Jautā speciālistam

Speciālistu arhīvs

Vēlos saņemt
jaunumu vēstuli

Jautājumi un atbildes

parādīt neatbildētos jautājumus

Aelita Vagale, psihoterapeite

Specialitāte:

Kontaktinformācija:: Prakses vieta: Tallinas ielā 30-4, tālr. 26112238

 

Jautā speciālistei par bērnu psiholoģisko attīstību, kā arī personības un attiecību problēmām. Speciāliste arī atbildēs uz jautājumiem, kas skar atkarības (alkohols, azartspēles, narkotikas).

* uzdod jautājumu šim ekspertam

  • Nepilngadīgajām bērni (2)

    Jautājums:Nespēju saprast, kādēļ speciāli veido mājas kur nepilngadīgās var uzturēties un dzemdēt, sakot, ka vecāki izdzīs no mājas, vai tiešām tas vajadzīgs arī tās silītes kur atdot bēbi, bez nekāda soda, cik vienkārši seksot, dzemdēt 13-16gados un atdot pēc gada atkal dzemdēt kādā ūķī un atkal aiznest ielikt silītē, vai tad valsts pati neveicina lai tās mazgadīgās ražo bērnus, kuri reti kad ir veseli. Vajadzētu tām mazgadīgajām parādīt kādi bērni dzīvo Veģu pansionātā, varbūt tad kāda sāks domāt ar galvu nevis d....

    Atbilde 2011-02-14 17:41:05: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Labdien! Lai spētu saprast, jāmēģina iejusties to meiteņu dzīvē, kam šī palīdzība domāta. Indiāņiem esot tāds teiciens – netiesā citu, pirms neesi staigājis pamatīgu gabalu viņa mokasīnos... Bailes

    Lasīt vairāk

  • Kā nolikt bērnu gulēt?

    Jautājums: Labdien, Aelita! Manai meitiņai ir jau 11 mēnešu un jau kādu laiku mums ir grūtības nolikt viņu gulēt uz nakti. Taisnības labad ir jāsaka, ka līdz 8. mēnešiem šāda problēma nebija – viņa aizmiga savā gultiņā plkst. 10 vakarā. Viss mainījās, kad mums diemžēl bija jāguļ slimnīcā un viņa pilnīgi pazaudēja ierasto ritmu un uz doto brīdi ir tā, ka gulētiešana mums aizņem stundu – visu darām kā parasti – uzvelkam pidžamu, samīļojam tēti, izēdam pudelīti un liekamies gulēt savā gultiņā, bet pēc piecām minūtēm viņa sāk čīkstēt un pīkstēt, neguļ, grib, lai es esmu klāt, kamēr viņa aizmieg... kolīdz es izeju no istabas, viņa ir augšā... Ko lai daru? Pa dienu viss ir kārtībā – viņa čuč savā gultiņā, un es varu klāt nesēdēt. Kāpēc tā? Vai ir kaut kāda sistēma vai arī metode kā likt bērnam saprast, ka ir jāiet čučēt, lai tas neaizņemtu veselu stundu? Jau iepriekš pateicos par atbildi! Paldies!

    Atbilde 2011-02-14 17:39:32: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Labdien! Ja pareizi sapratu, grūtības ar aizmigšanu ir pēdējos trīs mēnešus, pēc slimnīcas. Tas nozīmē, ka meitiņai ir izveidojies un nostiprinājies jauns vakara rituāls, kurā ietilpst viss jūsu m

    Lasīt vairāk

  • Kā celt viņa pašapziņu?

