Jautā speciālistam

Speciālistu arhīvs

Vēlos saņemt
jaunumu vēstuli

Jautājumi un atbildes

parādīt neatbildētos jautājumus

Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

Specialitāte: LU maģistra grāda klīniskajā psiholoģijā. Apguvusi smilšu spēļu terapiju, traumu terapijas metodi EMDR. Konsultē bērnus un pieaugušos.

 

Uzdod speciālistei jautājumu par bērna uzvedību, bērna audzināšanu, disciplinēšanu.

* uzdod jautājumu šim ekspertam

  • Bērns no bērnu nama. Vairs nespēju izturēt, vēlos no bērna atteikties...

    Jautājums:Labdien! Rakstīšu īsumā. Man ar bijušo dzīvesbiedreni bija kopīga meita. Nu viņai bija otrs bērns, kas nav mans, un kopā nedzīvoju ar viņu! Viņai, kad bērnam bija pussotrs gads, noņēma bērnu tiesības un apliecībā arī nebija ierakstīts tēvs bērnam, puika bija 2 gadus vairāk nodzīvojis bērnu namā. Gribēju kā labāk un paņēmu puiku ārā no bērnu nama ar savu uzvārdu kā bērna tēvs, bet bioloģiskais tēvs neesmu. Kopš izņēmu ārā no bērnu nama, ir pagājuši 7 mēneši. Es netieku galā ar šo bērnu. Mācīties negrib, citus bērnus apbižo mājās melo un citiem arī melus stāsta. Teikšu vienkārši - netieku galā ar šo bērnu vairāk. Jo tālāk, jo trakāk ar viņu, vai iedzimušies vecāku gēni, jo vecāki šim bērnam nav tie labākie - ir no dzerājģimenes. Vienkārši jau nāku pie tāda slēdziena, ka vēlos atdot atpakaļ bērnu namā šo puiku. Kā man rīkoties pareizi un kur man griezties oficiāli - šim bērnam ir dots mans uzvārds, bet bioloģiskais tēvs neesmu viņam. Vai man nebūs problēmas par pirmo bērnu (vecāko meitu), kad atdodu otru bērnu namā atpakaļ un atsakos no viņa? Kā pareizi rīkoties un kur griezties man šajā gadījumā? Paldies.

    Atbilde 2014-07-28 12:13:32: Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

    Labdien! Jūsu aprakstītās grūtības ir ļoti raksturīgas bērniem, kas tiek paņemti no bērnu nama, manā skatījumā tur nav jautājums par gēniem, bet par to, ka bērns jau pašā dzīves sākumā ir traumēts un

    Lasīt vairāk

  • Liekas, ka mans divgadnieks man tīšām dara pāri... (1)

    Jautājums:Labdien! Mani sauc Evija un man ir 2gadīgs dēliņš, kurš dažkārt ir pilnīgi nevaldāms, un man pietrūkst spēka ar to cīnīties un es iedodu pa dibenu. Es ļoti labi saprotu, ka paši vien vainīgi, ka bērns ir tāds. Bet dažkārt man tāda sajūta, ka bērns (lai arī kā es lūgtos un prasītu) speciāli dara man pāri. Tātad... kādi mēs esam.. :) Godīgi sakot, sāpīgi kādam ko tādu rakstīt... Es nepavisam nevēlos rakstīt par savu mazo eņģelīti, ka viņš ir slikts, bet, ja es to neizdarīšu, tad iegrimšu depresijā. Esmu uz robežas... Man ir 25 gadi, bet jūtos kā visu dzīvi izdzīvojusi. :( Pa naktīm raudu, jo ir grūti... Mazais kaujas - sit ar kāju un kulakiem, pilnīgi neklausās, kad runāju ar viņu - ja mēģinu pagriezt viņa sejiņu pret savu un runāt, viņš acis paceļ aušā un viss. Uz ielas ir vēl trakāk. Viņš mēdz skriet māsiņām virsū un pilnīgi bezbailīgi kāpj augstumos, tāpat neēd - atsakās... Vienīgi, kad bērns ir mīļš, ir tad, kad bēdīgs. Tad pats atnāk samīļoties, bet tā nemaz neļauj samīlot. Esmu mājsaimniece un pavadu ar dēliņu visu laiku. Mēs lasām grāmatiņas, liekam klucīšus. Visu laiku nodarbojamies, bet tiklīdz tētis mājās, sākas karš. Mazais sāk mani sist, neklausīt. Un tad visas bēdas, citreiz pa naktīm ir ļoti nemierīgs un murgo, tad es guļu ar viņu kopā, un viņš manī ieķeras kā lācītis, protams, es neguļu. Tā kā nav gulēts, nākamā diena ir saspīlēta, jo esmu mazliet nīgra, un dēliņš ar. Tad ir karš. Es nezinu, ko man darīt un kā cīnīties pašai ar sevi un sava bērna laimi, man vienkārši gribētos, lai viņš saprot, ka ļoti sāp - kā fiziski, tā morāli. Ko Jūs varētu man ieteikt, lai savaldītos un nedotu pa dibenu? Un kā lai rīkojas trakās situācijās, kad bērns ir nesavaldāms?

