Nju,citreiz arī es apjuku un nesapratu,ko lai dara ar raudošo peku,bet gāja laiks un izdomāju visādas lietas

Piemēram meitiņai patīk,ka runājos viņas volodā,protams ar to neaizraujos,jo gribu,lai meitiņai valodiņa attīstās,tā kā pienākas!Bet par to,ka bija miega bads,tas bija viens brīdis pavisam traks pirmo mēnesi nu nekādīgi nevarējām nolikt gulēt,ne ēst gribēja,ne spēlēties,tik raudāja vienā laidā un tā piecas stundas no vietas,bet sanāca,ka sieva kaut kā tika galā ar to visu,jo pēc mēneša biju spiests atstāt savas meitenes uz 10dienām vienas,jo darba komondējumā uz Stoholmu aizbraucu un tad nu atbraucu atpakaļ un skatos,ka manas meitenes ar visu vienas tiek galā!

TiešāmJūsu priekšā cepuri nost,jo mēs ar sievu runājām,ka mēs netiktu ar to galā,jo tas ir atbildīgs darbs un,ja ir mājās zīdainis,tad tas vispār ir traki!Bet,ja mazais ir mierīgs,tad forši,bet pirmo mēnesi mēsi negribam atcerēties,jo traks laiks bija,bet tagd viss ir ok

Mēs gan nēsam iesauļojušās,jo nju kaut kā nav sanācis,kaut pa āru dzīvojamies,bet ne kā,jo laikam labs krēms mums ir,kas to sauli nelaiž klāt