    Jautājums:Labdien! Manas iepriekšējās attiecības izjuka vīrieša neuzticības dēļ. Ar savu vīru kopā esam 7 gadus. Protams, iepriekšējās attiecības sagrāva mani emocionāli. Varu vien teikt, ka man ir ļoti zems pašvērtējums. Ar vīru šķita savādāk, varēju viņam pilnīgi uzticēties līdz brīdim, kad uzzināju, ka viņam ir romāns ar kādu. Nožēloju, ka tik akli viņam uzticējos un attaisnoju viņa aizņemtību darbā. Negribu no viņa šķirties. Jūtos emocionāli atkarīga. Neskatoties uz visu, pat mīlu viņu. Bet nespēju vairs uzticēties. Esmu kļuvusi slimīgi greizsirdīga. Apzinos, bet mēģinu to slēpt. Izlasīju sekojošu rakstu portālā kasjauns.lv. Tā nebūt nav – sievas krāpj tie vīrieši, kuriem bail no patiesas tuvības. Viņiem bail uzticēties, jo bail vilties. Tādēļ, lai neviltos, viņi nolemj, ka ģimenē būs pirmie, kas partneri piekrāps. Turklāt, ja viņi uzzinās, ka arī sievas viņus krāpj, tas nebūs tik sāpīgi, jo bez sievām viņiem būs vēl citas sievietes. Ļoti bieži ar šiem cilvēkiem nav iespējams runāt par attiecībām, jo, tiklīdz saruna sāk skart emociju, jūtu pasauli, cilvēki jūt lielu trauksmi - viņi nezina, kā uzvesties, ko sacīt, tādēļ no šīm sarunām mūk. Visbiežāk arī viņi savā bērnībā guvuši apstiprinājumu tam, ka patiesa tuvība starp cilvēkiem nav iespējama, viņi nejūtas vērtīgi. Paralēlās attiecības kalpo tam, lai gūtu apstiprinājumu, ka viņi ir interesanti un vērtīgi. Tā vietā, lai risinātu konfliktus ģimenē, viņi no tā bēg citās attiecībās. Visbiežāk vīri savus sānsoļus no sievām slēpj, jo paši apzinās, ka rīkojas briesmīgi. Taču arī viņiem ir bail aiziet no attiecībām, kas ir ērtas un paredzamas. Vīrs labi zina, kā sieva izturēsies, uzzinot par kārtējo krāpšanu. Piemēram, viņa trīs dienas nerunās, ceturtajā burkšķēs, bet pamazām viss atgriezīsies ierastajās sliedēs. Viņš savu dzīvi var paredzēt uz priekšu šo rakstu varu pilnībā attiecināt uz vīru. Arī viņam ir zems pašnovērtējums un paniskas bailes runāt par attiecībām. Kā es varu celt viņa pašapziņu? Kā sadzīvot diviem ar zemām pašapziņām, vai nemaz nav vērts?

    Atbilde 2011-02-14 17:31:49: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Labdien! Jūs gribat palīdzēt vīram, gribat palīdzēt sev un, protams, arī jums abiem kopā. Varu atbildēt, ka diviem ar zemu pašapziņu kopā ir grūti, ja nu vienīgi darbojas atbalsta princips – viens ot

    Lasīt vairāk

  • Vai man grib atņemt bērnu? (5)

