Kā Latvijas speciālisti vērtē mazuļu midzināšanas metodi Cry it out jeb Izraudies

Visā pasaulē tiek praktizētas dažādas bērnu midzināšanas metodes – gar ar maigu pieeju, gan tādas, kas uzliek pavisam stingrus rāmjus. Mammāmuntētiem.lv nesen publicētais metodes "Cry it out" apraksts izraisīja neizpratni vecāku vidū – ir vecāki, kas uzskata, ka tā ir pārāk nežēlīga metode.

Viedokļi par bērnu midzināšanas metodi Cry it out ir dažādi

FOTO: Shutterstock.com

Viedokļi par bērnu midzināšanas metodi 'Cry it out' ir dažādi

Kas ir “Cry it out" metode

"Cry it out" ir midzināšanas metode, ko, izpildot noteiktus priekšnosacījumus, metodes izstrādātājs iesaka lietot bērniem jau no 4-6 mēnešu vecuma. Tā ir aizmigšanas apmācība – pamazām radināt bērniņu iemigt pašam, uz noteiktu laika periodu atstājot mazuli gultiņā. Bieži bērni sākumā raud, taču ar laiku iemācās aizmigt un saprot miega ritma kārtību. Lasi rakstu par šo metodi ŠEIT.

 

Kas par šo midzināšanas metodi ir sakāms Latvijas speciālistiem?

 

Sandra Lase (M.sc., IBCLC) - starptautiski sertificēta zīdīšanas konsultante
“Pirmām kārtām, ir jāvērtē vecāku motivācija, kāpēc viņi vēlas mēģināt iemācīt bērnam gulēt. Neuzskatu, ka aizmigšana bērnam ir kā īpaši jāmāca. Ir bērni, kuri labprāt ļaujas aizmigt vieni paši, tādus mazuļus, protams, var likt gulēt, īpaši nemidzinot. Tomēr bērnu spīdzināt un piespiest aizmigt pašam, ja viņš tam nav nobriedis, nav labākais, ko darīt. Paies laiks, un bērns nobriedīs, lai gulētu pats. Tāpēc ir jānoskaidro no vecākiem, ko viņi vēlas sasniegt, kas traucē esošajā sistēmā. Vienmēr jāskatās, lai visas puses ir apmierinātas, bet ir jāizprot arī bērna vajadzības – taktilais kontakts, tuvums, acu kontakts – tas ļoti labi ietekmē bērna fizisko un psihisko attīstību.

Ir jāizprot arī bērna vajadzības – taktilais kontakts, tuvums, acu kontakts – tas ļoti labi ietekmē bērna fizisko un psihisko attīstību.

Katrā ziņā bērns nav tas, kas ir ieinteresēts tikt iemācīts aizmigt – mazulim ir labi, kā ir – gulēt pie mammas, aizmigt zīžot vai vecākiem rokās. Man ļoti žēl, ka zīšana daudziem asociējas tikai ar ēšanu. Mazulim zīžot, ēšana ir tikai viena no vajadzībām, ko bērns apmierina. Amerikas zīdīšanas medicīnas akadēmija (AMB) uzsver, ka kopīga gulēšana mātei ar bērnu veicina labāku piena ražošanu, garāku zīdīšanas posmu un patiesībā tas palīdz uzlabot nakts miegu visai ģimenei. Protams, ir jāievēro visi droši kopā gulēšanas noteikumi, lai izslēgtu nelaimes gadījumus, tas ir: gultai ir ciets matracis, gultā nav lieku priekšmetu – spilvenu, rotaļlietu, smagas segas, gulta ir pietiekami plata. Piebīdāmā gultiņa ir visdrošākā – mazulis nevar izkrist, bet bērniņš ir mammas tuvumā, jūt mammas elpošanas ritmu.

Mammai guļot ar bērnu kopā, svarīgi ir iemācīties drošu kopā gulēšanu.


Nelaimes gadījumi par zīdaiņu nāvi ir maz pētīti un noteikti ir jāizšķir zīdaiņa pēkšņās nāves sindroms, kas ir elpošanas apstāšanās, un nelaimes gadījums, kad bērns nosmok vai tiek saspiests, guļot kopā. Gribētu uzsvērt, ka naktī sēdus barošana var būt daudz bīstamāka par gulēšanu kopā – zīdīšana mammai pašai izraisa miegainību un ir daudz vieglāk palaist bērnu vaļā, mammai pašai to nemanot.

Mammai guļot ar bērnu kopā, svarīgi ir iemācīties drošu kopā gulēšanu. Saskaņā ar pētījumu kopā gulēšana palīdz bērnam uzturēt vairāk seklā miega fāzes, tas samazina elpošanas traucējumu riskus un veicina smadzeņu attīstību. Tas arī samazina pēkšņās nāves sindroma riskus1.”

 

Dr. Marta Celmiņa, pediatre, miega speciāliste, BKUS Epilepsijas un miega medicīnas centra speciāliste

Pasaulē ir daudz bērnu midzināšanas metožu. Nav „pareiza” vai „nepareiza” veida – viss atkarīgs no tā, kas svarīgs un pieņemams ģimenei.

Par "Cry it out" metodi varu teikt - praksē tā strādā. Citiem vecākiem gan šķiet, ka tā ir pārāk skarba, taču ir ļoti interesanti pētījumi, pierāda metodes efektivitāti un nekaitīgumu. Piemēram, 2008. gadā Austrālijā tika veikts pētījums, kura ietvaros salīdzināja bērnus, kurus māca aizmigt pašus („Cry it out” vai „Camping out” metode) ar bērniem, kuriem neviena metode netiek pielāgota. Pēc 2 gadiem starp šiem bērniem nebija nekādu atšķirību, t.i. – nebija psihoemocionālas traumas vai sliktākas mātes – bērna attiecības. Svarīgi atzīmēt, ka mātēm „aizmidzināšanas treniņa” grupā pazeminājās depresīvie simptomi, bet mātēm, kas neizmantoja nevienu metodi, tie bija izteiktāki. No šī pētījuma izriet secinājums - dažādas metodes (tostarp „Cry it out”) ļoti uzlabo mātes pašsajūtu un mazina depresīvos simptomus īstermiņā, bet nenodara ļaunumu bērnam (H. Hishock, 2008)2. Šeit varētu domāt pat tālāk – jo labāk jūtas māte, jo labākas, tuvākas un maigākas ir mātes – bērna attiecības.

No šī pētījuma izriet secinājums - dažādas metodes  ļoti uzlabo mātes pašsajūtu un mazina depresīvos simptomus īstermiņā, bet nenodara ļaunumu bērnam.

Vecākiem bieži vien vissatraucošākais šķiet fakts, ka „bērns raud” (kā jau minēts metodes nosaukumā). Pieaugušais negatīvās emocijas (dusmas, trauksmi, stresu) māk izteikt ar vārdiem, taču bērnam šādu spēju vēl nav, tādēļ viņš neapmierinātību izrāda raudot/brēcot. Bērnam viss patīk tā, kā tas ir, un, ja kaut kas jāmaina savā uzvedībā, tad viņš izrāda pretestību. Pieaugušajiem būtu tieši tāpat! Bērnam ir tiesības būt arī neapmierinātam, bet uzskats, ka bērns savas negatīvās emocijas nedrīkst izrādīt, ir maldīgs.

 

„Laba” aizmigšana bieži vien ir iemācīta spēja. Tā nav ne cietsirdība, ne nevērība pret bērnu. Tāpat kā zīdainis tiek iemācīts aizmigt vecāku rokās/barojot/mašīnas sēdeklītī/blakus vecākiem uz dīvāna, skatoties televizoru (ir arī tādi gadījumi!), tieši tāpat bērnu var iemācīt aizmigt savā gultiņā. Vislabāk, protams, ja to sāk jau no maza vecuma – midzināt bērnu var rokās, tomēr gultiņā labāk ielikt miegainu, bet vēl nomodā. Tādā veidā aizmigšana pati par sevi asociēsies ar gultiņu.

Reklāma
Reklāma

Nav „pareiza” vai „nepareiza” midzināšanas veida – viss atkarīgs no tā, kas svarīgs un pieņemams ģimenei.

Lielākā daļa kaut kad beidzot iemācās aizmigt paši, bet tas nemaz nav ātrs process. Iedomājieties – bērnam visu viņa mūžu ir mācīts, ka aizmigšana ir iespējama tikai vienā veidā (piemēram, šūpojot rokās)! Te pēkšņi ap gada vecumu citiem vecākiem tas sāk kļūt par apgrūtinājumu un šķiet, ka „tagad nu gan vajadzētu pašam aizmigt”, bet bērns to nemaz nemāk. Citi vecāki guļ vienā gultā arī ar četrgadīgu bērnu, un viņus šāds režīms apmierina. Pie manis gan griezušies arī vecāki, kas septiņus gadus gaidījuši, ka bērns pats nobriedīs gulēšanai savā gultiņā, bet tas nenotiek. Situācijas ir dažādas. Kā jau minēju iepriekš – tas viss atkarīgs no ģimenes vērtībām un paradumiem.

Midzināt bērnu var rokās, tomēr gultiņā labāk ielikt miegainu, bet vēl nomodā. Tādā veidā aizmigšana pati par sevi asociēsies ar gultiņu.

