Lai vecmāmiņa pati ravē! Par kuriem mājas pienākumiem bērnam maksāt, par kuriem - ne
Reiz dzīvoja timurieši, kuri nesavtīgi palīdzēja veciem cilvēkiem – atnesa produktus no veikala, saskaldīja malku, izslaucīja pagalmu. Timurieši vāca makulatūru, aizstāvēja mazākos un tādā garā. Jēdzienam darba tikums bija konkrēts saturs. Tolaik nevienam pat prātā nevarēja ienākt par palīdzīgas rokas pastiepšanu gaidīt naudu.
FOTO: Shutterstock.com
Tagad daudzās ģimenēs vērtību virsotnē ir nauda, manta, karjera. Bet! Reizēm pat nauda pusaudzi nemotivē, jo šķirtajās ģimenēs mēdz būt tā, ka viens no vecākiem dod naudu, otrs ne. Viens mudina apmeklēt pulciņus, kursus un palīdzēt mājas solī, otrs ļauj darīt visu, kas ienāk prātā. Viens maksā par trauku mazgāšanu, otrs uzskata, ka tas ir absurds.
Lasītākais
“Tas ir normāli, ja vecākiem šajā ziņā uzskati atšķiras,” saka psihoterapeite Inese Ruka. Atslēga uz pusaudža sirdi ir atklāta saruna. Jaunajam cilvēkam jāpaskaidro, ka pie tēta jāievēro vieni likumi, pie mammas – citi. Svarīgākais ir precīzi formulēt, kāpēc klasesbiedram par dzīvžoga apgriešanu maksā, bet tev ne.
Tādējādi bērnam tiks iemācīts, ka ir lietas, kas nav apspriežamas, piemēram, zagt nedrīkst, un punkts, bet ir tēmas, par kurām var diskutēt. Psihoterapeite Inese Ruka uzskata, ka ir pieļaujams bērnam maksāt par neordināriem darbiem.
Piemēram, netīrie trauki ir ikdienas sastāvdaļa, tāpēc par to nomazgāšanu prēmija nepienākas, bet, ja laukos jāsalasa gliemeži, par atalgojumu ir vērts padomāt.
Tomēr daudziem bērniem mūsdienās nav savu lauku, kur doties, lai vasaras rītos skrietu pa rasainu pļavu, vakaros līdz trīsām peldētos ezerā un noglaudītu purnu brūnaļai. Kalniņu ģimenei ir klasiski lauki ar vecu koka māju, vecmāmiņu, kas cep pīrāgus, kūtiņu, kurā smaržo siens, dārzu un neaptveramu horizontu.
Tikai ģimene uz laukiem brauc reti – pilnīgais miers izraisa nemieru un neizskaidrojamu baiļu izjūtu. Kad vedekla ar divām pusaudzēm beidzot ierodas laukos, vecmāmiņa priecājas: “Esat tieši laikā, dārzs aizaudzis, mazmeitas palīdzēs izravēt.” Vedekla sapūšas kā pūpēdis: “Manas meitas nav nekāds darbaspēks. Ja grib, lai ravē, ja ne, lai vīramāte kā kurmis pa melnzemi rokas pati.”
Stāsts ilustrē konfliktu starp paaudzēm – vedeklu un vīramāti, saka Inese Ruka. Mātes teiktajam ir tulkojums: “Tu neizrīkosi manus bērnus, patiesībā – mani.” Ja meitenēm ar vecmāmiņu ir emocionāli tuvas attiecības, viņas gribēs darboties un tas notiks dabiski.
Lasi arī:
Pusaudzis: "Es savārīšu sūdus, jūs izstrēbsiet!" Kā rīkoties vecākiem?
Sišana pa dibenu apliecina, ka īstenībā mamma ir bezspēcīga
Teksts: "Patiesā dzīve"
Informācija no ziņu portāla Kasjauns.lv
