Astoņi iemesli, kāpēc bērni pārkāpj robežas

Viena no manām iedvesmas personām bērnu emocionālās audzināšanas jautājumos ir Janet Lansbury gan ar savu podkāstu “Respectful Parenting: Janet Lansbury Unruffled”, gan grāmatu “No Bad Kids”, tā savā blogā www.espats.lv stāsta Viktorija Ozola, Montesori pedagoģe un piecu bērnu māmiņa.

FOTO: Shutterstock.com

Pārbaudot robežas, bērni tikai dara savu darbu - pārliecinās par mūsu līdera prasmēm un mūsu mīlestību, lai saprastu, kādi tad ir noteikumi un saprastu, kāds ir spēku samērs.

 Šīs grāmatas iespaidā arī tapis šis ieraksts - 8 TOP iemesli, kāpēc bērni “niķojas”.

SOS - es nespēju funkcionēt. 
Mazi bērni ir pēdējie, kas pamana paši savu nogurumu vai izsalkumu. Izskatās, ka viņu ķermeņi ir ieprogrammēti tā, lai turpinātu darboties līdz pēdējam. Un dažreiz viņu ķermeņi pārņem vadību pār smadzenēm un sūta mums SOS signālus ar uzmanību piesaistošu uzvedību. Piemēram, noguris bērns var pēkšņi sākt sist un grūst. Tas ir drošs signāls, ka bērnam pietiek, viņš ir piekusis. Ja mēs vilcināmies ar atpūtu - došanos prom (no viesiem, no nodarbības, no laukumiņa) vai, piemēram, došanos gulēt, tad tas, ka bērns turpinās sist, grūst vai citādi pārbaudīs robežas, ir tikai mūsu pašu vaina.
 

Lūdzu skaidrību! 

Bieži vien bērni pārkāpj robežas tāpēc, ka nav saņēmuši pilnīgi skaidru atbildi uz “Ko tu darīsi, ja darīšu šo vai šo?” un tad viņi vēlas zināt arī, vai atbilde būs savādāka pirmdienas pēcpusdienās? Un kā ir tad, kad vecāki ir noguruši? Vai tad, kad es esmu niķīgs? Vai tad, kad esmu bēdīgs? Vai tu darīsi kaut ko savādāk? Tātad, pārbaudot robežas, bērni tikai dara savu darbu - pārliecinās par mūsu līdera prasmēm un mūsu mīlestību, lai saprastu, kādi tad ir noteikumi un saprastu, kāds ir spēku samērs. Mūsu uzdevums ir atbildēt, cik mierīgi un noteikti vien spējam. Mūsu atbildes, protams, mainīsies atkarībā no situācijām, bet tām vajadzētu konstanti rādīt, ka mēs esam neapgāžami savā pārliecībā un nebaidāmies no bērna uzvedības - ka mēs ar to varam tikt galā un ka tas nav nekas traks.
 

Vecāku pārspīlētā reakcija. 
Kad vecāki zaudē savaldīšanos, lasa morāli, pārslēdz bērnu uzmanību vai runā par robežas pārkāpjošu uzvedību ar bērnu nedaudz par daudz, tad viņi paši var radīt šīs drāmas, kas liek bērniem piespiedu kārtā mijiedarboties. Ja vecāki saka vairāk par 1-2 teikumiem robežu pārkāpšanu situācijās, vecāki riskē ar to, ka viņi paši sacer stāstu par bērnu ar problēmu, kaut gan bērns patiesībā tikai pāris reizes pārāk impulsīvi kaut kur ir noreaģējis vai pārāk cieši samīļojis māsu - problēma ir tajā, ka bērns sāk identificēt sevi ar šo stāstu, ko paši vecāki ir uzbūruši. Lielākoties dažādu emociju izpausmes vai pat kādreiz iesišana, rotaļlietas aizmešana pa gaisu ir bērna vecumam atbilstošas, un, ja mēs pārāk vētraini reaģējam uz kādu no šīm izpausmēm, tad tieši varam paildzināt un padziļināt tās.
 

Vai manā dzīvē ir pārliecināti un spējīgi līderi? 
Iedomājieties, cik grūti ir būt mazam 2-3-4 gadus vecam bērnam un nebūt pārliecinātam par to, ka mums tiešām ir stabils līderis? Visefektīvākie līderi vada ar pārliecību, saglabā humora izjūtu un liek visam izskatīties viegli un vienkārši. Šīs prasmes ir jātrenē, bet varam neuztraukties - bērni mums piedāvā neskaitāmas iespējas tās trenēt ar robežas pārkāpjošu uzvedību. Ja vecāki ir nepārliecināti, tad bērna opozīcija saglabāsies, kas vecākus darīs aizvien dusmīgākus. Par šo tēmu man ir bijis ieraksts šeit.
 

Reklāma
Reklāma

Iekšējie pārdzīvojumi. 
Bērni bieži vien pārkāpj robežas, ja viņiem ir iekšējs stress, no kura ir jāatbrīvojas. Uzticoties šim vērtīgajam procesam, kurā tiek pieņemtas visas bērna emocijas, bet tai pat laikā pašiem esot pārliecinātiem un veidojot drošu un pieņemošu vidi, ir ātrākais veids un veselīgākais veids kā tikt galā ar šo robežas pārkāpjošo uzvedību un “niķošanos”.
 

Mūsu spogulis. 
Mēs esam visietekmīgākie bērnu modeļi, viņi uzsūc mūsu izturēšanos un atspoguļo to caur savu uzvedību. Ja mēs kādreiz izraujam rotaļlietas no mūsu bērna rokām, bērns darīs tāpat ar saviem draugiem. Bērns var uzvesties netipiski arī tad, kad vecāki paši ir nomākti, bet cešas to slēpt un par šiem pārdzīvojumiem atklāti nepadalās.
 

Izskatās, ka pēdējā laikā tas ir labākais veids, kā tikt pie tavas uzmanības.
 Ja pēdējā laikā vecāki bērnam par maz sniedz komfortu, apstiprinājumu un uzmanību, tad bērns rada dažādas mini-epizodes ar dažādu robežas pārkāpjošu uzvedību, lai gūtu vismaz negatīvo uzmanību. Arī negatīva uzmanība ir uzmanība… Par to, kā tad mēs tomēr varam dot pozitīvo uzmanību, šajā ierakstā.
 

Vai kāds atgādina un saka, ka mīl mani? Ja bērni jūtas ignorēti, kaut vai drusciņ nemīļāki vai atstumtāki, tas viņus ļoti “sašūpo” un viņos parādās bailes, kas izpaužas kā robežas pārkāpjoša uzvedība. Apstiprinoši apskāvieni, bučas un “es tevi mīlu” noteikti palīdzēs. Vislabāk bērni mīlestību jūt caur mūsu pacietību, pieņemšanu, cieņpilnu līderību un patiesu interesi, ko izrādām, lai no sirds iepazītu savu bērnu.
 

 

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram.