Pirmā cigarete un alkohols

Man bija deviņi vai desmit gadi, ne vairāk, kad mēs zagām mammai cigaretes Melnā Elita un sēdējām ar kaimiņu puiku mājas bēniņos uz sijām un pīpējām. Nevilkām dziļi, bet es atceros savus viedos vārdus tolaik: „Šis dūms ir tāds rūgtens!”:)

Mana vīra stāsts, kā viņš sešos gados tika pie cigaretēm, ir vispār fantastisks. Viņš dzīvoja laukos, kur visi visus zina. Vīrs aizgāja uz veikalu, visu sapirka un tad teica: „Man vēl kaut ko tētis lika nopirkt, bet nevaru atcerēties, ko?” Pārdevēja jau sniedzās pēc telefona klausules, lai pavaicātu vīra vecākiem, ko vēl viņam lika nopirkt, kad sešgadīgais puika pateica: „Ā, atcerējos, cigaretes un špickas!” Un pārdevēja iedeva nešauboties!

Lielākā daļa cilvēku kaut kādā veidā to ir pamēģinājuši. Atceros, maniem vidējiem bērniem pirmajā un otrajā klasē džemperi smirdēja pēc cigaretēm un tad es uz lodžijas atradu benīšus.

Es zinu, ka tur būs alkohols un tu iedzersi, bet es ticu, ka tu pats pieņemsi lēmumu, cik daudz, un, ja tev kaut kas noiet šķērsām, zvani man!

Mūsu ģimenē neviens nesmēķējam — ne lielie bērni, ne mēs. Bet pirmā pieredze kaut kad pienāk, jo bērns atdarina ne tikai to, ko viņš redz ģimenē, bet arī to, kas notiek apkārt. Varbūt smēķē kāds cits pieaugušais, kas viņam ir nozīmīgs, vai pusaudžu grupa, kura viņam šķiet svarīga, un bērns, protams, arī pamēģinās. Tas jau nenozīmē, ka viņš tagad sāks smēķēt. Es vienmēr saviem bērnu esmu mācījusi un teikusi: „Es tev ticu, uz tevi paļaujos un zinu, ka tu pats vari pieņemt pareizo lēmumu.” Kad maniem vecākajiem bērniem bija padsmit gadu, viņi gāja uz ballītēm, un teicu viņiem: es zinu, ka tur būs alkohols un tu iedzersi, bet es ticu, ka tu pats pieņemsi lēmumu, cik daudz, un, ja tev kaut kas noiet šķērsām, zvani man! Nevis „nevar, nevar”, bet pateikt reāli: es neesmu akla, es zinu, kā tas notiek!

Savu reizi piedzērušies ir bijuši visi trīs mani lielie bērni. Kad meita bija 11. klasē, viņa bija basketbola komandas talismans, viņu komanda bija zaudējusi svarīgu spēli un viņi visi bija aizgājuši un to pasākumu apbērējuši. Ap divpadsmitiem mans bērns ieveļas pa durvīm, bikses līdz ceļiem slapjas, un viss, ko viņa var pateikt: „Divi laši, tikai viens alus!” Mēs saprotam, ka tur bijis vairāk nekā viens alus, bet ko mēs darījām — aizvilkām viņu uz dušu, teicām, lai mazgājas un, ja vajag, lai vemj, pēc tam kārtīgi paēdinājām un nolikām gulēt, ar bļodu un dvieļiem pie gultas, sakot, ja vajag, lai vemj vai sauc palīgā. Tovakar mēs viņai neko neteicām, viņa vēl noprasīja: „Jūs mani nesitīsiet?” Nākamajā dienā viņa aizgāja uz skolu ar diezgan sāpošu galvu, bet viņa bija vienīgā no tās kompānijas, kas ieradās. Aiznākamajā dienā ieradās pārējie, lielākajai daļai bija bijušas baigās nepatikšanas, un viņa teica, ka patiesībā bijusi ļoti šokēta par to, kā mēs viņu sagaidījām. Tā vietā, lai lasītu morāli, mēs palīdzējām viņai atgūties, un viņa to novērtēja, jo ko darīt ar piedzērušos tīni? Lamāt? Viņš jūtas slikti un neko nesaprot. Es varu būt laimīga, ka viņš ir atnācis mājās, nevis aizgājis pie draudzenes un kaut kur mēģinājis nolīst vai noslēpties. Viņam jāzina, ka viņš drīkst atnākt mājās jebkādā veidā. Jo man ir jautājums, cik daudz ir cilvēku, kas ne reizi mūžā nav piedzērušies? Es pati esmu diezgan liels izņēmums, jo esmu piedzērusies tikai vienu reizi un pati to toreiz noorganizēja, jo 25 gadu vecumā gribēju uzzināt, kā tas ir — piedzerties? Man ļoti nepatika tās sajūtas, un es sapratu, ka tas nav domāts man, ka dulluma manī pietiek arī bez dzeršanas.