    Jautājums:Labdien! Esmu 24 gadus jauna māmiņa savam pirmajam bērniņam. Meitiņai nu jau rit 8 mēnesītis. Lieta tāda, ka kopš mazules piedzimšanas attiecības ar vīra māti ir ļoti pasliktinājušās. Sākās viss ar to, ka man ātri beidzās piens un ar to jau kļuvu slikta – bija tāda sajūta, it kā es būtu ļaunprātīga bērna mocītāja – nedaru pietiekami, lai piens būtu, bet es gan vīramātes iespaidā dzēru tējas litriem, gan pati regulāri atslaucu, liku mazo pie krūts, cik bieži iespējams, bet nekā – piena palika arvien mazāk. Bija ļoti liels spiediens – nebija tādas dienas, kad vīra māte nezvanītu, nejautātu, vai jau tējas sadzēries, pienu noslauci? Sāku mazo piebarot ar Aptamilu, un vajadzēja noklausīties, cik tur daudz esot ķīmijas iekšā, ka bērns tagad sāks slimot utt., biju nobijusies, un ja nu tā ir, sāku meklēt informāciju, izrādās tik traki nav. Bet trakākais sākās, kad vajadzēja mazo sākt piebarot, sāku jau laicīgi ievākt informāciju, ko labāk dot, ko ne. Sākām ar mūsu dakteres ieteikto kartupeļu biezeni kā pirmo, kas viņai ne īpaši garšoja, tad pamazām augļu biezeņus sākām ēst. Vēroju mazo – devu, kas labāk garšo no visiem biezeņiem, jo mums, pieaugušajiem jau arī nepatīk, ja liek ēst, ko negribam, bet vīra māte sāka protestēt – nevar to pieļaut, izaugšot man meita izvēlīga – viņa saviem 3 dēliem esot visu mānījusi iekšā. Bet es vēl tagad atceros, kā arī mana mamma, kad jau biju lielāka, lika man ēst to, kas negaršoja un manī tas raisīja tikai pretestību, negribu, lai mans bērns arī nevar izvēlēties, kas patīk un kas ne. Mazā svarā ņemas labi, arī neslimo -pretēji tam ko vīramāte saka, jau rāpo un ir ļoti žiperīga. Bet vislielākie konflikti mums ir par to, ka vīra māte uzskata, ka mazā ir pietiekami liela, lai sāktu ēst govs pienu Aptamila vietā, biezpienu, mājas sieru, selgas cepumus ar pienu, desu un tamlīdzīgus produktus, jo pati saviem bērniem to mazās vecumā jau devusi. Katrreiz, kad aizbraucam ciemos ir savārīti ķīseļi, uztaisīts sieriņš mazajai un uz manu – vēl nedrīkst – ir aizvainots skatiens, neizpratne un replika – kāpēc nevar, es saviem devu un paskat kādi vīri izauguši! Saprotu, tas bija tiem laikiem pieņemami, bet tagad taču dzīve gājusi uz priekšu - daudz kas mainījies. Man tikai jautājums, kā lai es ar vīra māti saprotos, jo dažkārt man sāk šķist, ka viņa grib pārņemt mazmeitas audzināšanu –jautā vai mēs ar vīru negribam atpūsties, atstāt mazo uz kādu laiku pie viņas – kas manī izraisa šoku – es tagad esmu atvaļinājumā līdz mazajai paliks gads, pati varu audzināt, kāpēc man kādam jāatdod tik maziņa pie tam. Vīramāte jau priecājas, kad man vajadzēs atgriezties darbā, tad gan viņa mazo ņemšot pie sevis pa nedēļai, bet man tas uzdzen tādas bailes, esmu nolēmusi, ka mazajai būs aukle, kad man būs jāstrādā. Vīrs distancējas no visa – sak, risiniet pašas savu problēmu, kaut arī tā skar viņu arī. Komentējiet, lūdzu mūsu situāciju, iesakiet ko!

    Atbilde 2011-02-14 17:27:40: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Ir ļoti patīkami lasīt, cik jauki, uzmanīgi un ar atbildības sajūtu Jūs rūpējaties par savu meitiņu! Vecāku un vecvecāku attiecības nekad nav vienkāršas, turklāt pa vidu visam vēl ir arī vedeklas

    Lasīt vairāk

  • Bērns plēš sev austiņu

    Jautājums:Sveiki! Gribēju uzdot kādu jautājumu, kas pēdējās nedēļas laikā manī ir radis daudz uztraukumu un asaru. Manam dēliņam pašlaik ir 10 mēneši un pirms kādas nedēļas viņš sāka plēst sev austiņu. Pēkšņi, ne no šā, ne no tā. Iztīrījām (domājām, ka varbūt tas tāpēc, ka sērs austiņās sakrājies), bet neko tas nedeva - nākamajā dienā atkal sāka sev austiņu plēst. Un plēš tā pamatīgi, līdz asinīm, ka pašam jāraud. Es, protams, raudu līdz, jo nespēju uz to noskatīties. Roku rauju nost - pēc 5min tā jau atkal ir pie auss. Tieši pirms nedēļas mūsu tētis sāka apmeklēt augstskolu un dažas reizes bija prom visu dienu, līdz tumsai. Varbūt tas ir par iemeslu šai plūkāšanai? Vai tas būtu stress? Un ko man darīt, lai mazais puisēns rastu mieru? Lūdzu, palīdziet!

    Atbilde 2011-02-03 13:41:16: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Labdien! Vispirms tomēr jāpārliecinās vai tā nav medicīniska problēma – auss var būt arī iekaisusi, tā var stipri niezēt u.c. Ārsts to izdarīs profesionāli. Protams, šādā veidā mazulis var paust sa

    Lasīt vairāk

  • 3 paaudzes vienā mājā

    Jautājums:Labdien. Ļoti vēlējos jums lūgt padomu, vai vismaz viedokli par manu situāciju. Varu teikt, ka beidzot tas ir noticis, ka esam visas paaudzes izlamājušās, lai cik dīvaini tas neskanētu, bet man beidzot ir labi. Situācija šāda. Esmu ar savu nu jau vīru kopā ilgi, 10 gadus, gāja visādi, bet mēs pārvarējām grūtības, šad tad kopā, šad tad atsevišķi, bet nu patiesi var teikt, ka esam laimīgi. Arī mūsu ģimenes ir tādas, par kurām znots vai vedekla varētu sapņot. Bet nekad jau nevar būt tā, ka viss ir gludi, dažiem krājas emocijas, citi nesaka, citi atkal ļoti saasināti uztver visu. Īsāk sakot, man piedzima bērniņš laiku atpakaļ, bija ļoti grūti tieši no emocionālās puses, bet ne bērna dēļ, tādēļ, ka visi, kas vien varēja mani aplidoja un ka es to negribētu, es nevarēju pateikt stop, jo baidījos aizvainot, bet pie sevis niknojos un dusmojos ar to, ka mani tracina visi cilvēki. Vakar bija situācija, kad maziņais raudāja, stipri, niknojās pret zeķu vilkšanu, nu labi, negrib, lai nevelk, bet viņš tā saraudājās, ka tas ieilga, uz sitienu nomierināt bija grūti, pēkšņi istabā ieskriet vīra vecā māte, jautā, ko mēs raudinām bērnu, vīrs saka, ka neviens neraudina, bet viņa sava gara tik turpina, rezultātā, viņš arī pateica, izej ārā, aiztaisi durvis. Un tajā mirkli es ieraudzīju sava vīra dusmas, un es kā pārņemta tādēļ izskrēju ārā ar mazo un ļoti riebīgi atteicu, lai nebāžas, kad nevajag. Es tagad zinu, ka varēja arī mierīgi un citādāk pateikt, bet kas bijis, bijis. Mēs šodien mēģinājām ļoti mierīgi runāt, izskaidrot, ka mūs viss apmierina, tikai viena lieta, ka vēlamies mirklī, kad mēs ar mazo mēģinām kaut ko risināt, mierināt, lai nejaucas. Un to diemžēl vecvecāki nesaprata, nekā nenonācām līdz kopsaucējam. Uz mums viņi noteica, ka esam pārgudri, par daudz skolojušies utt. Neatstāstīšu visu, bet vīra māte man pa telefonu pārmeta man visus manus grēkus, kuri, protams, ir man un katram, bet mani sāpināja tas, ka viņa minēja, ka viņa dod tādu lielu naudu, un mēs tādi nepateicīgi. Es vīram teicu jau sen, jādzīvo atsevišķi un diemžēl vai par laimi viņš tikai tagad man pats teica, ka tā jaukties nedrīkst. Mēs palūdzām tikai vienu lietu, ko gribam paši, visur citus viņi lai piedalās, bet nekā. Tālab es bušu godīga pret sevi un jums, es nevēlos neko risināt, jo mani nesatrauc, ko par mani doma vira māte, vīrs ir manā pusē, es atbalstu vīru, vienīgais, kas mani satrauc, ir vecu cilvēku veselība, baidos, lai nekas nenotiek, jo viņi nav pelnījuši tādu izturēšanos, kā es vakar izcēlos, taču man sakrājās. Es daudz ko nepastāstīju, bet tomēr gribētu lūgt jūsu viedokli. Mans ir tāds, ka ir jāvācas projām, jo dzīvot viņu dzīvi, izdzīvot visu, kam viņi gājuši dzīvē cauri, es nevēlos un arī nevajag. Gribas dzīvot savu dzīvi, jo es vienmēr uzklausīšu padomus, bet negribas, lai ar tiem bāžas visu laiku! Lūk šāda ir mana situācija. Es gan atvainojos, jēga nulle, ko darīt?

    Atbilde 2011-02-03 13:33:33: Aelita Vagale, psihoterapeite

    Labdien! Vēstules beigās Jūs pati esat atbildējusi uz savu jautājumu – gribat dzīvot savu dzīvi. Dzīvot vienā mājā un saglabāt veselīgas robežas – katrai ģimenei un sev – mēdz būt grūti, jo gan paau

    Lasīt vairāk

  1. 1
  2. 2
  3. 3
  4. 4
  5. »

 

LAPAS KARTE