Svarīgi, izvēloties kādu no midzināšanas metodēm, ievērot konsekvenci un pieturēties pie tās, nevis ik pa pāris dienām izmēģināt kaut ko jaunu, citādāk bērns vienkārši iemācīsies pārbaudīt vecāku robežas un raudāt ilgāk. Jebkurā gadījumā - lai bērnam un visai ģimenei būtu veselīgs miegs, pirmais, ar ko ir jāsāk, ir miega higiēna jeb rutīna. Iespējams, ka, ieviešot veselīgas gulēšanas paradumus, nekādas ekstrēmākas vai vecākiem nepieņemamas metodes nebūs nepieciešamas.

 

Miega rutīna ir ārkārtīgi svarīga laba miega nodrošināšanā.

 

ASV veiktajā pētījumā tika pierādīts, ka, izveidojot un 2 nedēļas ievērojot veselīgu gulētiešanas rutīnu, ievērojami uzlabojās bērna miegs un mātes garastāvoklis. Salīdzinājumā - kontroles grupai, kas tādu neievēroja, uzlabojumu nebija (J. Mindell, 2009). No šī var secināt, ka miega rutīna ir ārkārtīgi svarīga laba miega nodrošināšanā.

 

„Cry it out” metodei, kā jau jebkuram citam ar bērnu audzināšanu saistītam jautājumam, būs gan piekritēji, gan pretinieki. Metode nav universāla un ne visiem derēs, tādēļ pirms tās uzsākšanas vajag padomāt, vai pie tās varēsiet pieturēties. Tiem, kam „Cry it out” šķiet piemērota – tā ir efektīva, droša un samērā ātri dod rezultātus. Bērns netiek psihoemocionāli traumēts, bet vecāku pašsajūta pēc īsa laika uzlabojas.

 

Kas ir miega higiēna un cik stundu diennaktī jāguļ zīdainim, lasi ŠEIT.

 

Sanita Bergmane, dūla apmācībā un zīdīšanas konsultante (vieta “Mīļotava”)

"Zīdaiņa apmācīšana patstāvīgi aizmigt ar līdzīgām metodēm ir pielīdzināma situācijai, kad dažus mēnešus vecu bērnu mēģina iemācīt runāt – fiziski tas nav iespējams. Viņš to sāk darīt, tad, kad ir izaudzis līdz tam. Netrenējoties. Tieši tāpat notiek ar patstāvīgu aizmigšanu. Zīdainis nav psihiski un emocionāli pietiekami nobriedis, lai spētu patstāvīgi aizmigt. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa gadījumu, kad šī metode “nostrādā” un mazulis pēc raudāšanas aizmieg, ir tikai šķietama veiksme. Ne vienmēr cilvēks guļ tāpēc, ka viņam nāk miegs un viņš vēlas gulēt – reizēm miegs kalpo kā aizsargreakcija.

 

Zīdainis nav psihiski un emocionāli pietiekami nobriedis, lai spētu patstāvīgi aizmigt.

 

Kad ķermenis sajūt briesmas, tas var miegu izmantot kā aizsargmehānismu un “atslēgt” sevi. Tā jūtas vienatnē atstāts raudošs un izmisis zīdainis. Uzskatu, ka cena, ko vecāki var maksāt, mēģinot apmācīt bērnus patstāvīgi aizmigt, kad viņi tam vēl psiholoģiski nav gatavi, varētu būt augstāka nekā viņiem šķiet. Ja ir iespējams apmācīt lāci braukt ar riteni, tad nav brīnums, ka arī zīdaini var “ietrenēt” gulēt. Es esmu pārliecināta par drošas piesaistes nepieciešamību bērnu audzināšanā – ikdienā savā darbā un pieredzē redzu un jūtu drošas piesaistes nozīmīgumu. Tas, ka bēbīšus atstāj raudot gulēt vienus pašus un viņiem ir jāguļ tālu no saviem vecākiem, ir vardarbīgi. Mana pārliecība ir, ka pie mīlestības vajag pierast, jo samīļotam un sapaijātam bērnam būs vieglāk tālāk paijāt un mīļot savu bērnu. Beznosacījumu mīlestību saņēmušajam būs viegli un pašsaprotami to iedot tālāk saviem bērniem. Tāpēc tas nekad nav jautājums tikai par gulēšanu, bet par bērna nākotni un par mūsu nākotnes attiecībām ar bērnu.”

 

1. Mosko, S., Richard, C., and McKenna, J. Infant arousals during mother-infant bed sharing: Implications for infant sleep and Sudden Infant Death Syndrome research. Pediatrics 1997a; 100:841-49.

2. Hiscock, H., Long-term Mother and Child Mental Health Effects of a Population-Based Infant Sleep Intervention: Cluster-Randomized, Controlled Trial

Saistītie raksti