Tā vietā, lai lasītu morāli, mēs palīdzējām viņai atgūties, un viņa to novērtēja, jo ko darīt ar piedzērušos tīni? Lamāt?

Tīnis jau nekontrolē, kas ar viņu notiek, bet svarīga ir apziņa: vienalga, kas ar tevi notiks, es tevi pieņemšu. Pusaudzim ir atbalsta vieta, tas viņu nākamreiz, iespējams, atturēs. Man šķiet, svarīgi ir veicināt savstarpējo uzticēšanos.

Vēl man šķiet, ka pusaudžiem vēlme iedzert vai smēķēt ir sava veida protests pret to, ko viņam māca: nepīpē, nedzer! Bet ko paši vecāki dara ballītēs? Tīnis grib justies liels!

Mūsu ģimene šai ziņā ir diezgan netradicionāla, jo mums šņabis mājās var nostāvēt pusgadu un neviens to nedzer. Ir bijis tā, ka uz Jāņiem sarūpēta vesela muciņa alus, bet mēs izdzeram tikai puslitru. Un mūsu rīcība māca bērniem, ka var priecāties arī bez alkohola. Tai pašā laikā mums ļoti bieži ir svētdienas pusdienas ar vīnu un vakaros mēs arī mēdzam iedzert pa glāzei vīna vai melno balzamu pie tējas, un bērnu šampanietis mums arī ir. Bet tas netiek ienests dzīvē kā obligāta svētku sastāvdaļa. Tas ir stāsts par to, vai mēs protam priecāties un atraisīties paši no sevis.

Ja bērns tomēr turpina smēķēt, tad labāk nevis izlikties to nemanām vai lasīt morāli, bet pateikt: es zinu, ka tu pīpē, un kā tev šķiet, ko tu no tā iegūsti? Kas notiks, ja tu nepīpēsi? Mūsu ģimenē ir baigi forši, jo varu pateikt: tētis nepīpē, un vai tāpēc viņš ir mazāk vīrietis? Vai tāpēc, ka viņš ir draudzīgs ar bēbjiem viņš ir mazāk vīrišķīgs? Tieši otrādi! Ja kāds uz kalna ir nokritis, mūsu tētis būs pirmais, kas pieslēpos klāt un noorganizēs palīdzību! Vai tas, ka viņš piesprādzējas automašīnā, viņu padara mazāk vai vairāk vīrišķīgu? Un kādi ir citi veči, kas nepīpē?

Mūsu ģimenē ir baigi forši, jo varu pateikt: tētis nepīpē, un vai tāpēc viņš ir mazāk vīrietis?

Un vēl var pateikt: tu smēķē — tā ir tava izvēle, bet es par to nemaksāšu. Vai tu pats vari par to samaksāt? Ja tā ir tava izvēle, tad tās ir arī tavas izvēles sekas. Ja tu esi tik liels, ka gribi pats savu dzīvi, tad automātiski iestājas arī maksa par elektrību, īri, maksa par zupas bļodu, ko tu apēd. Tas ir, nevis tāpēc, ka esmu slikta mamma un negribu tevi barot, bet tāpēc, ka tu esi liels un ienes savu artavu šajā ģimenes budžetā. Tas ir tikai normāli. Problēma rodas, ja vecāki uzstāda ultimātu — ja tu tā, tad es šitā. To taču var pasniegt arī tā, ka es tevi mīlu, tu esi man svarīgs, bet, ja tu esi jau liels, tad mums jāskatās, kā pārkārtot savu dzīvi. Ja tu, mans dēls, 14 gados esi liels, gribi pīpēt un iet darbā — labi, bet tad pats dodies uz skolu un nokārto to, ka tu tagad ņemsi ārā dokumentus un iesi strādāt.

Ak, cik es būtu priecīga, ja bērns nekad pat neiedomātos uzvilkt dūmu, nogaršot alkoholu, ja viņš nekad neiekultos nepatikšanās, nekad nesakautos, nekad nerunātu pretī lielajiem, būtu vienmēr paredzams, paklausīgs utt. Jā, teorētiski jau es to vēlētos. Jo — zinu, ka cigaretes un alkohols TIEŠĀM ir ļoti, ļoti kaitīgi bērnam (un pieaugušam arī...), un es ar visu sirdi un dvēseli uztraucos, lai viņus neapdraudētu nekādas atkarības. Bet — dzīve ir dzīve, un bērni šad tad pārkāpj noteikumus, tā parādot mums savu vēlēšanos būt neatkarīgiem un pieaugušiem. Vienīgais, ko es varu darīt, lai viņus pasargātu, ir — atbalstīt savu bērnu arī, ja viņš ir kļūdījies. 

Autore: Diāna Zande, psiholoģe un piecu bērnu māmiņa