Iesaki ārstu:

  •   Vērtējums: 2.875/5
    Inta Linde

    Profesionāle. Ja no Jūsu zoba atlikusi desmitā daļa, viņa uzbūvēs jaunu un vēl- Viļķenes bērniem ir labākie zobi Latvijā. Neticiet? Atbrauciet un apskatiet!

Skatīt visus ārstus

Bērnu anekdotes. Labākajiem - balvas!

Agronomi. Mazie, zaļie kukainīši

  Tas notika pašā darba gaitu sākumā. Ir atklātā stunda 1.klasē. Vadu es, bet klasē ir skolas direktore, mācību pārzine un vēl 3 skolotāji. Ir latviešu valodas stunda. Stundā jālasa teksts, kur pieminēti agronomi. Es, pirms teksta lasīšanas, noskaidroju jaunos vārdus. Prasu: "Vai kāds zina, kas ir agronomi?" Viena meitenīte paceļ roku. Es izsaucu, jo tie

Skatīt visus jokus

Foruma lietošanas noteikumi

Forums ir portāla mammamuntetiem.lv reģistrēto lietotāju sarunu vieta, kur pārspriest savus priekus un bēdas, dalīties pieredzē vai vienkārši patērzēt.

Lasīt vairāk

Forums > Svētki, izklaides, jautrība

Viss par nometnēm

Nesen aizdomājos par tematu, vai nometnes bērniem ir naudas pelnīšanas pasākums, vai tomēr tā ir mīlestība pret sevi un savu darbu.
Atceros, kad biju mazs man nebija vajadzīgas nometnes. Mēs ar brāli dzīvojāmies vasarnīcā, kas atradās maza ciemata meža ielokā. Jā, varbūt mums ar viņu nebija labas attiecības, bet tas netraucēja vizināties ar riteņiem uz karjerām, spēlēt "Kazakus Razboiņikus", "Policistus un bandītus", mēs mežā būvējām štābiņus, organizējām futbola mačus, basketbols bija cieņā. Protams, ja tas viss būtu jādara tikai ar brāli, domāju šīs atmiņas nebūtu tik jaukas, bet mums bija draugi, Liela draugu kompānija no  zēniem un meitenēm, kas sabraukuši no visas Latvijas uz savām vasaras mājām, vai arī bieži ciemos pie vecmāmiņām un vectētiņiem.
Atceros, vienu lietainu vakaru mēs stāstījām spoku stāstus, tad atkal citu gājām pārgājienā gar upīti. Dažkārt vienkārši sēdējāmies pie vietējā kantora un runājāmies par dzīvi. katrs dalījās savās izjūtās par ko viņš grib kļūt kad izaugs liels. Bērnības vasaras atceros, kā īpašus radošus mirkļus. Vasaras bija kaut kādas pilnīgi citas dimensijas, ja salīdzina ar skolu.
Manas domas ir tādas, ka iekulšanās pareizā kompānijā bērnam dod ne tikai veselīgu dzīves devu, bet arī palīdz izvirzīt sev mērķus, saprast savas ambīcijas, tomēr ko lai dara, ja mūsdienu bērni vairs nav tik radoši kā mēs kādreiz? Ar soc. tīkliem, ar jaunajiem telefoniem, tāda sajūta, ka viņi ir iesūnojuši, un to vien dara, ka savas dzīves aizvada virtuālajās vidēs. Katru vasaru mēs mūsu dēliņu sūtam uz vasaras nometnēm, šķiet viņš ir pabijis Latvijas nometņu TOP 10, noteikti.
Man kā viņa galvenajam ģenerālsponsoram vienmēr ir bijis svarīgi, lai nometne uz kuru viņu sūtam ir droša, lai tur labi baro, lai ir sadomātas visādas aktivitātes. Un jā, daudzas nometnes Latvijā ir uzstādījušas augstus latiņus, bet līdzšinēji nebijām atraduši nometni, kas mūs apmierinātu "Par visiem 100". 
Draugi kaut kad pavasarī, kad nometņu apspriede paliek aktuāla ieteica mazo mantinieku aizsūtīt uz "Prieka akadēmijas" nometni, ko organizē Kristīne Dāvida. Nebiju neko dzirdējis par šo nometni, neskatoties uz to, ka tā jau darbojas 15 gadus. Visvairāk mūs uzrunāja tas, ka mājaslapā ir apkopotas visas šī gada nometnes, un katrai nometnei ir sava norises vieta un sava tematika. Lai notiek nodomājām, un ļāvām mazajam pašam izvēlēties kuru tematiku viņš grib. Kad viņš mums pavēstīja, ka grib braukt uz Kartingu nometni, es izbrīnījos, jo nezināju, ka vispār viņam kaut kas tāds interesē, kā izrādījās interesē gan.
Protams, kad uzzinājām, ka pēc nometnes nolikuma bērni nedrīkst ņemt līdzi telefonus, mūs tas nedaudz samulsināja, mazais sacēla traci, ka nebrauks uz nometni ja telefons jāatstāj mājās, bet kārtīgi visu apdomājis, nolēmu, ka lai notiek. Man bērnībā arī nebija telefona, un tas būs labs piedzīvojums, un pieredze, kāda bija vasara bez telefona.
Man ir grūti komentēt, jo pats nebiju klāt, bet visu laiku aktīvi sekoju līdzi Kristīnes postiem FB, tur viņa atspoguļo dienas plānu, aktivitātes, pat pusdienas bildēja, mums kā vecākiem bija liels gandarījums, jo pēc bildēm likās viss fantastiski.
Nedēļa paskrēja ļoti ātri, un mazais to vien darīja kā vēl ilgu laiku stāstīja par nometnē piedzīvotu. Pamanījām, kopš atbraukšanas, telefons viņam vairs nav pirmajā vietā, un bieži viņš pat to atstāj mājās, bet tas vēl nav viss, pamanījām, ka savos 11 gados viņš ir sācis interesēties par autosportu, skatās dokumentālās filmas kas ir saistītas ar autosportu, un katru vakaru, mums neaizmirst pajautāt vai varēs šovasar aizbraukt uz vēl vienu "Prieka akadēmijas" nometni.
Gribēju, padalīties ar šo stāstu, varbūt kādu tas uzrunā un iedvesmo, lai Jums visiem jauka šī vasaras, nu jau laikam finiša taisne.
Ar Cieņu,
Lepnais tētis,
Arvīds.

Ievietots 31. jūl 2018 03:25

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Ieraksti komentāru
Secība:



 

LAPAS KARTE