    Atbilde 2014-06-11 14:01:40: Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

    Sveicināta Linda, es nerakstīšu un neatkārtošos par to, ka divgadnieki tā dara, sit, neklausa utt., jo tāds ir šis vecumposms. Par to Tu vari palasīt iepriekšējās atbildēs. Manuprāt, šobrīd pats galve

    Lasīt vairāk

  • Vai tiešām bērns ņem virsroku par vecākiem? (1)

    Jautājums:Sveiki, man ir 2,5 gadus vecs dēliņš, kurš iet visu nedēļu angļu bērnudārzā (dzīvojam Anglijā). Pēdējo mēnešu laikā nesaprotu, kas notiek ar manu bērnu, bērnudārzā sācis brutāli sist citus bērnus, pat savus draugus, pagājušajā nedēļā meitenīte aizgāja mājās ar zilu aci, jau draud izslēgšana no grupiņas, jo velkas tas jau kādus 2 mēnešus, pēc audzinātāju teiktā viņš iet klāt bez iemesla un vienkārši sit, uz aizrādījumiem nereaģē ne latviski ne angliski. Uz ielas kauns rādīties, veikalā uzvedas kā psihopāts, ja kaut kas netiek nopirkts (pat lietas, ko nekad nav pagaršojis) krīt zemē, kliedz, raud, sāk sist man, skrāpēt, klēpī noturēt nevar, nesaprotu, no kurienes tāda agresija, mājās neviens nekaujas un nemāca to darīt, ja mēģinu runāt par kaušanās iemeslu, griež galvu prom, sāk raudāt, izvairās no acu kontakta. Neklausās nevienu ne mani ne kādu citu, dara visu, kas ienāk prātā, nelīdz ne pēršana, ne bļaušana, ne kaktā stāvēšana, esmu mēģinājusi būt mīļa. Jo mīļāka esmu, jo vairāk kāpj uz galvas, regulāri tiek nodarbināts, braucam atpūsties ar ģimeni pie ūdens, dzīvniekiem, naudas problēmu mums nav, tāpēc arī viss nepieciešamais atbilstoši gadiem ir (mantu vairāk ka vajag). Īpaši izvēlas aiztikt par sevi mazākus bērnus. Ko darīt šādā situācijā? Lūdzu iesakiet kaut ko, vai tas varētu būt saistīts ar mīlestības trūkumu, jo ar vīrieti, ko dzīvoju kopā, diezgan daudz strādājam, es pa dienu viņš pa nakti (nav bērna tēvs).

    Atbilde 2014-06-09 14:49:33: Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

    Labdien! Svarīgi Jums būtu mazliet palasīt par šo vecumposmu, jo šajā vecumā (divgadnieku krīze) bērnam ir grūti paust un tikt galā ar savām emocijām (skat. arī šo atbildi - http://www.mammamuntetiem.

    Lasīt vairāk

  • Kā divgadnieku iemācīt nesist?

    Jautājums:Labdien! Manam dēliņam ir gads un 2 mēnesīši, kopumā viņš ir ļoti mīļš un jauks, protams, ar raksturiņu. Reizēm viņš mēdz sist man vai tētim pa galvu vai rokām, to gan dara ar smaidu sejā un šķietami ne aiz ļauna prāta, taču reizēm viņš iesit tiešām sāpīgi un skaidrošana, ka mammai sāp un vajag paijāt, nevis sist, nepalīdz. Pretī viņam nesitam, arī pašu starpā nav vardarbības. Gribētu zināt, vai tas ir tikai tāds vecums, kad vēl neapzinās savu spēku un vecāku sejas izteiksmes šķiet smieklīgas, tāpēc viņam to gribas atkārtot, vai arī to nevajag atļaut darīt, un, ja nevajag, tad kā likt bērnam saprast, ka nevar sist?

    Atbilde 2014-06-09 14:34:03: Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite

    Labdien, tas ir ļoti dabiski un normāli, ka bērni šajā vecumā sit, jo savādāk viņi vēl īsti nemāk paust savu patiku/nepatiku, vēlmes un emocijas. Valodas spējas viņiem nav vēl tik labi attīstītas, un

    Lasīt vairāk

  1. « 
  2. 1
  3. 2
  4. 3
  5. 4
  6. 5
  7. 6

 

LAPAS KARTE