Olga Rajecka: "Karā ir atļauts dziedāt, raudāt, mirt un dzimt"

Olga Rajecka ir dziedājusi gan uz barikādēm, gan koncertā pret Krievijas sākto karu Ukrainā. Sajūtas līdzīgas – šausmas un neziņa, bet cilvēki gaida spēku, uzmundrinājumu, ko var dot viņas balss. Priekšā skaistie jubilejas koncerti daudzviet Latvijā. Dziesma ir mantra, tā savelk mūs aplī, vienā dūrē, un ir skaidrs, ka uzvarēsim.

– Tev priekšā ir lieli notikumi – koncerti, bet pašlaik galvenā tēma visiem ir sajūta par karu. Kā tev tas galvā iet kopā?

– Ir smagi, liekas, karš notiek arī te, pie mums. Viss pamazām kļūst arvien dārgāks. Taču uzskatu – mēs daudz ko esam pārdzīvojuši, tāpēc arī dārdzību kaut kā sabalansēsim. Galvenais, lai ir miers, lai nebūtu kara.

Latviešu cilvēks ir visu izturējis. No katras ģimenes kāds ir bijis izsūtīts uz Sibīriju, visi grūtie pēckara laiki ir izciesti, arī deviņdesmitie gadi, krīzes. Galvenais, lai tagad Ukraina iztur. Būs lūzuma punkts… bet lai viņi iztur. Tad jau arī mums viss būs. Dārdzība visvairāk ietekmē mūsu bērnus, jauniešus, kuri tagad vēlas dibināt ģimeni. Būs traki, ja viņi aizbrauks tur, kur var nopelnīt labu naudu. Kaut arī dzīve tur ir dārgāka, bet pie mums viņi diemžēl nopelnīt nevar.

– Uzskati, karš mūs varētu skart arī tā?

– Ja kaut kur notiek karš, tas skar pilnīgi visus. Tas nekad nenotiek vienkārši un lokāli. Vienmēr saku – galvenais ir nebaidīties. Arī es pati to ievēroju. Man visādi ir gājis, daudzi mani amata brāļi ir jau citā saulē, tagad spēlē un muzicē tur. Nezini, kas tevi paņems – kovids, cita slimība vai vēl kaut kas. Visapkārt ir tik daudz nesaprotamā… Tāpēc jādzīvo katru dienu, jo nezinām, cik ilgs laiks mums vēl atvēlēts. Taču negribu izklausīties pesimistiska. Cik varu, cenšos rūpēties par savu draugu loku, ģimeni, bērniem un radiem. Ar draudzenēm sazvanos katru dienu, tā uzturot labu garu. Tagad būt kopā ir pats svarīgākais.

– Koncerts pie Kongresu nama tika spontāni noorganizēts jau nākamajā dienā pēc kara sākšanās, arī tu tur biji…

– Ralfs Eilands atsūtīja ziņu, vai tieku, teicu – protams! Ir dažādi cilvēki, dažādas nostājas. Domāju, tie mākslinieki, kuri netika uzrunāti, par šo koncertu citus tā kā kaunināja.

– Daudzos izraisīja izbrīnu, kā cilvēks, kurš vienmēr bijis starp mūsu māksliniekiem, var teikt, ka šāds koncerts ir kas amorāls.

– Ir smieklīgi tā apgalvot. Mēs ļoti palīdzējām, visi mūziķi, koru dalībnieki, kuri atnāca, ir malači… Man bija sajūta, ka atkal sākas barikādes – tieši tā, kā pirms gadiem trīsdesmit. Tolaik biju jauna, bet arī tagad man bija tāds pats uztraukums par to, kas notiks. Piezagās doma – vai tiešām viss beidzies? Ir jāmobilizējas, jāsaņemas.

Galvenais, ka jāspēj bērnam atbildēt, kas notiek. Ir jābūt stiprai, ja viņš prasa – mammu, vai mēs tagad mirsim? Kas būs? 

Līdzīgi kā lidmašīnā, kad bērns prasa – mammu, kāpēc tā trīc? Kaut vai tev ir bail, nedrīksti to izrādīt, jo viņš tev uzticas. Tad centies pārliecināt, lai nomierinās, tas ir pats galvenais. Šajā laikā klausos gudru cilvēku sarunas, arī ienaidnieku pusi, tos, kuri atbildīgi par ekonomiku, politiku, arī dažādu pušu politologu skaidrojumus, tad izsveru un nomierinos.

Tas ir ļoti svarīgi, jo tad varu parūpēties arī par bērniem. Informācija ir ļoti noderīga. Man ir forši cilvēki apkārt, gudri, domājoši, nav bezsmadzeņu būtnes. Bailes nogalina, un vienaldzība mani tracina visvairāk. Diemžēl starp mums ir tādi cilvēki, kuri nedomā… Bet par koncertu pie Kongresu nama – ļoti priecājos, ka tas notika, divu dienu laikā tika savākti divi miljoni eiro, un tas ir tiešām fantastiski. Zinu, ka latvieši ir ļoti devīgi, vienmēr palīdz, ja vajag, atdos pēdējo un izglābs.

Policijai mūs nenoķert

– Grūtās situācijās spējam mobilizēties. Bijām sašķelti pandēmijas laikā, bet kara šausmas mūs atkal apvienoja – tev ir tāda sajūta?

– Nē. Es neuzskatu, ka kaut kas tika sašķelts. Kādā ziņā?

– Antivakseros…

– Ak dievs, cik tad viņu bija – saujiņa?

– Tāpat likās, ka vārās visa telpa. Tu to nejuti?

– Saku vēlreiz – ap mani ir ļoti gudri cilvēki. Cenšos neiesaistīties dalījumā tādi un tādi. Es par visu domāju reāli. Nevaru būt Dieva vietā un teikt – dari to vai nedari to. Tas katram pašam jāizlemj. Es nenostājos ne vienā, ne otrā pusē.

– Lai gan tevi kā mākslinieci skāra ierobežojumi, tam arī stoiski tiki pāri?

– Es kā māksliniece eju laikam līdzi, skatos, kas ir un kas nav jādara. Centos izpildīt visas norādes, kas tajā brīdī tika prasītas. Kā mākslinieci mani visvairāk skāra pandēmijas pirmais gads. Sākums skāra visus. Bet tajā pašā laikā mēs pirmos divus mēnešus varējām atpūsties, padomāt par savām ģimenēm, sakārtot galvas un mājas, padzīvot kopā ar saviem cilvēkiem, kaķiem un suņiem.

Mēs bijām laukos, mana vīra vecāku mājā, kurinājām ar malku. Vīram pieder meža gabaliņš, skaldījām, katram bija savs uzdevums. Marijas draugs attālināti studēja augstskolā, Edvardiņš čella spēli apguva zūmā. Man koncerti notika attālināti, arī raidījumi, intervijas – pie tā mēs pieradām. Tad sākās vasara, bija iespējami dažādi pasākumi, un bijām priecīgi, ka kāzās varam dziedāt kaut diviem, pēc tam četriem, desmit… un arvien vairāk. Cilvēki ļoti priecājās.

Bet tad sākās laiki, kad uzstājos uz ielām, otrajā pandēmijas vilnī nebija naudas, tas bija briesmīgi. Dziedājām pagalmos, laukumos, pie mājām un sētām, policija mūs ķēra un nevarēja noķert, tas bija ļoti smieklīgi. Domāju, ar savu iedvesmu cilvēkiem tajā decembrī spēju dot prieku. Mēs nedrīkstējām dziedāt ne baznīcās, ne koncertos. Bet man jau bija pieredze dziedāt uz ielas, arī barikādēs divas nedēļas to darīju. Bišķi pagulēju un tad jau atkal devos uzmundrināt tos, kuri stāvēja Rīgas ielās. Par to saņēmu valsts apbalvojumu.

