Laila baidījās no grūtniecības... 10

 18. augusts 2009 18:00 Raksts

Ir sievietes, kuras baidās no vardēm. Citas nevar ciest peles. Ja baidās no zirnekļiem, tad tā pat esot tāda slimība, ko dēvē par arahnofobiju. Laila baidījās no grūtniecības.



Foto: mammamuntetiem.lv


Ne jau tā, ka Laila baidītos no sāpēm dzemdību laikā vai nāves, laižot pasaulē bērniņu. Nē, šīs dīvainās izjūtas, kādēļ Lailai jau doma vien par grūtniecību bija nepieņemama, nav tik viegli definējamas. Varbūt literatūra un kinematogrāfs bija pie vainas? Filmās un grāmatās bezgala skaistas sievietes sastop brīnumainus, čaklus un bagātus vīriešus, mīlestība uzbango ar varenu spēku un tad, abi laimes asarām plūstot uzzina, ka gaidāmas viņu debešķīgo jūtu vainagojums pēcnācēja veidolā! Katrā ziņa tas mirklis, kad sieviete saprot, ka nu ir īstais brīdis bērniņa radīšanai, ir pārdabīgas gaismas apmirdzēts, neikdienišķs un atpazīstams. Tad tiek noliktas malā sadzīves rūpes un raizes, abpusējā mīlestība kļūst prioritāra un dzīve pilnībā tiek pārkārtota mazuļa ieņemšanai, gaidīšanai un audzināšanai.


Lailas un Ģirta savienībā nekad tā īsti nebija bijis trakas kvēles, prātam nepatveramu, iznīcinošu kaislību un vulkānisku emociju izvirdumu. Toties netrūka miera, māju un dziļas piederības izjūtu.

 

Nekas tāds ar Lailu nekad nav noticis. Viņas āriene ir pavisam ikdienišķa, ka jau tas parasti ir ar savam interesēm pārņemtām teicamniecēm (tas, ka Lailai joprojām piemīt „teicamnieces sindroms” bija pastāvīgs draugu un radu joku iemesls – vienmēr visam jābūt izdarītam uz „10”)! Perfekta izglītība ar zelta diplomu un kā turpinājums – prefekts darbs. Tālāk – perfekts romāns ar nozares labāko speciālistu, kas sākās kā darba attiecības un tikai pamazām pārauga nopietnās jūtās un kopdzīvē. Vārdu salikums „nopietnas jūtas” patiešām šai gadījumā bija īsti vietā, jo Lailas un Ģirta savienībā nekad tā īsti nebija bijis trakas kvēles, prātam nepatveramu, iznīcinošu kaislību un vulkānisku emociju izvirdumu. Toties netrūka miera, māju un dziļas piederības izjūtu. Ar Ģirtu arī viegli risinājās jebkuras sadzīves lietas un problēmas. Tā, piemēram, katram piederēja neliels vienistabas dzīvoklis. Mierīgi un bez strīdiņiem tika nolemts, ka Ģirta klusajā centrā esošais miteklis tiks izīrēts, bet Lailas Ķengaraga mājoklis pārdots un vietā, abiem maksājot kredītu, iegādāts lielāks divistabnieks. Šis dzīvoklis, kaut kopīgiem spēkiem uzturēts, bija uz Lailas vārda. Šādi nokārtots mājvietas jautājums visai labi atspoguļoja pāra pašreizējo attiecību būtību – „mēs esam stabila savienība, bet, ja pēkšņi kādām no mums nāks „lielā mīla”, bez liekām materiālām raizēm un mantas dalīšanas varam arī izšķirties!” Vai kāds brīnums, ka šādi dzīvojot, Lailu nemitīgi nomāca bailes par nejaušu, neplānotu grūtniecību, kura galu galā piespiestu pieņemt lēmumu nostāties uz abām kājām, nevis ar vienu te, ar otru mēģinot spert soli nez kādās nezināmās tālēs!

„Bet tā taču bija tikai viena reize, kad tas prezervatīvs plīsa! Un es pēc tam kārtīgi apmazgājos, izskaloju maksti ar skābinātu citronūdeni! Un galu galā – iedzēru avārijas kontracepcijas tableti!”

 

Dubults neplīst!
Lai izsargātos, Lailai bija iedibināta vesela sistēma, kas darbojās pēc „dubults neplīst” principa. Proti, ja kā pretlīdzeklis tika izvēlēts prezervatīvs, tad noteikti paralēli tika lietota arī spermicīdu ziede vai rūpīga skalošanās ar skābinātu ūdeni pēc mīlas akta. Lailas somiņā, nakts skapīša atvilktnē, pat vecāku lauku mājas kumodē un darba vietas rakstāmgalda plauktiņā noteikti glabājās pāris prezervatīvu un, līdzās pretsāpju līdzeklim, kapsulai pret vēdersāpēm un putojošajai ripai pret temperatūru - arī avārijas kontracepcijas tablete. Ikgadējo ginekoloģisko apskašu laikā Laila vienmēr izprasīja vairākas receptes, lai atjaunotu patukšotos krājumus un būtu pilnīgi droša, ka viņas slēptuvītēs nav neviena preparāta ar notecējušu termiņu. Hormonālo kontracepciju jaunā sieviete, sevi saudzējot, gan nevēlējās nomēģināt, kaut garantētās drošības līmenis tieši tai bija visaugstākais. „Galvenais ir visu izdarīt precīzi, ievērot instrukcijas, un tad nekas nevar notikt”, Laila bija pārliecināta. Arī tajā vienīgajā reizē, kad prezervatīvs plīsa, viņa itin nemaz neuztraucās.


Brīvdienu ceļojums ar avāriju
Diviem strādājošiem cilvēkiem, kas turklāt patiesi aizrāvušies ar saviem darba pienākumiem, nav nemaz tik viegli saplānot kopīgas brīvdienas ar ceļojumu, lai arī tā būtu visnotaļ triviālā Turcija un pats izbraukums – tikai astoņas dienas! Kaut arī bija pat šajā īsajā laiciņā bija ieplānotas dažas ekskursijas, Laila un Ģirts, gan jāsaka, paši sev par pārsteigumu, tās neizmantoja, laiskodamies pa viesnīcu, vasaras dārzu, baseinu un pludmali, vienlaikus dāsni izmantojot numurā esošā ledusskapja piedāvājumu – tik daudz vīna viņi nekad līdz šim netika dzēruši! Tādiem īstiem dzērājiem abu alkohola patēriņš droši vien liktos komisks (un vēl bagātīgi ar ūdeni atšķaidīts!), bet, tādiem kā Laila un Ģirts, kas citkārt to nelieto vispār, galva nudien sagriezās un parasts ceļojums galarezultātā pārvērtās par īstenu, kā paši smējās – „seksa tūri”! Tā nu citkārt prātīgi un uzmanīgi uzvilktais prezervatīvs, tai reizē acīmredzot tika uzrauts steigā un – plīsa pašā atbildīgākajā brīdī! Kaut arī tāds starpgadījums notika pirmo reizi, Laila domās to jau bija „atstrādājusi” – šādām reizēm vienmēr līdzi ir avārijas kontracepcijas tablete. Vēlreiz rūpīgi pārlasot instrukciju, jaunā sieviete rūpīgi izpildīja ieteikumus un vairs neraizējās – viņa visu bija izdarījusi pareizi! Un brīvdienu ceļojums turpinājās.

Zini, pirms tavas dzimšanas es pat tā īsti nezināju, ka tik ļoti mīlu tavu tēti. Es pat nenojautu, ka viņš tik ļoti varētu mīlēt un rūpēties par tevi, un arī par mani.

 

Arī dubults – plīst!
Kad parādījās pirmās grūtniecības pazīmes, Laila vispirms nodarbojās ar „izslēgšanas metodi”: tas nevar būt, jo tas nevar būt nekādā gadījumā, tādēļ meklēsim miegainībai, rīta nelabumiem, krūšu piebriešanai, vēlmei bieži apmeklēt tualeti citus iemeslu, piemēram, saaukstēšanos! Laila ielikās gultā, dzēra tēju un mocījās ar dziļa pretīguma sajūtu pakrūtē pret jebkuru smaržu vai smaku. Kad izkrita arī mēnešreize, Laila pieteicās pie savas ginekoloģes, satraukti tālrunī berot vārdus kā pupas: „Man ir visi simptomi it kā es būtu stāvoklī, bet, tā kā tas nekādi nevar būt, man jāzina, kas tad man kait, jo citādi es jau mirstu no bailēm!” Taču vizītes laikā ginekoloģe smaidot apstiprināja tieši to, kas „nekādi nevar būt”! Lailas šoks bija absolūts: „Bet tā taču bija tikai viena reize, kad tas prezervatīvs plīsa! Un es pēc tam kārtīgi apmazgājos, izskaloju maksti ar skābinātu citronūdeni! Un galu galā – iedzēru avārijas kontracepcijas tableti!” Uztraukumā Laila pat uzreiz nespēja aptvert ārstes komplicēto stāstījumu, kāpēc tomēr neiespējamais bija noticis: „Avārijas kontracepcijas darbības mehānisms ir šāds: ar ļoti augstu hormonu devu tiek aizkavēta ovulācija. Olšūna šīs trieciendevas iespaidā nenogatavojas, lielās hormonālās svārstības izraisa endometrija nolobīšanos, kas izpaužas kā asiņošana. Turpretim, ja ovulācija ir notikusi, piemēram, pirms trim stundām, olšūna ir atbrīvojusies un gatava apaugļoties – tādā gadījumā ne divas ne divdesmit avārijas tabletes to nespēs aizkavēt. Acīmredzot tieši tā ir noticis ar jums.”


Nobeigums
Ja kāds pierakstītu iekšējo monologu, kādu dažkārt sevī risināja Lailas prāts, kamēr pati ripinājās ar dēla ratiņiem pa parku, tas varētu būt apmēram šāds: „Gudrīši! Teicamnieki! Tā mēs ar tēti vienmēr esam saukāti gan skolā, gan darbā! Bet, salīdzinājumā ar tevi, dēliņ, mēs esam īsti dulburi, gudriniek, tu, mans! Ja tu nebūtu ņēmis mūsu dzīvi savās rokās, ja tu neizlemtu mūsu vietā - uzņēmīgi nākot pasaulē par spīti visam, mēs taču joprojām turpinātu kā līdz šim bezmērķīgi muļļāties pa dzīvi, nez kādus brīnumus gaidot! Diez vai es pārvarētu savas bailes un neuzdrošināšanos, diez vai tētis saņemtos uz precēšanos, ja ne tu! Mēs baidītos no atbildības visu mūžu, nemaz nesaprazdami, ko zaudējam! Zini, pirms tavas dzimšanas es pat tā īsti nezināju, ka tik ļoti mīlu tavu tēti. Es pat nenojautu, ka viņš tik ļoti varētu mīlēt un rūpēties par tevi, un arī par mani. Tu izdarīji to, ko mēs paši nepratām - sasaistīji mūs visus kopā!”
Jā, reizēm ir vajadzīga stipra saistviela, lai labas lietas turētos kopā, lai tās neizjuktu sastāvdaļās, kas, kaut pavisam jēdzīgas un noderīgas, tomēr vēl neveido vienu ideālu veselumu. Un tad Dieva roka ņem mūs kā tādus ķieģelīšus un samūrē kopā, ja jau mēs paši to neprotamies, ja jau mēs paši neredzam, cik labi patiesībā saderam kopā!


Autore: Aija Kažoka, žurnāls Marta, konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa

Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv




10 Pievienot komentāru

Kategorijas