Jautā speciālistam

Speciālistu arhīvs

Vēlos saņemt
jaunumu vēstuli

Jautājumi un atbildes

parādīt neatbildētos jautājumus

Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

Specialitāte: klīniskais psihologs un divu bērnu māmiņa

 

Jautā speciālistei par visu, kas skar vardarbībā cietušus bērnus.

* uzdod jautājumu šim ekspertam

  • Diagnoze - autisms

    Jautājums:Dēliņam 3 gadiņi, psihoterapeits uzstādīja diagnozi autisms. Vai ir iespējams saņemt valsts apmaksātas nodarbības vai invaliditātes pensiju?

    Atbilde 2011-11-17 13:33:21: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Saskaņā ar 2010.gada 28.decembra Ministru kabineta noteikumiem Nr.1209 „Par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” un tajos mi

    Lasīt vairāk

  • Kā bērnam palīdzēt iejusties dārziņā?

    Jautājums:Labdien. Manam bērniņam nu ir 2,3 g. Maziņš vēl, bet visu saprot. Mēs sākām iet dārziņā, nu jau 4 dienas kā ejam. Grūti iet. Gribēju vaicāt, vai mēs, vecāki, pareizi rikojamies: mēs daudz runājam ar mazo par dārziņu, paskaidrojam, ka mammīte būs pakaļ noteikti, ka nekur mammīte citur neaizies. Bērniņš pārdzīvo, ka vecāku tur nav. Jo, kad jautā, vai Tev patika bērnu dārzā zīmēt - atbilde ir jā, un līmēt un dziedāt - viss patīk. Bet kad jautā, vai dārziņš patīk, atbilde ir nē. Līdz ar to es secinu, ka dārziņš pats par sevi ir labs, bet mazajam grūti bez tuviniekiem. Mazo no rītiem ved tētis, tā vieglāk mazo atstat, ja vestu es vai kopā, mazajam būtu grūtāk ieiet grupiņā. Varbūt man kā mammai tomēr vajadzētu mazo aizvest uz dārziņu arī? Kaut ka sirds dziļumos, atcerēdamās arī savu bērnību, man liekas, ka mazais gribētu, lai mammīte viņu pavada. Vai tomēr labāk atstāt, kā ir, lai tētis turpina vest un mēs kopā sagaidīt... Man sirsniņa sāp, kad mazais raud pie šķiršanās reizēm... Ka pareizāk izturēt šo adaptācijas periodu dārziņā, ko nedrīkst darīt, ko ieteicams? Mazais ir ļoti pieķēries man, varētu teikt - tāds mammas mazulītis, viņš ir ļoti mīlēts un apčubināts, ļoti sakarīgs, saprotošs, nav izlutināts, bet palutināts ikdienā, loti mīļš ikdienā, jauks. Nu mums reizēm uznāk velniņi, bet tas jau tikai piederas pie raksturiņa.

    Atbilde 2011-11-11 14:51:40: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Šķiet, ka Jūs jau tagad daudz darat, lai palīdzētu bērnam vieglāk uzsākt bērnudārza gaitas. Ir svarīgi izveidot noteiktu atvadīšanās rituālu, piemēram, samīļoties, iedot buču, pamāt pa logu. Nevajadzē

    Lasīt vairāk

  • Sarunas par nāvi ar četrgadnieku

    Jautājums:Labdien! Vasaras sākumā omei nomira kaķis. Ar dēlu (4 gadi) par to izrunājāmies - izstāstīju visu, kā ir - kas notiek, kad kāds nomirst utt, centos neko neizpušķot tai pat laikā nenobiedēt. Uz to brīdi viss it kā bija ok. Pēc pāris mēnešiem mazais palika pa nakti pie omes. Pēc tam viņš man pajautāja - kāpēc tas kaķis visu laiku ir nomiris un kad vienreiz atkal būs dzīvs. Runājām visu no sākuma - ja kāds nomirs, tad nekad vairs nebūs dzīvs utt. Neizpalika jautājumi par to, vai mirušajam gribas čurāt, niez pumpas, vai nav grūti paelpot utt. Uz visiem jautājumies mierīgi un, cik vien iespējams vienkārši, atbildēju. Parasti viņam šīs runas sākas gulēt ejot un dažkārt viņš sāk "šņukstēt", ka negrib mirt, ka negrib, lai mēs ar tēti mirstam. Esam runājuši par to, ka viņš vēl ilgi dzīvos - jāizaug lielam, jāaprecas, ka viņam būs pašam savi bērni. Viņš pat izdomājis, ka viņam būs 2 meitiņas un kā viņas sauks taču tai pat laikā, šīs runas par nāvi visu laiku atkārtojas nu jau otro mēnesi. Pēdējo nedēļu mazais vairs negrib arī iet uz dārziņu (iet jau otro gadu, no rītiem raudāšana bija tikai pašā sākumā) - apķeras man ap kaklu un saka, ka grib tikai pie manis un visu laiku tikai ar mani. Ir sācis arī sliktāk gulēt mētājas pa gultiņu, murgo, nakts vidū pasācis nākt uz mūsu gultu un gulēt pa vidu (mēs arī neliedzam). Īsti nezinu, vai tas viss ir saistāms kopā, bet jūtu, ka dēlā ir kaut kāda trauksmes sajūta un es nesaprotu, kā lai no tās tiekam vaļā?! Es cenšos ar viņu pāarunāt dienas gaitas, uzzināt, kas viņam dārziņā paticis, ko viņi darījuši. Runāju ar audzinātāju un viņa teica, ka pa dienu viss esot labi, mazais ar interesi piedalās visur, ar citiem bērniem konfliktu nav. Mājās mums arī viss ir labi - gan manās un vīra attiecībās, gan mūsu un bērna attiecībās. Vai tas ir normāli, ka 4 gadus vecs bērns tik daudz runā par nāvi, vai viņa satraukums varētu būt saistīts ar to, ka neesmu līdz galam pratusi ar viņu par šo tēmu runāt? Kā lai es palīdzu mazajam cilvēciņam tikt galā ar viņa uztraukumu?!

    Atbilde 2011-11-11 11:34:13: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Sarunas, jautājumi par nāvi ļoti bieži kļūst aktuāli aptuveni četru gadu vecumā. Bērni, tieši tā, kā Jūsu dēls, uzdod dažādus jautājumus, dažreiz arī izspēlē situācijas, kuras saistītas ar nāvi. Runāj

    Lasīt vairāk

  • Agresija, nomāktība, skumjas. Kā dzīvot tālāk?

    Jautājums:Sveicināti! Esmu 21 gadu jauna sieviete. Audzinu dēliņu, kuram 1 gadiņš! Ir draugs, bet man ir problēma ar seksuālo dzīvi. Un arī ikdienas dzīvi! Mīlēties es vienkārši negribu, nekad tā īsti neesmu gribējusi, esmu vienmēr pakļāvusies, nedomājot par sevi, ko es vēlos. Draugs ir ļoti bēdīgs, ka es vienkārši uz dzimumatiecībām skatos vienaldzīgi. Pēc bērniņa piedzimšanas praktiski ir ļoti reti, kad mīlējamies. Ik pārdienas man uznāk raudāšanas dienas, agresija, dusmas, aizkaitinātība, vienā brīdī es smaidu un garastāvoklis izmainās un sabrūk! Esmu ļoti nepastāvīga, nespēju pieņemt to, ka mani pakļauj. Teikšu tā, mani bērībā izmantoja man bija 4/5 gadi, 13 gados mani izvaroja, tad nu tā vai šie iemesli varētu būt saistīti ar manu emocionālo stāvokli? Esmu pieņēmusi, ka ar mani tā ir noticis, kaut atcerēties ir ļoti nepatīkami un sāpīgi. Vai šie notikumi ietekmē manu seksuālo dzīvi? Un manu emocionālo stāvokli, manas nepamatotās dusmas, agresiju, raudas, skumjas, nomāktību? Ir bijis tā, ka esmu ar spēku izlādējusies pret nedzīviem priekšmetiem, izspārdoties, ar rokām izklapējoties pret sienu, skapi u.c, tas mani nomoka, jo no tā cieš mana ģimene, ka visu laiku man ir nestabili nervi, te es esmu priecīga, laimīga, un te pekšņi es varu palikt dusmīga un nesavākta. Fiziski es nedaru pāri nevienam no tuviniekiem, bet esmu salamājusies ar tuviniekiem. Vēl ir milzīga problema, es nespēju uzticēties cilvēkiem, es nespēju pat māsai atstāt pieskatīt mazuli ar tīru sirdi, es nespētu auklīti pieņemt darbā, nespētu, jo nāk slimas domas galvā, ka kāds uz manu bērnu varētu lūkoties, kā uz iekāres objektu, ka kāds varētu aizskart viņu, un man par šo ir bijušas nesaskaņas ar draugu, ka es esot slima, ka man jāārstējas, ka tā nebūs, ka kāds aiztiks bērnu, bet es nespēju, es pat neuzticos sev, man bail, ka nepalieku tāda, kā tas cilvēks bērnībā, kas aiztika mani. Es saprotu, ka nemūžam es nespētu ko tādu, bet man ir bail no visa, man pat bail iedomaties par dārziņu, kad būs bērnam jāsāk tas apmeklēt! Man ir bail no visa, es varētu raudāt dienām par to, kā es jūtos, manas slimās domas un bailes mani dzīvu aprok, un no tā visa izriet mana garastavokļa bumba ar laika degli, jo nespēju tikt ar visu to galā. Intīmā dzīve, ikdienas nesavāktais garastāvoklis, slimās domas, tas viss man ir par daudz, reizēm liekas, ka es esmu pats briesmīgākais cilvēks, ka neesmu pelnījusi, ka man ir labs draugs, bērns, jo ar savu garastāvokli nodaru pāri. Nepamatoti sabļauju uz bērnu, jo viņš dara kādu blēņu, un, ja tajā brīdī man ir slikti, tad bērnu sabaru un pati raudu, jo sāp, ka esmu pacēlusi stingru un agresīvu balsi, pret to, ko visvairāk mīlu. Es varētu turpināt šo iemilzušo problēmu, bet tur, kur es dzīvoju, man būtu grūti izbraukāt pie psihologa, un tādi līdzekļi arī nav! Es nezinu, ko iesākt ar savu nevainojamo situaciju! Varbūt Jums ir kāds viedoklis par manu situāciju. Kāds ieteikums, varbut padzert kādas stipri nomierinošas zāles, es nezinu, ko ar sevi iesākt! Es vēlos būt laba mamma un sieva, bet esmu briesmīga. Palīdziet lūdzu ar kādu padomu! Paldies jau iepriekš!

