Vai un kas šobrīd tiek darīts ģimenes atbalsta politikas jautājumos?

 15. augusts 2019 13:10 Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv Viedoklis

Kurš ir piemērotākais kandidāts Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdētāja amatam – šobrīd sabiedriskajā telpā norisinās diskusijas. Tās ir likušas man pārcilāt jautājumu: vai un kas šobrīd tiek darīts ģimenes atbalsta politikas jautājumos? Īsā atbilde: vienotas ģimenes politikas nav, ir atsevišķas iniciatīvas. 



Foto: Shutterstock.com

Man ir dziļa pārliecība, ka atbalsts ir nepieciešams ne tikai mazturīgajām ģimenēm, ģimenēm, kurās ir bērni-invalīdi, ģimenēm, kuras adoptē bērnus u.c. atsevišķām grupām, bet arī daudzām citām ģimenēm Latvijā.


Jāsāk ar atgādinājumu, kāpēc Latvija nevar atļauties aizmirst ģimenes atbalsta demogrāfijas jautājumus - šobrīd ik gadu no Latvijas aizbrauc ap 1% iedzīvotāju un ik gadu par pus procentu nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst. Tāpat fakts ir tāds, ka deviņdesmitajos gados piedzima divreiz mazāk bērnu nekā astoņdesmitajos. Attiecīgi šobrīd ir divreiz mazāk ģimeņu, kurās var piedzimt bērni, un tie dzimst salīdzinoši mazāk. 

“Satversmes preambula saka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Tas faktiski atspoguļo, kāda ir Latvijas būtība un jēga - nevis ekonomiska, bet nacionāla. Igauņi, kam ir līdzīgs un pat vēl stiprāks konstitūcijas pants, to uztver daudz nopietnāk un domā par risinājumiem. (..) Latvijai kā ekonomiskai vai administratīvai vienībai latviešu izzušana nav būtiska. Mēs vienmēr varēsim aizņemties iedzīvotājus no pārējās pasaules. Apdraudējums ir tad, ja runājam par Latviju kā nacionālu valsti, kur runā latviski un saglabā latviešu kultūru,” intervijā Mammamuntetiem.lv demogrāfijas jautājumus skaidro demogrāfs, Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) pārstāvniecības Latvijā vadītājs Ilmārs Mežs. Šajā pat intervijā viņš teic: ja mēs radikāli neuzlabosim ģimenes politiku un iedzīvotāju skaita stabilizēšanu, tad pēc simts gadiem mēs būsim vairs tik ap vienu miljonu. Paši latvieši jau vēl būs Latvijā – bet cik lielā īpatsvarā? Un valodas zaudēšanas apdraudējums ir reāls, jo mums piemīt izteikta spēja pielāgoties un pāriet runāt citā valodā.

Šobrīd ik gadu no Latvijas aizbrauc ap 1% iedzīvotāju un ik gadu par pus procentu nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst.

Tātad Latvijai ir nepieciešama skaidra, nopietna un plānveidīga ģimenes atbalsta politika, kas mērķtiecīgi tiek īstenota. Var jau būt, ka jaunā valdība vēl nav paguvusi piestrādāt pie informācijas aprites, tomēr, šķiet, ģimenes atbalsta politikas jautājumu virzība nenotiek vai notiek ļoti lēnām. Jā, uzteicams ir tas, ka norit iepriekšējās valdības laikā uzsāktais darbs pie reemigrācijas politikas. Tai pat laikā intervijā Ilmārs Mežs ir skeptisks attiecībā uz cerībām, ka jebkad vairums no aizbraucējiem nolems atgriezties – kaut vai tāpēc, ka Latvijā (un ne tikai lielākajās Latvijas pilsētās!) ir rindas bērnudārzos. Pirms vairākiem gadiem, kad vēl bija Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisija, jautājumos nopietni tika pacelts, daudzviet Latvijā atrisināts, tāpēc parādījās cerība, un nu tās atkal nav. Ja pie cerības nepieskaita to, ka bērni turpinās dzimt mazāk un aizbraukt vairāk, līdz jautājums sakārtosies pats no sevis. 

Slavējami arī tas, ka šī valdība turpina vairākas iepriekš uzsāktās iniciatīvas. Piemēram, goda ģimeņu apliecības “3+ ģimenes karte” ieviešanā. Sākumā ne viens vien smīkņāja, ka no kartes nav jēgas, taču šobrīd tūkstošiem ģimeņu novērtē, piemēram, ka karte nodrošina 90% atlaidi starppilsētu sabiedriskajā transportā. Tāpat pirms pāris gadiem tika ieviests konkurss “Ģimenei draudzīga pašvaldība”. Šis ir konkurss, kas mudina pašvaldībām mērķtiecīgi domāt par atbalstu ģimenēm, savu lokālo reemigrācijas plāna uzlabošanu, kā arī veicina pašvaldību pieredzes apmaiņu - VARAM šo konkursu ieviesusi kā ikgadēju tradīciju. Vietā atzīmēt, ka šīs un citas iniciatīvas un lielie plāni savas gaitas sāka tieši Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijā, kuru vadīja šobrīd daudz aprunātais Imants Parādnieks. 

Latvijai ir nepieciešama skaidra, nopietna un plānveidīga ģimenes atbalsta politika. Var jau būt, ka jaunā valdība vēl nav paguvusi piestrādāt pie informācijas aprites, tomēr, šķiet, ģimenes atbalsta politikas jautājumu virzība nenotiek vai notiek ļoti lēnām.

