Mazuļa gaidību dienasgrāmata. Trešais grūtniecības trimestris

“Kopš februāra esmu dekrēta atvaļinājumā. Šie pēdējie trīs mēneši ir laiks, lai sagatavotos meitas nākšanai pasaulē,” raksta mūsu portāla “Mammamuntetiem.lv” sabiedrisko attiecību projektu vadītāja Marta Balode. Pēdējā  grūtniecības trimestrī piedzīvoti arī vairāki nervus kutinoši gadījumi.

 

Ir pienācis pēdējais grūtniecības trimestris, kad dzemdības un tikšanās ar mazo dāmu vairs nav tālu.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ir pienācis pēdējais grūtniecības trimestris, kad dzemdības un tikšanās ar mazo dāmu vairs nav tālu.

Kas kārojas grūtniecei trešajā trimestrī?
Ja grūtniecības pirmos sešus mēnešus vēlos ēst veselīgi, tad pēdējos trijos vairs  nesaprotu, kas notiek un ko mans ķermenis man vēlas pateikt?! Tik daudz „draņķu” man nekad nav gribējies apēst kā tagad!”. Varu apēst lielo šokolādes tāfelīti, čipsus, burgerus, baltmaizi ar šokolādes krēmu un vēl un vēl. Ik pa laikam man „paslīd” kāja un tas atspoguļojas manā svarā. Tas nāk klāt lēcienveidīgi, ir bijuši mēneši, kad pieņemos pat par 4 kilogramiem. Savukārt citu mēnesi, kad apmeklēju ārstu, izrādās, ka svaru esmu pat zaudējusi. Tuvojoties noliktajam dzemdību datumam, kopumā esmu pieņēmusies par 14 kilogramiem, kas atbilst normai. 

Jāatzīst, ka ar ēšanu mēģinu sevi turēt rāmjos, man ļoti palīdz vīrs, kopīgi plānojot maltītes: priekšroku dodam salātiem, veselīgiem graudaugiem, zupām, kā arī auzu pārslu putrai brokastīs. Pēdējos mēnešos uzturā turpinu lietot daudz piena – divlitru paku izlietoju divu dienu laikā.

 

Kritiens baseinā 36. grūtniecības nedēļā
Kārtīgu „piedzīvojumu” izdzīvoju grūtniecības finiša taisnē. Esmu devusies uz savu tik ļoti iemīļoto ūdens aerobiku, lieliski izvingrojos, izkāpju ārā no baseina, nostājos uz gumijas paklāja, velku jau čības un pēkšņi paslīdu. Kritiens uz muguras, galva atsitas pret flīžu pakāpienu. Pamatīgs izbīlis un asinis no pakauša. Jūtu, kā mazulis kustas, tāpēc man, cik vien iespējams, jāsaglabā miers. Trenere ir momentā klāt, mierina un sniedz pirmo palīdzību. Nevēlos braukt uz slimnīcu ar ātrās palīdzības mašīnu, zvanu vīram, viņš ir klāt dažu minūšu laikā un mēs esam ceļā uz „Stradiņiem”. Ārsti pārbauda manu galvu un saka: būs jāšuj. Pēc brūces apstrādes dodos uz dzemdību nodaļu, lai paklausītos meitas sirds tonīšus. Viss ir kārtībā. Pēc vairāku stundu pavadīšanas slimnīcā, ejot no viena speciālista pie otra, mājās dodos ar piecām šuvēm pakausī un ārstu rekomendācijām ievērot miera režīmu. Ah, kāds atvieglojums, ka zinu – bērnam viss ir kārtībā, mans pakausis sadzīs un viss būs labi. 
Jā, grūtniecēm patiesi iesaku uzmanīties. Papildus piesardzība nenāks par ļaunu arī mājās, jo īpaši vannas istabā, kur arī viegli paslīdēt. 

 

Pēc vairāku stundu pavadīšanas slimnīcā, ejot no viena speciālista pie otra, mājās dodos ar piecām šuvēm pakausī un ārstu rekomendācijām ievērot miera režīmu.

 

Viltus kontrakcijas 
Jau labu laiku (apmēram divus mēnešus) mani piemeklē saucamās „viltus” kontrakcijas. Ir arī sajūta, ka vēders pagājis uz leju, šķiet, ka mazā varētu nākt pasaulē ātrāk par noteikto datumu, bet nekā. Nedēļas rit viena pēc otras un klāt jau 40. nedēļa. Aizrakstu vecmātei, ko varētu darīt, lai mazā nāktu pasaulē, bet vecmāte mani mierina, ka vēl ir laiks un satraukumam nav pamata. Kas to būtu domājis, ka pēdējās nedēļas var vilkties tik ļoti lēni.

Jā, arī es izmēģinu grīdas mazgāšanu, sēdēšanu vannā, mūzikas klausīšanos, meditēšanu, runāšanos ar bēbīti, staigāšanu utt. Sakārtoju arī visus iespējamos plauktus mājās. Taču meitai ir savs dzimšanas izvēlētais laiks. Šis laiks man māca pacietību, kas nav viegli. Arī apkārtējo jautājumi: vai mazulis jau nav klāt, rada nomāktības izjūtu. Arī mēs paši nevaram sagaidīt, kad būsim trijatā, bet apkārtējo lielā interese nekādā veidā nepalīdz šo laiku īsināt.

 

„Nav ko vilkt” un emociju juceklis
Pēdējos mēnešos puncis ir pamatīgi izaudzis, kārtīgs arbūziņš. Staigāt man ir ļoti viegli, katru dienu dodos pastaigā un priecājos par tuvojošos pavasari. Aktuāls parādās jautājums, ko vilkt mugurā, jo ārā vēl nav tik silts, lai ģērbtos plandošā vasaras kleitā. Tad nu atliek kleita ar zeķbiksēm, kuras ar katru dienu uzvilkt ir arvien grūtāk, vai džinsu bikses, kurās sēdēt galīgi vairs nav ērti. 

Pēdējās grūtniecības dienās jādodas ciemos, es stāvu pie skapja, nobirdinu asaru un paņemu to pašu „veco” kleitu. Pēdējās nedēļās jūtos viegli ievainojama, asaras acīs saskrien arī par pilnīgiem sīkumiem. Ticu, ka hormonālās izmaiņas ir pietiekami lielas un tās atstāj iespaidu arī uz manu emocionālo pasauli. 

 

Pēdējās nedēļās jūtos viegli ievainojama, asaras acīs saskrien arī par pilnīgiem sīkumiem. 

Reklāma
Reklāma

 

Dzemdību plāns un tikšanās ar vecmāti
Jau pirmajā satikšanās reizē ar vecmāti Māru runājam, ka būtu labi uzrakstīt dzemdību plānu. Prātoju par to, kādas dzemdības vēlētos piedzīvot un ko sagaidu no sevis, savas meitas, vīra un arī Māras. Apzinos, ka tās ir tikai manas vēlmes, dzemdības var arī neiet pēc šī plāna un par to noteikti nevajag pārdzīvot. 
Katram no dzemdību dalībniekiem salieku ļoti konkrētus plāna punktus, piemēram, sev esmu uzrakstījusi punktus par to, ka domās vēlos vizualizēt, kā mazā dāma slīd pa dzemdību ceļiem uz leju, aprakstījusi lietas, kas mani spēj relaksēt, lai vieglāk izdzīvotu kontrakcijas. Vīram esmu atstājusi praktiskās lietas, kā arī lūgusi būt kopā ar mani dzemdībās un atbalstīt emocionāli. Savukārt vecmātei lūdzam, lai viņa izstāsta par dzemdību procesu, iespējamajiem risinājumiem. Pie viņas meklēju arī  iedrošinājumu, ka viss izdosies.      

 

Atmetu ar roku savai nepacietībai,  sarunāju tikšanos ar draugiem, nododos sev patīkamām nodarbēm un turpinu daudz staigāt – 10 kilometri dienā ir nieks.

 

Rakstīto dzemdību plānu izdrukāju, kopā ar vīru dodamies vizītē pie Māras, kur visu kārtīgi pārrunājam. Pierakstos arī nākamajā vizītē, kas ir nedēļu pēc noliktā dzemdību datuma, lai lūkotu, ko varam darīt lietas labā. Jāatzīst, ka domās ceru, ka mums nebūs jātiekas un meita būs jau klāt, tomēr nekā. Dodos pie vecmātes un runājam, ka vēl nedēļu varam gaidīt, bet tad gan būs jābrauc uz slimnīcu. Sarunā Māra mani iedrošina, ka nekas traks nav noticis, dzemdības varam pagaidīt. Man savukārt vajagot pēdējās dienas vēl kārtīgi izbaudīt. Atmetu ar roku savai nepacietībai,  sarunāju tikšanos ar draugiem, nododos sev patīkamām nodarbēm un turpinu daudz staigāt – 10 kilometri dienā ir nieks.  

 

Autore: Marta Balode, Mammamuntetiem.lv sabiedrisko attiecību projektu vadītāja

Foto: Artūrs Martinovs

 

LASI ARĪ: Mazuļa gaidību dienasgrāmata. Pirmais grūtniecības trimestris 

Bērniņa kustības beidzot jūtamas. Mazuļa gaidību dienasgrāmata, otrais grūtniecības trimestris

Tikšanās ar vecmāti. Mazuļa gaidību dienasgrāmata, otrais grūtniecības trimestris  

Mazuļa gaidību dienasgrāmata. Pūriņš mazulim