Indra Briķe: "Es gribēju dzīvē mīlēt"

 13. augusts 2009 11:00 Pieredze

Aktrisi Indru Briķi dzīve nav lutinājusi – viņai bijušas divas neveiksmīgas laulības, pēc kurām šobrīd viņa izbauda vienatni un ir laimīga. Smags liktenis ir arī viņas tēlotajai varonei Rasmai seriālā UgunsGrēks, kur Rasma no stingras pārvaldnieces ir pārtapusi gādīgā mātē, gluži kā Indra savam dēlam Jānim.



Andrejs Savostins


“Mana varone Rasma šo divu gadu laikā, kopš spēlēju seriālā, ir ļoti mainījusies. Sākumā viņa bija šerpa grāmatvede, pēc tam viesnīcas pārvaldniece, kura ņēmās pa viesnīcu, visus atlaida un rāja. Tad bija periods, kad viņai bija lielās mīlas – attiecības, kurās viņa atplauka kā sieviete. Tad sākās trešais periods – kreņķi par meitu. Un tad atkal parādījās vīrietis, ar kuru viņa apprecējās un kļuva par mājas saimnieci, tagad audzē tomātiņus un gurķīšus.

Visgrūtāk man bija spēlēt to šerpo grāmatvedi, jo viņa man bija tāda sveša, es esmu ļoti tālu no grāmatvedības un tādām sievietēm. Man šo lomu vajadzēja pieņemt un apgūt, ieiet tajā kā svešā būtnē un tad to apdzīvot. Es nekad dzīvē nevienu neesmu komandējusi un regulējusi, bet tur man piepeši bija jākomandē. Tā Rasma, kāda viņa ir tagad – sieviete, kura rūpējas par saviem jau pieaugušajiem bērniem un saimniecību – man ir tuvāka. Principā Rasma ir labs cilvēks, bet viņai ir grūti – tagad viņa ir palikusi bez vīra, meita ir slima, dēls taisa visādas mahinācijas. Es pat nezinu, kā tas beigsies.

Rasmai nav bijusi viegla dzīve, tāpat kā man, tāpēc es viņu labi saprotu – tas ir traki, ja sievietei vienai jāvelk viss smagums. Tas ir ļoti grūti, bet sieviete to var, vīrietis varbūt nolūztu. Sievietei tas vienkārši ir jādara. Bērnu dēļ. Sieviete bērnu dēļ var plēsties kā tīģeriene. Arī saimniecība sievietei ir jāvelk, es nevarētu visu palaist pašplūsmā – viss ir jādara man, jātur māja grožos, jāmaksā rēķini. Es jau no mazām dienām esmu iemācījusies būt patstāvīga. Varbūt man tas ir ieaudzināts kopš bērnības, es vienmēr esmu strādājusi, ar mani nekad neviens nav auklējies. Nekad!

Uldis atnāca pie manis ar maijpuķītēm un tā arī palika. Viņam patika, kā es spēlēju, sauca mani par primadonnu.

Par aktrises karjeru es sapņoju jau no trīs gadu vecuma. Kur es, tik maza būdama un laukos dzīvodama, uzzināju, ka pasaulē ir tādas aktrises? Mana mamma spēlēja teātri turpat vietējā pagastā, kur es piedzimu un uzaugu, viņa mani jau no mazotnes veda arī uz Liepājas teātra izrādēm. Spilgti atceros, ka mammai bija tāda loma Kaija, bet tā nebija Antona Čehova luga “Kaija”. Atceros, kā viņa mājās mācījās vienu monologu, skatīdamās ārā pa logu, mamma rakstīja lomas burtnīcās, jo nebija drukātu eksemplāru, viņa pati arī režisēja. Tāpēc teātris man ir asinīs. Bija pilnīgi skaidrs, ka man jābūt uz skatuves. Protams, gribēt var jebkurš, bet man citu variantu nebija, es negribēju kļūt ne par ko citu. Tēvs teica, ka man jākļūst par dakteri, tikai ne par aktrisi. Tas taču neesot nekas! Viņam ļoti nepatika, ka mamma skraidīja uz teātriem un tagad vēl arī meita. Tas viņam nelikās nopietni – tā nebija piemērota profesija lauku bērnam. Tāpēc es savas teātra gaitas sāku bez tēva atbalsta, viņš manu izvēli nepieņēma ļoti ilgi.

 

Es aizgāju uz Liepājas teātri jau 15 gadu vecumā. Teātris bija izsludinājis konkursu un meklēja dejotājas muzikālām izrādēm. Mani pieņēma. Tā es veselu gadu braucu no Durbes uz Liepāju, lai tikai varētu būt teātrī. Bet mācības Durbē un darbu teātrī apvienot bija grūti, tāpēc pārcēlos uz Liepāju, kas tēvam ļoti nepatika. Toreiz man tēva neapmierinātība nebija saprotama, bet šodien gan es viņu saprotu. Ja mans dēls 15 gadu vecumā būtu aizgājis no mājām, tas būtu ārprāts! Ja viņš pateiktu, ka brauks, piemēram, uz Daugavpili, tas būtu šausmīgi! Bet man pašai tolaik bija milzīga apņēmība – uzskatīju, ka es to ne tikai gribu, bet arī varu.

Tēvs piedeva tikai tad, kad man iedeva pirmo lielo lomu – Turaidas Rozi filmā “Zobena ēnā”. Viņš skatījās pirmizrādi un saprata, ka tā nav muļķošanās, ka tas ir nopietni. Viņš teica, ka saprot – es esmu aktrise, neesmu nogājusi no ceļa un mans darbs teātrī man ir svarīgs. Tēvs bija lepns, ka cilvēki viņam nāca klāt un slavēja viņa meitu, nevis kautrējās, ka meita kļuvusi par aktrisi.

 

Liepājas teātrī es satiku savu režisoru. Oļģerts Kroders mani izaudzināja par aktrisi. Katru sezonu viņš man deva kādas trīs galvenās lomas, es nospēlēju daudz klasisku lomu, turklāt lomas bija ļoti dažādas – ne tikai skaistās mīlētājas, bet arī, piemēram, Jāņa Jaunsudrabiņa Aija, kas ir pilnīgi cita veida sieviete. Kroders man visu laiku deva tādus uzdevumus, lai es mainītos, lai varētu pamēģināt kaut ko citu, lai meklētu, kas manī ir. Tas bija ļoti bagāts periods. Bet tad pienāca brīdis, kad Kroders nolēma no Liepājas teātra pāriet uz Nacionālo teātri Rīgā. Kad mēs to uzzinājām, viss teātris jutās kā pie sasistas siles, mani ieskaitot. Kroders toreiz teica – mans Liepājas periods ir beidzies, desmit gadi ir pagājuši. Dažus aktierus Kroders aicināja līdzi, arī mani, bet es negribēju iet uz Nacionālo teātri. Man toreiz likās – kā tas būs, ka režisors pāriet uz jaunu teātri un ņem līdzi savu primadonnu? Es negribēju. Pateicu nē, un viss. Domāju, ka izdarīju ļoti pareizi. Pēc tam sekoja grūts laiks, bet izvēle bija pareiza, citādi es nebūtu nokļuvusi Dailes teātrī, kas ir manas mājas jau 15 gadus un kur esmu nospēlējusi daudz brīnišķīgu lomu. Bet par Krodera aktrisi es sevi uzskatu joprojām un uzskatīšu visu atlikušo mūžu. Man bija milzīgs pārsteigums, kad pirms dažiem gadiem, Kroders saņemot “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, no skatuves teica, ka zālē ir viņa aktrise. Mēs jau sen vairs neko kopā nedarījām. Bet tas bija par mani, un visa zāle to saprata, arī televīzijas operators momentā parādīja mani. Tas man bija ļoti svarīgi, jo viss, ko viņš man ir iedevis, paliek.

Ir šausmīgi dzīvot kopā ar tādu vīrieti, tad jau labāk dzīvot pilnīgi vienai un vispār nevienu nemīlēt. Bet dzīvot ar nemīlamu vīrieti nozīmē visu laiku būt uz sajukšanas robežas

Liepājas teātris man ir ļoti būtisks arī tāpēc, ka tur satiku savu pirmo vīru Māri Putniņu – scenāristu, producentu, multiplikāciju filmu mākslinieku. Toreiz viņš bija Liepājas teātra aktieris, turklāt ļoti talantīgs – viņš spēlēja ģitāru, sacerēja dziesmas, zīmēja. Kad iepazinos ar viņu, Māris bija precējies, viņam bija meita. Es biju pavisam jauna, man bija kādi 18 gadi, Māris bija septiņus gadus vecāks. Un, kad mēs iepazināmies, viņš sāka mani lenkt. Mēs ar teātri bieži braucām izbraukumos, un pēc izrādēm Māris mani aicināja pastaigās gar Gaujmalu ievziedu laikā. Kā no tā lai atsakās?! Turklāt viņš ļoti labi mācēja “pūderēt smadzenes”. Visi man teica – Indra, turies no Māra pa gabalu, viņš ir meitu ģēģeris, viņam ir sieva un bērns! Bet kā lai es turos pretī?! Es biju jauna, un taisnība vien ir, ka sieviete mīl ar ausīm. Viņš mani pamazām satina tādā kā zirnekļu tīklā. Biju jauna, zaļa, vēl skolā gāju, visi mani šausmīgi atrunāja, bet es neko nevarēju padarīt. Sākumā mums nekas tāds nebija, tikai romantiska staigāšana, bet tad, kad man palika 21 gads, mēs apprecējāmies.

Kāpēc es ar viņu apprecējos? Man ļoti patika viņa talanti, kaut arī viņa raksturs jau sākumā likās neciešams, tāpēc viņš daudziem nepatika. Viņš bija ekstrēmists, staigāja ādās, kas tolaik bija retums. Viņam bija ļoti laba humora izjūta. Avīzē “Padomju Jaunatne” bija izsludināts konkurss – jebkurš varēja sūtīt savus dzejoļus. Māris sarakstīja nerātnos dzejoļus – ļoti humorīgus, bet arī ļoti rupjus. Viņa dzejoļus nodrukāja kā slikto piemēru. Bet tie dzejoļi bija ģeniāli! Viņš to, protams, darīja ar pseidonīmu. Mēs braucām izbraukumā un vecās aktrises lasīja, citēja skaļi un šausminājās, kā var uzrakstīt ko tādu. Tad viņš uzzīmēja komiksus slavenajai “Zīlītei” par to, kā top bērni. Man ļoti patika, ka viņš var tik brīvi strādāt. Man patika viss – ekscentrisms, romantisms, talanti. Tāpēc arī apprecējos.

 

Es zināju, ka viņam ir nejauks raksturs, bet tas mani neatturēja no laulībām ar šo cilvēku. Māris bija ļoti greizsirdīgs, un visvairāk viņš bija greizsirdīgs uz Kroderu. Viņš uzskatīja, ka Kroders mani uztver kā savu īpašumu, jo es visu laiku strādāju. Un Māris zināja, kāds ir Kroders – kad viņš strādā, aktiera galvā ir viens vienīgs Kroders. Māris gribēja Kroderam atņemt privātīpašnieka tiesības uz mani. Tādējādi es nebiju nevienā ballē, nevienā saietā, nevienā tusiņā. Viņš mani gaidīja pēc izrādes, veda mājās. Man bija tikai mājas un darbs. Es nevarēju atpūsties kopā ar kursabiedriem. Kad vēlāk salidojumā tikos ar kursabiedriem, viņi stāstīja interesantus notikumus, kuros neesmu piedalījusies. Tolaik biju viena ar savām lomām un domām.

Māris bija greizsirdīgs ne tikai uz Kroderu, bet arī uz skatuves partneriem – man bija daudz mīlētāju lomu, un Māris pārmeta, ka es mīlu savus skatuves partnerus pa īstam. Visu laiku viņš man to pilināja, katru dienu pa pilītei. Vēl viņam nepatika Krodera uzskats, ka aktrisēm nav laika dzemdēt, tāpēc bērnus viņām nevajag, jo viņas tāpat nebūs labas mātes, ja visu laiku jābūt teātrī. Kroders man to bija gandrīz vai iepotējis. Un tiešām – nebija laika, es visu laiku spēlēju un mēģināju, spēlēju un mēģināju. Māris bija ļoti nikns, ka negribu bērnus. To viņš Kroderam nevarēja piedot.

Mēs ar Māri nodzīvojām kopā septiņus gadus. Viņam nebija lomu teātrī, viņš mēģināja režisēt, mocījās kā jau radoša personība, bija greizsirdīgs uz maniem panākumiem. Tas viss viņu šausmīgi grauza, un tāpēc viņš mani indēja nost. Tad mēs nolēmām kādu gadu padzīvot atsevišķi ar domu, ka kaut kas varbūt mainīsies. Viņš aizbrauca prom no Liepājas un no teātra, pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Kad mēs pašķīrāmies, manā dzīvē pēkšņi ieplūda svaigs gaiss, es jutos brīva sieviete, varēju iet, kur gribu, darīt, ko gribu. Vienkārši varēju elpot. Bet kādreiz tā saka – no lāča bēgsi, vilkam virsū uzskriesi. Un man tā arī sanāca...

Teicu dēlam, ka negribu ar vīru dzīvot kopā, bet viņš man pateica – mamma, klasē visiem ir tēti, un man nebūs? Viņam likās, ka tas ir kauns, ja nav tēta.

Teātrī strādāja tāds Uldis, vienu brīdi viņš bija gaismotājs, tad skatuves strādnieks. Piecus gadus par mani jaunāks. Arī viņš mācēja skaisti runāt. Atkal bija izbraukumi, un viņš kaut kādā veidā mani apbūra. Viņš man likās pilnīgi citādāks – vienkāršs cilvēks bez radošām pārgudrībām. Viņš atnāca pie manis ar maijpuķītēm un tā arī palika.

Bet vienu gan es gribu pateikt – man ļoti pietrūka brīvas telpas starp šīm abām attiecībām. Pietrūka laika, lai izvērtētu bijušo un saprastu, ko vēlos. Tagad es domāju – ja Uldis nebūtu uzradies, nekad nebūtu pati ar viņu meklējusi tikšanos. Bet viņš uzradās uzreiz, kad aizbrauca Māris. Viņam patika, kā es spēlēju, sauca mani par primadonnu. Tikai pēc tam uzzināju, ka viņš citiem čaļiem ir teicis – es to Briķi dabūšu! Viņš izlikās ļoti labs, romantisks un interesants, bet viņa īsto dabu es pilnīgi nezināju. Tā atklājās tikai vēlāk, pēc kādiem sešiem mēnešiem. Mēs vēl nebijām precējušies, bet es gaidīju dēlu Jāni. Uldis manā dzīvē ietrāpījās tādā periodā, kad es vienkārši sapratu – šajā brīdī gribu bērnu. Man nebija skaidrs, kā es to pateikšu Kroderam, jo tobrīd mēģināju Aleksandra Dimā “Kamēliju dāmu” un man tūlīt bija jāmēģina Antona Čehova “Kaija”.

Uzskatu, ka Dievs bija nolēmis – Jānim ir jābūt. Biju audzināta stingri un uzskatīju, ka jāprecas, ja gaidāms bērns. Kad biju septītajā grūtniecības mēnesī, mēs ar Uldi apprecējāmies.


Runāju par otro laulību, es nožēloju, ka ar šo cilvēku apprecējos. Vienīgais, ko tajā nenožēloju, ir Jāņa radīšana. Bet viss pārējais... Pat kāzu dienā biju nelaimīga. Laimīga biju tikai par to, ka Jānim būs tēvs.

Kad Jānis pieteicās, Uldis atklāja savu patieso dabu, jo bija sapratis, ka nu mani ir dabūjis pavisam. Ir šausmīgi to visu stāstīt... Viņš bija egoists visās līnijās. Un ne tikai egoists, bet pat enerģētiskais vampīrs. Visus šos gadus to izturēt bija ļoti grūti. Mēs nodzīvojām laulībā 19 gadus. Man visi teica – šķiries no viņa! Viņš man darīja pāri gan fiziski, gan morāli pat tad, kad gaidīju Jāni. Toreiz domāju – es nedrīkstu pārdzīvot, lai bērnam nebūtu slikti.