    Atbilde 2011-11-10 11:04:23: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Jūs rakstāt, ka izjūtat emocionālā stāvokļa svārstības, agresiju, nomāktību, problēmas seksuālajā dzīvē un bailes par bērnu, saistībā ar seksuālu vardarbību. Jāsaka, ka bērnībā piedzīvota seksuāla var

    Lasīt vairāk

  • Kā tikt galā ar agresīvu piecgadnieku? (2)

    Jautājums:Mūsu ģimenē aug 2 puikas, vienam 5 un otram tūlīt 3. Ir bijis visādi, vecākais puika vienmēr bijis skaļš, ļoti aktīvs un teiksim tā – ļoti grūti ar viņu ir bijis tikt galā. Taču pēdēja laikā vecākais puika ir palicis ļoti agresīvs. Ja viņš ko prasa un tu neesi dzirdējis, vai arī otrādi tu prasi 2 reizes, tad atbilde ir ar lielu kliegšanu. Ja es teiksim, sabaru jaunāko brāli, un tas sāk raudāt, lielais uzreiz klāt bļauj virsū, lai nedara pāri brālim, ka viņš man sitīšot un nogalināšot. Ja ko neļauj, tieši tas pats. Uz visu ir pārspīlēta reakcija, histēriski kliedz, raud utt. Taču trakākais ir tas, ka tas viss notiek arī dārziņā un pēdējais viņa izlēciens bija graujošs. Esot taisnā veidā iesitis meitenei pa degunu, tā ka asinis esot bijušas ne pa jokam, un iemesls esot tas, ka neesot meitene devusi viņam to mantu, ko gribas. Tiešām nezinu vairs, kā ar viņu lai tiek galā. Runāt viņš ar mani nerunā, saka "es visu zinu, ko tu te runā, es jau zinu, man apnika ar tevi runāt utt." Jūtu, ka riktīgi kontrole pār šo jaunieti slīd man no rokām ārā. Saprotu arī to, ka par šādām lietām seko sods, arī viņš to zina, ja ko sliktu izdarīs tiks sodīts (nedrīkstēs skatīties TV, nebūs končas, vai kas cits.). Taču šķiet, ka tas arī vairs nedarbojas, varbūt ir kādi citi soda veidi, varbūt varat ko ieteikt, kā likt piecgadniekam apzināties savas rīcības sekas.

    Atbilde 2011-11-08 20:45:22: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Neatbilstošas uzvedības negatīvas sekas, piemēram, televizora skatīšanās ierobežošana vai saldumu ierobežošana, tiešām var būt kā disciplinēšanas metode šajā vecumā. To lietojot, svarīgi ievērot konse

    Lasīt vairāk

  • Bērns ignorē vecākus

    Jautājums:​Izlasīju rakstu par to, ka meita ignorē vecākus un sajutos it kā es to būtu rakstījusi, jo mums tieši tas pats... Bet mums tas sākās jau ap 3 gadiem... Sevišķi tas sākās, kad no 3 gadiem sāka iet dārziņā, bet varbūt, nezinu, noskatījās no divus gadus vecāka brālēna vai kā, bet, kad palūdzu, ko izdarīt, tad neklausa, un tad es atkārtoju un atkārtoju, kamēr palieku dusmīga un paaugstinu balsi... Man tas viss ļoti nepatīk, jo nu kuram gan patīk klaigāt uz savu bērnu... Bet tikai tad bieži vien viņa sāk kaut ko darīt un bieži ir arī tā, ja galīgi neklausa mani, tad vīram nākas paaugstināt balsi, bet tad viņa citreiz sāk raudāt, jo vīram skaļa balss... Paldies par palīdzību!

    Atbilde 2011-11-08 20:39:06: Daina Dziļuma, klīniskais psihologs

    Ja bērns neklausa, ja vēlamies pozitīvas izmaiņas viņa uzvedībā, būtu jāievēro vairāki pamatprincipi. Svarīgi, lai vecāki nosaka skaidras robežas, kura bērna uzvedība ir atbilstoša un kura nē, kā arī

    Lasīt vairāk

  1. « 
  2. 1
  3. 2
  4. 3
  5. 4
  6. 5
  7. 6
  8. »

 

LAPAS KARTE