājām to, ka mūsu zobu birstītes ir vienādas! Likās kaut kā nereāli... Tā parasti nenotiek.

Bija pagājis apmēram mēnesis, kad Maksis man piezvanīja un teica: "21:50 esi autoostā!". Labi, ka es sēdēju! Biju šokēta un pārlaimīga. Nezināju, kur likties, beidzot satikšu savu sapni!

Reklāma
Reklāma

 

Mēs runājām vienādi, domājām vienādi un pat atklājām to, ka mūsu zobu birstītes ir vienādas! Likās kaut kā nereāli...

Vakarā stāvēju autoostā trīcošām kājām, līdz ieraudzīju viņu. Nespēju aprakstīt tās sajūtas. Mēs stāvējām viens otram pretī ar smaidu sejā un nespējām neko pateikt. Maksis izņēma no kabatas stikla trauciņu, kurā bija sabērtas plastmasas zemenes un teica: "Tu no manis vaļā netiksi, kamēr nebūsi apēdusi pēdējo zemeni!" Es nezināju, ko teikt, stāvēju un smaidīju...

Tā viņš pie manis ciemojās veselu nedēļu, bet katrs mirklis bija tik nereāls, jo likās, ka viņš ir izkāpis no mana datora. Katra diena bija laimes pilna.

Pašlaik ir pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis, bet mēs jau esam sākuši kopdzīvi pie manis Liepājā. Jau kādu laiku runājam par to, ka sūtīsim pateicības vēstuli draugiem.lv, kas mūs saveda kopā! Bet pēkšņi parādījās šis konkurss un nevarējām nepublicēt mūsu iepazīšanās stāstu.

Vēl joprojām nespēju noticēt tam, kādā veidā esam atraduši viens otru. Vai nu tas bija Ziemassvētku brīnums, vai liktenis, bet kaut kas augstāks tomēr pastāv.

Iesūtījusi Imanta Briede, stāstu konkursa Mēs iepazināmies draugiem.lv dalībniece

VISUS KONKURSA STĀSTUS LASI UN VĒRTĒ ŠEIT!