Komisijas lielais pluss, manuprāt, bija tas, ka tajā regulāri satikās dažādu ministriju un organizāciju pārstāvji, notika informācijas aprite, vai un kas tiek darīts demogrāfijas jomā, dalījās idejās, kas vēl varētu tikt darīts. Organizācijas, kas darbojas šajā jomā, tika uzklausītas, paustās, risināmās problēmas liktas kopējā katlā, lai tās fiksētu. Bija kāds, kurš iedziļinājās noteiktajā jautājumā, un notika virzība. Arī, izvēloties Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdētāju, nav svarīgas personālijas un partejiskā piederība – šajā gadījumā ar patīk / nepatīk ir par maz. Svarīga ir kompetence un izpratne par kopējo darba lauku. 

Galvenā Labklājības ministrijas prioritāte, ko oficiālās iepazīšanās laikā ar vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv minēja jaunā ministre Ramona Petraviča, ir minimālās pensijas celšana.

Galvenā Labklājības ministrijas prioritāte, ko oficiālās iepazīšanās laikā ar vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv minēja jaunā ministre Ramona Petraviča, ir minimālās pensijas celšana. Tāpat viņas plānos ietilpstot vecākiem izmaksājamo pabalstu sakārtošana – lai ģimenēm vieglāk saprast, kāds pabalsts, kad un kādā apjomā viņiem pienākas. Šie plāni ir atbalstāmi un loģiski. Tomēr uz jautājumu, kāda ir kopējā plānotā ģimenes atbalsta politika, pie kuras varētu turēties arī pēc šīs Saeimas četru gadu darba, kādas vēl pārmaiņas vai iniciatīvas tuvākajos gados ir plānotas, kuras no iepriekšējo gadu iecerēm un plāniem tiks virzītas vai ieviestas – atbilde nesekoja. Neesot finansējuma. Kad būšot finansējums, būšot solījumi. Kā vienīgā konkrētā iniciatīva, kas aizsākta pērn un gaidāma virzīšanai, tika minēta šī: vecākiem, kas saņem bērna kopšanas pabalstu, iespēja strādāt 1/4 daļas slodzi, nezaudējot pabalstu. Arī šī doma ir apsveicama. 


Un tomēr – vai tiešām tas ir viss? Latvijas demogrāfijai ar šo ieceri būs krietni par maz. Iespējams, jaunā ministre vēl nav apguvusi veiklo komunikācijas māku ar medijiem un vecāku organizācijām, lai skaidri paustu savu nostāju. Taču tikpat iespējams, ka attiecībā uz plāniem, kas ilgtermiņā būtu vērtīgas vairumam ģimeņu Latvijā, viņai patiesi nav ko teikt. 

Atbalsts ir nepieciešams ne tikai mazturīgajām ģimenēm, ģimenēm, kurās ir bērni-invalīdi, ģimenēm, kuras adoptē bērnus u.c. atsevišķām grupām, bet arī daudzām citām ģimenēm Latvijā. 

Man ir dziļa pārliecība, ka atbalsts ir nepieciešams ne tikai mazturīgajām ģimenēm, ģimenēm, kurās ir bērni-invalīdi, ģimenēm, kuras adoptē bērnus u.c. atsevišķām grupām, bet arī daudzām citām ģimenēm Latvijā. Piemēram, vientuļajiem vecākiem, kurus kā atsevišķu grupu ir grūti izdalīt. Personīgi pazīstu vairākas vientuļās mammas, kurām šķirtie bērnu tēvi diemžēl labprātīgi nesniedz ne centa... Ja jums pārsvarā ir apkārt tikai vidēji turīgas vai turīgas ģimenes ar bērnu pulciņu, tas nenozīmē, ka šādi ģimenes dzīvo visā Latvijā! Atliek pavērtēt kaut vai atsevišķus statistikas datus, lai kaut vai mazliet apjaustu sūro situāciju. Ieskatam : 2019. gada jūlijā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda izmaksāti uzturlīdzekļi 40 736 parādnieku vietā. 2019.gada jūlijā Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija ar uzturlīdzekļiem nodrošināja 39 532 bērnus. 2019.gada jūlijā Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā tika saņemti 978 iesniegumi par uzturlīdzekļu izmaksu (vidējais pieteikumu skaits mēnesī 2019. gadā ir līdzīgs). 


Nopietnai, daudzšķautņainai ilgtermiņa ģimeņu atbalsta politikai, apzinātai ģimeņu problēmu kartei un iezīmētiem risinājumiem IR jābūt. Jā, pēc Parādnieka iniciatīvas ir izveidots Demogrāfikas lietu centrs, kas paredzēta kā ministriju, politiķu, ekspertu, NVO u.c. organizāciju sadarbības platforma. Tās ietvaros ir izstrādāts arī demogrāfijas veicināšanas plāns, taču nelaime tā, ka šim centram nav sviru un resursu plānu īstenošanai, un temats "demogrāfija" tā arī nav pacelts augstākajā līmenī.

Kur ir tas galds, pie kura šobrīd ieinteresētās puses ir aicinātas apsēsties, lai uzzinātu, vai un kāda ir vienotā ģimenes atbalsta politika Latvijā? Kas no tās ir tikai uz papīra, un kas reāli ir ieplānots? Citādi ir sajūta, ka ģimenes atbalsta politikas Latvijā tā arī nav.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv vadītāja




0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas