Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 5/5
    Sanita Cvetkova

    Ļoti laba vecmāte, piedalās dzemdībās, ļoti noturīga, saprotoša, mīļa, izplaīdzīga un visvislabākā :)

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Mammu, re kur Pežo banka!

Tad viņam bija četri gadi un Latvijā vēl bija Krājbanka. Emīls perfekti iemācījies automašīnu nosaukumus un zīmītes - Audi, Volvo, VW u.t.t. Pastaigu laikā regulāri tika nosauktas visas stāvošās mašīnas. Staigājam pa Vecrīgu un pēkšņi dēla pārsteiguma sauciens: "Mammu, re kur pežo banka!" :) Iesūtījusi: Līga Sējēja.

Skatīt visus jokus

Foruma lietošanas noteikumi

Forums ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Forums > Bērniņa gaidīšana un dzemdības

Mākslīgā apaugļošana

Sveikas!
Par šī raksta tapšanu es iedomājos jau pašā šī ceļa sākumā. Es, droši vien, kā jebkura no mums gribēju zināt, kas mani gaida, ko nozīme tik bieži apspriests jēdziens “mākslīgā apaugļošana”. Diemžēl LV forumos informācijas daudzums bija minimāls, ja neteikt vairāk. Viss, ko varēja atrast pārsvara bija forumi, kur informācija bija aptuveni 10 gadus veca. Vērsos pie Krievijas meiteņu pieredzes. Labāk to nebūtu darījusi, jo salasījos tādus šausmu stāstus, ka vēl nesākot šo ceļu, man nolaidās rokas un es bija gatava tam, ka es zaudēšu šai cīņā. Tomēr izrādījās, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē. Tātad sāksim.
                Pie secinājuma, ka jāstājas valsts apmaksātajā rindā es nonācu tad, kad mēs ar vīru mēģinājām tikt pie bērna jau kādu laiku (vēl neiespringstot, jo domājām, ka, kad vajadzēs, tad pats par sevi pieteiksies). Nodzīvojot gadu bez aizsargāšanās es sapratu, ka kaut kas nav kārtībā un, PROTAMS, sāku vainot sevi (jo kurš gan cits). Izstaigāju daudzus ārstu līdz mans ginekologs aizsūtīja mani uz Rīgu pie ginekologa – endokrinologa ar aizdomām uz hormonālām problēmām. Izejot visas analīzes, ārsts palūdza vīram nodot spermu un tad, diemžēl, arī atrada problēmu. Vīrs ir neauglīgs. Pakreņķējamies un sākām gaidīt, ka d pienāks rinda,  jo steigties nebija kur. Rindā es iestājos 2018. gada maijā un jau 2019. gada februārī man atsūtīja aicinājumu. Līdz ar to pirmais mīts, kā rindās jāpavada pusdzīvi nav patiess. Un tad es braucu uz reproduktīvas medicīnas klīniku, lai izstrādātu rīcības plānu. Man noteica “garo” protokolu, kas īstenībā nav ne īsāks, ne garāks. Atšķirība ir tāda, ka tu saņem par vienu poti vairāk. Tātad sāksim pa soļiem.
                Pirmais posms bija diezgan viegls. Nosacīti. +/- 10 dienas pirms cikla sākuma (pirms mēnešreizēm) man iepotēja bloķējošo poti. Nekas traks nav bijis, turpat uz vietas māsiņa iepotēja pa taisno dupsī. Sāpīgi nebija. Par šo, man liekas, var pateikties mazai tauciņu kārtai, kas kādreiz arī noder. Vienīga blakusparādība, kas man bija, es paliku morāli nelīdzsvarota. Es varēju sākt smieties un smejoties sākt raudāt. Varēju sākt raudāt par to, ka man uzdāvināja ziedus vai darbā nokrita pildspalva. Ar šo visu arī beidzās šīs posms.
                Otrais posms bija visgarākais. Nu labi, cik ta garš viņš bija. 10 dienas vien bija, BET…. Šajās desmit dienās jāsāk stimulēt olnīcas. Tas nozīme, ka ~ 10 dienas ir jādur hormoni sev vēderā. Šajā ziņā es esmu nīkule, jo neskatoties uz to, ka šļirce – pildspalva ir ļoti ērta lietošanā un visu var izdarīt pati, es to nevarēju. Katru vakaru vienā un tai pašā laikā (tas ir svarīgi!) vīrs injicēja man hormonu devu vēderā. Blakusparādību ziņa neko neesmu pamanījusi. Vienīgi daži zilumi u velkoša sajūta olnīcas rajonā, bet, es domāju, ka tā sāpe bija dēļ tā, ka man ir cista. Par spīti mītam, ka šai laikā sieviete ļoti pieņēmās svarā, es nometu 2 kg, bet tas, protams ir ļoti individuāli. Ar to visu beidzās arī otrais posms.
                Trešais posms ir pavisam viegls. Ārsta noteiktajā laikā (tas arī ir svarīgi!) ir jāinjicē 3. jeb nobeiguma pote. Tev izsniedz (vai izraksta recepti) tādu pašu šļirci – pildspalvu tikai ar citu saturu un tad tu morāli un fiziski sāc gatavoties lielajām nobeigumam – punkcijai.
Neko daudz tas neprasa. Vakarā pirms procedūras vēlams neēst neko smagu un no pusnakts nedrīkst ne ēst, ne dzert. Personīgi man bija grūti izturēt punktu par nedzeršanu, jo pat naktī es intensīvi dzēru ūdeni. Punkcijas dienā, atbraucot uz reproduktīvās medicīnas centru, būs jāaizpilda dažas veidlapas par savu veselības stāvokli, jāparunājas ar anesteziologu un tad tik jāiet operāciju zālē. Man paveicās, ka centrā, ko es izvēlējos bija ļoti jauks personāls. Bail nebija, pat pamanījos uztaisīt pāris bildes pirms mani aizveda. Narkoze bija diezgan viegla, jo pie nosacījuma, ka es ļoti smagi pārnesu narkozi, nekādas smagas sekas nebija. Tomēr procedūra pati par sevi bija diezgan sāpīga. Kad mani atveda līdz gultai, tad uzreiz uzlika ledus maisu uz vēdera. Teikšu godīgi, personīgi man, bija sajūta, ka vairāki cilvēki sita mani pa vēderu ar kājām. Sajuta ir briesmīga, tāpēc līdz ko māsiņa atnāca apjutāties, kā es jūtos, es pateicu, ka ļoti sāp. Pēc tā “manā sistēmā” ielaida pretsāpju zāles un atkal jutos kā cilvēks. SVARĪGI! Es par to pilnīgi neiedomājos, bet.. par cik tik ātri tevi nemaz nelaidīs ārā ir jāparūpējas par ēdamo. Kaut gan ēst šajā visā pasākumā negribas nemaz, ar laiku spēki tevi atstāj un paliek slikti. Mani izglāba māsiņa, kura uztaisīja man tēju. Tā bišk palīdzēja, jo savādāk bija melns gar acīm.  Visa procedūra ilgst aptuveni 40 min. Pēc tam ārsts atnāk un izstāsta cik olšūnas izdevās iegūt. Otrajā dienā mans vēders bija uzpūsts un sāpīgs. Tas viss pārgāja uz 3. – 4. dienu.
Par cik mums bija ICSI procedūra (sīkāk var izlasīt jebkurā RMC mājaslapā) nākošo ņēma vīru. Arī 40 min, sāpes pēc viņam nebija. Nākošajā dienā bija nedaudz vairāk sāpes, bet pēc 3 dienas vairs sekas nebija jūtamas. Diemžēl materiālu neatrada un nācās vērsties pie donoru programmas. Starp citu donoru ir jārezervē un tas nav ne pavisam tuvu tam, ko rāda amerikāņu filmās. Tev iedod dažas lapas ar tabuliņām, kur ir ierakstīti daži donora parametri , tas arī viss. Nav ne elektroniskā datu bāze, ne bilde.
Pēc šīs operācijas 2. dienā ārsts paziņo, cik olšūnas apaugļojās, pēc 4. cik apaugļotās olšūnas sāka dalīties.
Svarīgi saprast, ka šo ceļu var iet pa posmiem. Mana ārste uzreiz piedāvāja man iegūt olšūnas, apaugļot un tad sasaldēt. Tā es arī darīju. Aptuveni pēc mēneša, tad sāksies nākošais posms, bet tagad ir jāaizbrauc atvaļinājumā.

Ievietots 2. jūn 08:16

Ieraksti komentāru
Secība:

Lai pievienotu komentāru, jāielogojas:



 

LAPAS KARTE