Mana balss ir pieradusi, varu dziedāt arī ziemā. Tad nu mēs pandēmijas ziemā ar manu vīru Ivo Bankavu, kurš lika skaņu, un Didzi Melderi dziedājām pagalmos. Viņš spēlēja ģitāru, sniga sniegs, pirksti sala, bet mēs izturējām.

– Arī skaista pieredze.
– Ļoti laba, fantastiska. Cilvēku atsaucība bija milzīga. Bijām saskaņojuši ar namu pārvaldi, ka Pirmajā adventē dziedāsim trīs deviņstāvu māju pagalmā pie egles, ko iedzīvotāji tur iestādījuši. Izaugusi liela, viņi to pušķo. Ideja radās manam draugam Aldim Odziņam, kurš tur bija atbraucis ciemos pie savas mammas. Izgājis uz balkona un sapratis – o, Oldzīte te varētu padziedāt! Mēs uz šo priekšlikumu pavilkāmies. Cilvēki priecājās – viņi, gatavojoties koncertam, beidzot bija iztīrījuši savus balkonus (smejas).

Mūsu draugi Dairis un Henrijs, Ineta un Diāna, arī Māris no deju kolektīva "Madara" palīdzēja Ivo uzlikt aparatūru. Es pulksten piecos sāku dziedāt. Cilvēki apzinīgi stāvēja, izretojušies ik pa diviem metriem, cits izgājis ar sunīti, cits ar bērnu ratiem, pārējie skatījās no balkoniem, uzmetušies uz palodzēm. Palūdzu, lai pamāj ar gaismiņām, ka viņi mani redz. Tas bija tik skaisti! Bet tad atbrauca viena ekipāža, pēc tam otra, policisti lieliem kanārijputniņu vēderiem māja man ar roku, lai nāku pie viņiem. Teicu – divi metri, nekur neiešu.

Smieklīgi, ka viņi sāka cilvēkus izdzenāt, tas man mazliet atgādina to, kā tagad Krievijā policija dzenā cilvēkus. Ne jau tik traki, bet viņi to darīja. Atceros, pēdējo nodziedāju "Pasaulīti", un kāda latviešu sieviete man sauca – Oldzīt, ātri, ātri skrienam, lai tevi nepaņem ciet! Kaut kādos koridoros, trepēs mēs slēpāmies, kādā dzīvoklī… Tad sapratu – cilvēki tevi noslēps, aizsargās. Ja tu viņiem dod drosmi un pārliecību, iepriecini un saraudini, tas ir ļoti daudz.

– Tev droši vien galvā bija scenārijs, ko gribi teikt cilvēkiem ar saviem 60. jubilejas koncertiem, jo tu taču uzrunā arī ar vārdu, ne tikai ar dziesmu. Vai tas ir pamainījies – divās nedēļās, kopš Krievija sāka karu?

– Nē… Vienmēr esmu teikusi, ka jāpalīdz cilvēkiem, kuriem ir grūti, jāziedo. Lepojos ar saviem draugiem, kuri brauc, dalās ar visu, kas viņiem ir, glābj un palīdz. Arī mana meita Marija, jauna sieviete, ziedo, nes visu, kas nepieciešams. Es varu ar savu dziesmu, attieksmi dot cerību, ka viss būs labi. Ja es vēl kādā citā veidā palīdzēšu, tad nekliegšu pa visu pagastu. Ir skumji par to, ko redzu sociālajos tīklos. Mani vienmēr ir fascinējuši cilvēki, kuri dara. Piemēram, mana draudzene Ināriņa. Viņa kā vista nekladzinās, ka olu izdējusi, bet gan klusām ieskaitīs ļoti daudz naudas ziedot.lv, gan visādas shēmas izdomās, kā Ukrainā kādam ko aizsūtīt. Uzskatu, ka visiem tagad būtu jāatrod veids, kā palīdzēt.

Atmiņas par Afganistānu

– Teici, ka tev ir draugi Ukrainā.

– Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā… Man kādreiz bija ļoti daudz draugu, jo 15 gadus tur koncertēju. Uzskatu, ka māksliniekiem – gan tiem, kuri ir Ukrainā, gan Krievijā – ir iespējams cilvēkus iespaidot. Redz, kā Alla Pugačova tagad aizbrauca prom. Maksims Galkins tika atlaists, biļetes uz viņa pasākumiem izmestas, teica – mēs uz šā nodevēja koncertu neiesim! Bet viņš parādīja savu nostāju.

– Un vēl virkne mākslinieku – cepuri nost, ka tā var darīt. Bet vai zini, kas notiek ar taviem paziņām un draugiem Ukrainā? Esi sazinājusies?

– Nē, nē, es tur sen neesmu bijusi, bet redzu, ka daudzi no Ukrainas man seko sociālajos tīklos. Savulaik ar Turaidas rozi bijām Uzbekistānā un Tadžikistānā, tur uzstājāmies kopā ar grupu Višņovij sad no Ukrainas. Ar neskaitāmiem cilvēkiem esam bijuši kopā arī Eolikas laikā – es zinu, kādi viņi ir.

Mana meita Marija pagājušogad decembrī bija pie sava tēta, basketbola trenera, Ukrainā, tur bija arī tēta brālis, viņas krusttēvs. Abas ar draudzeni aizbrauca uz Kijivu, man sūtīja ziņas, video – mammu, cik te ir kolosāli, garšīgi, kādas skaistas vietas, celtnes! Teicu – jā, Marij, vienmēr, kad braucām uz koncertiem Ukrainā, apmēram uz pusotru mēnesi, priecājāmies – cik labi, varēsim kārtīgi saēsties! Visās vietās bija ļoti garšīgs ēdiens.

Marija ļoti pārdzīvo par to, kas Ukrainā notiek, viņai sāp sirds. Arī man sāp sirds… Tomēr gribu teikt, ka arī kara laikā cilvēki dzied, dejo, priecājas. Pandēmijā mums neļāva neko, bet tagad to varam – tāda ir starpība. Tāpēc gribam cilvēkus uzmundrināt, mums ļauj dziedāt, būt kopā, iziet ielās. Sestdien visa ģimene piedalījāmies gājienā pret Putinu, pret karu. Mazais puika zīmēja trīs plakātus – Ukrainas karogus, lai būtu katram. Viņš arī saprot, kas tas ir un kā būtu, ja būtu…

Bet es negribu par to. Vairs neesam mājās ieslodzīti, un vismaz šajā cīņā varam būt vienoti. Feisbukā nošēroju meitenīti – mājas pagrabā, kur visi slēpjas no bombardēšanas, mammīte viņai saka – nu, uzdziedi! Viņa to dara, lai uzmundrinātu. Dziesma tomēr palīdz. 1985. gadā mūs ar Eoliku nosūtīja uz Afganistānu, uz viskarstākajiem punktiem. Mūsu grupu izsēdināja pa trim helikopteriem, ceturtajā bija aparatūra, lidojām uz dažādām pilsētām. Pirmais koncerts bija deviņos no rīta, pēdējais deviņos vakarā.

Sestajā dienā satikām latviešu puišus, arī viņi bija tur bija aizsūtīti pret savu gribu, sākumā pat nezināja, kādā uzdevumā. Lietuviešus tur satikām un igauņus, ukraiņus... Apkārt šaudījās, netālu kalnā notika kaujas operācija, un apmēram puse puišu no tās neatgriezās. No rīta viņi bija koncertā, bet nākamajā dienā no kalna neatgriezās daudzi... Un neviens it kā nezināja, kas ir noticis. Briesmīgi, ka tajā tika iesaistīti latviešu puiši, pilnīgi nevainīgi.

– Aizsūtīti svešā karā.

– Tāpat kā tagad iet bojā nevainīgi cilvēki. Karš ir drausmīga nelaime visiem. Arī vienkāršajiem cilvēkiem, kuri dzīvo Krievijā. Bet viņu ir tik daudz, tāpēc uzskatu, ka viņiem jāsaceļas, jābūt pilsoņu karam, jāpārvilina savā pusē armija… Pat nezinu, kā to paveikt. Putins mūs biedē, bet lai nedomā – mēs nebaidīsimies! Mums jāņem piemērs no ukraiņiem.

Slāvietes, celieties!

– Ik dienu var redzēt varonības, stipra gara piemērus.

Savulaik lasīju daudz grāmatu par mūsu cilvēkiem Sibīrijā un tādiem, kuri tika nosūtīti karot; viņi izdzīvoja ļoti sarežģītos apstākļos. Piemēram, Latvijas laikā stāstīt anekdotes uzskatīja par ļoti sliktu toni, bet, nokļūstot karagūstekņu lēģeros, kareivis vienu un to pašu anekdoti varēja stāstīt vairākkārt, un pārējie tik un tā smējās. Kaut desmitiem, simtiem reižu, lai tikai būtu kāda cerība, iespēja kaut mazliet pasmaidīt. Arī dziesmu pēdējiem spēkiem vilka – lai nedomātu. Jo tā ir kā meditācija, mantra.

– Ar to vari sevi ievest citā apziņas stāvoklī un tajā brīdī necepties par problēmām, kas spindz galvā?

– Jā. Tāpēc ceru, ka mani koncerti notiks. Mēs gatavojamies, cītīgi eju uz mēģinājumiem, dancoju (smejas). Abi ar vīru esam vidējās paaudzes deju kolektīvā "Madara". Notiek mēģinājumi arī apvienotajā deju kolektīvā, ar kuru savulaik bijām Gruzijā. Tā sastāvā ir "Daugava", "Zīle", "Rotaļa" un arī "Madara". Nesen atcerējāmies, cik forši bija Gruzijā, kā viņi mūs ciena un mīl, jo mēs, latvieši, pirmie atzinām viņu neatkarību. Viņi mūs uz rokām nēsāja. Un kur nu vēl deju kolektīvu, kur meitenes blondiem matiem tautastērpos! Mums visur nāca klāt, gribēja kopā nofotografēties…. Tagad, šķiet, ir visgrūtākais laiks, bet, kā vienmēr saku – karā ir atļauts dziedāt, raudāt, mirt un dzimt. Un arī dejot. Lai tikai būtu dzīve. Esmu savas zemes patriote, tā ir jāaizstāv. Galvenais, lai nebūtu nodevēju. Nodevība un vienaldzība ir briesmīgākais, kas var būt.

– Sabiedrībā ir dažādi viedokļi, informatīvais karš…

– Viedokļi būs vienmēr.

– Tev nav bail vai nepatīkami?

– Nē. Ja kāds atļaujas ko tādu teikt, tas ir briesmīgi, man uzreiz uzkāpj spiediens (smejas). Bet uzskatu – vari būt nikns, bet nevajag to likt uz āru. Protams, jāzina arī ienaidnieka pozīcijas, bet es savām draudzenēm saku, lai neskatās to propagandu. Mēs ieejam pirtī, pirms mēģinājumiem izrunājam, kas notiek, bet tad divas stundas dejojam. Un tajā laikā mēs domājam par soļiem. Vienmēr saku – kad ir slikti, jābūt kopā un jādara kādas citas lietas. Ja kaut kas tracina – nu ko…

Piemēram, cilvēks Z burtu uzvilcis uz savas Volkswagen mašīnas, kas ir vācu, arī uz plakāta Siguldas ceļa malā. Vai viņš nesaprot, ka tepat dzīvo? Ja notiks kaut kas briesmīgs, mēs visi mirsim. Viņš ir aprobežots, ja domā, ka kāds atnāks un viņu glābs. Nekas tāds nenotiks. Un ne jau no tautības tas ir atkarīgs. Ar mums dejo gan lietuviešu meitene Diāna, gan krievu puisis Alekss, un man liekas, mēs ar viņiem esam lielākie Latvijas patrioti. Dažam labam latvietim ir vienalga.

– Vai arī saka – lai paši tiek galā.

– Jā, viņi tiks. Bet man nav jāsitas, jātērē sava enerģija, pārliecinot kādu. Nav jālamājas, jākaujas – tas būtu muļķīgi. Sava attieksme jāizrāda citādi.

– Ja kāds ir gatavs sarunāties, varbūt var diskutēt?

– Bet es negribu savu enerģiju tērēt. Liekas, esam jau tik daudz izdarījuši, informācijas plūsmu atslēguši televīzijā un citur, lai tā nav pieejama tiem, kuri ir par karu, kaut kādu atbrīvošanu. Bet nevajag arī trakot. Tagad daudzi saka, esot jānojauc tas piemineklis, arī es pirms daudziem gadiem tā teicu – kāpēc jāatstāj kas tāds, pie kā viņi var iet ar saviem karogiem izrādīt varu? Kāpēc dot vietu, kur pulcēties? Kāpēc Igaunija to spēja nojaukt, bet mēs ne? Tad tiku saukta uz visiem krievu radio, bija tūkstošiem komentāru – ko es vispār atļaujoties? Bet tagad saku, ka nevajag jaukt nost. Gan pienāks laiks…

– Nav īstais brīdis.

– Jā, nav ko vērsim rādīt sarkano lupatu. Mēs mierīgi visu izdarīsim.

Ordeņi krustmātei

– Tev ir Aizsardzības ministrijas medaļa par to, ka esi kuģa Komēta krustmāte. Kā par to kļuvi?

– Tas bija vēl deviņdesmitajos – mani uzaicināja. Astoņus gadus biju kuģa krustmāte, mana bilde tur bija pie sienas, es savukārt apkalpi aicināju uz koncertiem. Kuģa bilde ierāmēta ir manās mājās. Dažādos Aizsardzības ministrijas pasākumos teicu runas, man patika, bet bija jāiemācās, tāpat no galvas nevaru. Atceros, kā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga man pasniedza medaļu, bija jāsaka “gods kalpot tēvzemei”. Bija nolikums, kā jāģērbjas. Biju apjukusi, milzīgs uztraukums – kas man jāsaka, kas jādara. Ne tāds kā uz skatuves, pilnīgi kaut kas cits. Tur nevarēju uzvesties kā dziedātāja (smejas).

– Protokols jāievēro.

– Nujā. Ar citu kuģu krustmātēm, kādām deviņām, daudzkārt tikāmies – Māmuļā, Bolderājā un citur. To misiju es izpildīju.

– Šopavasar beidzot saņemsi arī savu Triju Zvaigžņu ordeni.
– Tas man bija šoks! 10. novembrī "Madaras" čatā bija ielikta ziņa, ka man ir piešķirts ordenis. Mārtiņdienā biju mājās viena, sāku raudāt, smieties – vai tas ir nopietni? Nevarēju aptvert. Zvanīju Marijai, vīram, viņi teica – mēs jau zinājām. Un kā varējāt man neko neteikt? Viņiem esot bijis uzdots mani filmēt un fotografēt, kad to ziņu pasaka. Tad beidzot sapratu – neilgi pirms tam bijām Lietuvā, un, tiklīdz man iezvanījās telefons, tā Marija prasīja, kas zvana. Biju apjukusi, kāpēc viņa tā interesējas. Izrādās, viņai bija jāfilmē. Es tiešām esmu ļoti laimīga par šo pagodinājumu, saku – 4. maijā visus savus ordeņus piespraudīšu. Jā, esmu savas zemes patriote, ja vajadzēs, iešu visiem pa priekšu, darīšu visu, ko vajag.

– Ko gaidi no vasaras?

– Ar "Madaru" brauksim uz Eslingeni Vācijā, kur pēc kara dīpīšu nometnē bija cilvēki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas. No turienes viņi devās tālāk uz Kanādu, Austrāliju… No 15. līdz 20. jūnijam tur būs festivāls, daudz deju kolektīvu no visas pasaules būs sabraukuši. Es visiem dziedāšu ballē – arī par šo iespēju jūtos ļoti pagodināta.

Autore: Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve”