2010.gada janvāris - bērnudārzs 7

 11. septembris 2010 22:24 Emuāri

Ir jau tik daudz pieturas punktu par ko varētu rakstīt ceļā uz jaunās mājas izveidi ārpus dzimtenes robežām, bet šoreiz gribēju apstāties pie Emīlijas bērnudārza gaitām...




Ir jau tik daudz pieturas punktu par ko varētu rakstīt ceļā uz jaunās mājas izveidi ārpus dzimtenes robežām, bet šoreiz gribēju apstāties pie Emīlijas bērnudārza gaitām Berlīnē. Emīlijai jau 5 gadi un saprotam, ka ar valodas apguvi ir jāpasteidzās, jo Vācijā skolas gaitas bērni uzsāk no 6 gadu vecuma, tā kā laika vairs nav - ir jārīkojās. Bērnudārz ir atrast, birokrātiskās formalitātes nokārtotas, tā kā lielākās grūtības ir garām. Patiesībā jau īpašas grūtības tas nesagādāja, jo, tā vien šķiet, ka mūsu enģeļi bija atsūtīši superlabus cilvēkus Berlīnē, kas palīdzēja attiecīgajās iestādēs nokārtot visus papīrus. Jo, personīgi, man, attiecības ar vācu valodu ir, ne vairāk ne mazāk kā nulles līmenī.
Emīlijai bērnudārzs ekskluzīvā vietā - kanāla malā, mūzikas ierakstu kompānijas ēkā. Bio ēdināšana - ekskluzīvi. Skaitās dārgs variants - 64 eiro mēnesī. Audzinātaja ir pati vadītāja - smaidoša, dzīvespriecīga, visnotaļ atsaucīga būtne. Bērni - visdažādāko rasu pārstāvji - poļi, spāņu, turki un bija pat viens jauks nēģerēns.
Pirmā dārziņa diena... Emīlija vāciski māk tikai skaitīt līdz 10. Vēl: Danke, Bite, Chuss. Kopā jau 13 vārdi, bet tas ir krietni par maz, lai varētu sazināties pilnīgi svešā vidē un vietā, kur visi runā pilnīgi kaut kādā kreizy valodā. "Stulba tā valoda", nosaka Emīlija pārnākdama no dārziņa. "Gribu atpakaļ uz Latviju, kur mani visi saprot, kur man ir draugu, kur es visus saprotu!!!" Asaras, punķi. Emīlijas sirds plīst pušu un tāpat arī mana un Klāva. Bet mēs abi ar Klāvu turamies, jo kas tad notiktu, ja arī mēs abi sāktu pinkšķēt. Vismaz mums abiem jābūt stipriem, lai rādītu bērnam priekšzīmi un vēsu prātu varētu izskaidrot dzīves grūtību pamatprincipus un ko mēs no tā varam mācīties, kāpēc tas tā notiek un, ko tas varētu dot nākotnei. Nu tā arī visi sēžam un stāstam Emim, ka drīz jau tu valodu apgūsi, tev būs daudz jaunu draugu un viss būs ok.
Emīlija vēl pāris nedēļas tam nenotic un ik pa laiciņam liek mums sākt šaubīties vai esam pieņēmuši pareizo lēmumu pārceļoties uz Berlīni.
Lēmums ir pieņetms pareizs, jo pēc 4 mēnešu gaitām Berlīnes Bērnudārzā, mūsu stiprā, gudrā, saprātīgā un mērķtiecīgā meita runā vāciski ar bērniem tā, ka prieks.
ESAM LAIMĪGI, jo, ja mūsu bērni ir laimīgi, mēs citādāki vienkārši nevaram būt, vai ne?
Turpinājums drīz...



7 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas