2009.gada 6.novembris

 10. septembris 2010 16:22 Emuāri

Šis ir viens no mūsu ģimenes nozīmīgākajiem datumiem dzīvē. 2009.gada 6.novemrī mēs emigrējam uz Vāciju - Berlīni. Viss bija miglā tīts - ne skaidras dzīvesvietas, ne...




Šis ir viens no mūsu ģimenes nozīmīgākajiem datumiem dzīvē. 2009.gada 6.novemrī mēs emigrējam uz Vāciju - Berlīni. Viss bija miglā tīts - ne skaidras dzīvesvietas, ne supperpatstāvīgs darbs. Zinājām tikai, ka vīrs būs nodrošināts ar darbu vismaz 4 mēnešus un tas jau likās pietiekoši daudz, lai būtu pārliecināti, ka mums visiem tur jābūt kopā.
Visvairāk mūsu aizbraukšanu pārdzīvoja mani vecāki (konkrētāk mamma). Tas nebija viegli, jo, kā nekā ar mums kopā, prom no dzimdenes, dodās arī viņu divi mazbērni - mazie mīļie žiperi, kas reizēm ir vienīgie, kas dzīvei spēj piešķirt jēgu un dzīvesprieku. Vai tagad saprotiet, kāpēc tik ļoti sāp? Es saprotu, tomēr.... Es pārāk stipri mīlu savu vīru, lai mēs varētu dzīvot šķirti - divās pasaules pusēs. Arī bērnu sejas ir neviltoti nodevēji, kad beidzās sarunas skaipā ar tēti, kurš te parādās ekrānā, bet pēc stundas jau viņa vairs nav - ekrāns atkal melns. Tā bija 2,5 mēnešus, kamēr vīrs vija mūsu ģimenes ligzdiņu un pieņēma lēmumu mums visiem doties pie viņa.
bet tā īsti jau nekas nebija uzvīts, jo mums paredzētā dzīvokļa māklere mēnesi nevarēja sniegt atbildi par to, vai šis dzīvoklis mums tiks izīrēts vai nē. Braucām ar cerību, ka saņmesim apstiprinošu atbildi un varēsim uzreiz ievākties 3 istabu dzīvoklītī pietiekoši normālā Berlīnes rajonā.
Vilšanās. Iebraucot berlīnē, sazvanām mākleri, bet.... vēl nekādu atbilžu. Kad zināsim? Nevar atbildēt. Tā, mēs ar koferiem, 2 maziem bērniem (Emīlijai 5 gadi, bet Niklāviņam tikai 1.3 g) stāvam un štukojam, ko nu?
Bet atrisinājums jau nemaz nebija tik neprognozējams, jo, Klāvs (mans vīrs un manu bērnu tēvs) jau bija nodrošinājies gadījumam, ja tomēr atbildes vēl nebūs. B variants - 2 nedēļas dzīvojām vīra kolēģa viennistabas dzīvoklīti. Komforts - 50%. Siltais ūdes ir, duša ir, plīts arī ir (tikai ne katlu ne pannas nav), guļvietas - arī ir (matrači un viens neizvelkams dīvāns). Nav viegli pārslēgties no divstāvīgas privātmājas Latvijas Šveicē (Siguldā) uz vienistabas dzīvoklītī krievu/ sociālajā rajonā Berlīnē. Bet teikšu godīgi, nejutāmies nelaimīgi, jo galu galā beidzot bijām kopā un bērniem gulēšana uz grīdas bija tīri uzjautrinoša un ekstrēma - kā jau bērniem, vai ne? Nākamajā dienā nopirkām katlu un pannu, tā kā arī varēju ko uzšmorēt savai imigrējušajai ģimenei.
Pēc 2 nedēļām saņemam zvanu! Jēeeeeeeee, mums tiks izīrēts noskatītais dzīvoklis. Esam priecīgi bez gala un jau tās pašas dienas vakarā, vairākās reizēs ar vieglo automašīnu tiek pārvesta mūsu iedzīve (me gluži visa, jo šādas tādas mantas pārdevām, lai iegūtu nedaudz naudiņas visiem papildus izdevumiem), pareizāk sakot - mūsu dzīve. Tā kā neesam no tiem daudzo mantu kolekcionāriem, tad priecājos, ka mantas nebija tik daudz, las tas sagādātu kādas papildus rūpes.
Esam dzīvoklī, Friedrichshain (rajons, kas vēl daudz maz berlīnē ir saglabājis savu vācisko vidi), austrumberlīne, kas atkal uzliek savu zīmogu - ne pārāk tīrīgā berlīnes daļa. Bet ir OK, stacija tuvu, veikali tuvu, ieliņas apgaismotas un drošas (vismaz tā liekās).
Par cik tas ir vakars un jāpaspēj izdarīt daudz - saskrūvēt gultas, atrast gultasveļu utt. Un tas ir jādara diezgan operatīvi, ņemot vērā to, ka dzīvokļi šeit tie izīrēti praktiski tukši, pat bez elektriskajām spuldzītēm, kāpēc arī minēju to, ka bija jārīkojās operatīvi. Vēl dzīvoklī bija izlietne un elektriskā plīts, tikai..... izlietne nebija pievienota, nebija arī ūdenskrāna un plītī nebija nevienas cepamās pannas. It kā sīkums, tikai šajās vakariņās bijās nopirkuši saldētās picas un par plīts sastāvu atklājām tikai tajā brīdī, kad gribējām picas ievietot cepšanas nodalījumā. Ko nu, visi veikali jau ir ciet (te tie pārsvarā strādā līdz 20.00 un svētdienas ir arī veikalu brīvdienas). Tad nu izpakojām pāris sautēšanas traukus, uz tiem uzstutējām savas piciņas un vakariņas bija galdā. Nē, galds vēl nebija saskūvēts. Vakariņas bija uz saliekamā virtuves krēsla (tādus 3 mēs paņēmām no Latvijas mājām).
Ar pilnu, ne pārāk veselīgu, vēderu visi apskaujamies, sakot - piedzīvojums var sākties!
Turpinājums sekos......
Elīze



0 Pievienot komentāru

Reklāma

Kategorijas