Kāpēc es paliku kopā ar viņu? Jāņa dēļ. Sākumā tāpēc, ka gaidīju Jāni. Bet, kad pārcēlos uz dzīvi Rīgā un sāku spēlēt Dailes teātrī, domāju, ka šķiršos no viņa, jo viņš palika Liepājā. Man likās – nu re, viss ir atrisinājies! Jānis sāka iet 1. klasē, un kādu dienu pie manām durvīm stāvēja Uldis. Toreiz prasīju Jānim, ko darīt. Teicu, ka negribu ar Uldi dzīvot kopā. Jānis man pateica – mamma, klasē visiem ir tēti, un man nebūs? Viņam likās, ka tas ir kauns, ja nav tēta. Un tikai tāpēc Uldim teicu – labi, dzīvojam kopā. Bet tad atkal sākās lielas mokas, Uldis daudz dzēra, dzīve bija necilvēcīga. Tagad varu pateikt: ir šausmīgi dzīvot kopā ar tādu vīrieti, tad jau labāk dzīvot pilnīgi vienai un vispār nevienu nemīlēt. Bet dzīvot kopā ar nemīlamu vīrieti nozīmē visu laiku būt uz sajukšanas robežas.


Mūsu laulības laikā es pat gāju pie ekstrasensiem. Aizgāju pie vienas sievietes, un viņa teica, ka mana dzīve sakārtosies tikai tad, kad izšķiršos. Bet man bija bail. Vīrs maksāja par īri, man likās – ja viņš to vairs nedarīs, nevarēšu izvilkt. Tolaik teātrī uz rokas es saņēmu 154 latus. Pie manis dzīvoja krustdēli, kuri Rīgā studēja, un man tiešām bija liela ģimene. Katru dienu vajadzēja vārīt lielu katlu ar ēdienu un visus uzturēt. Naudiņas bija maz. Tad Uldis zaudēja darbu un nekur nestrādāja, tikai sēdēja mājās, dzēra un tiranizēja ne tikai mani, bet arī Jāni. Viņš Jānim visu laiku pārmeta, ka dēls nestrādā. Uldis teica – ej prom no mājām, ko tu, pieaudzis puisis, te sēdi?! Teica, ka Jānis ir liekēdis. Un tad bija viena reize, kad Jānis man zvanīja un teica – esmu parkā uz soliņa, tētis mani izdzina no mājām, draudēja nogalināt, es vairs atpakaļ neiešu, dzīvošu stacijā. Teicu dēlam, lai brauc mājās, ka es arī tūlīt būšu. Uldis piedzēries gulēja istabā, murmināja, ka nogalinās. Jānis teica – izsaucam policiju. Dēls piezvanīja policijai, pateica, ka tēvs viņu izdzina no mājām un grib nogalināt. Es jutos kā meksikāņu seriālā. Domāju – atbrauks, pasmiesies, jo ģimenēs taču bieži ir kašķi. Bet atbrauca trīs baigi labie veči, viņi no manām un Jāņa acīm redzēja, ka tas ir nopietni, viņi arī dzirdēja, ka Uldis kaut ko murmina par nogalināšanu. Viņi Uldi iesēdināja mašīnā un aizveda, bet pirms tam teica – mēs viņu varam turēt līdz vakaram, pa nakti laidīsim ārā. Paldies dievam, mums sētā ir dzelzs vārti, mēs tos aizslēdzām, Ulda atslēgas biju paņēmusi, pirms policisti viņu aizveda. Izslēdzām telefonus, gulējām ar trīcošu sirdi. Viņš bija izlaists no apcietinājuma un naktī uz ielas kliedza, lai laižam iekšā. Mēs, aizbāzuši ausis, trīcējām un drebējām. Nākamajā dienā par lielu naudu nomainījām visas atslēgas. No tā brīža esam tikuši no Ulda vaļā. Jānis, pirmklasnieks būdams, viņu pats paturēja, bet 19 gadu laikā saprata, ka tāds tēvs viņam nav vajadzīgs.

 

Tagad, kad esmu viena, visām sievietēm varu teikt – nedzīvojiet kopā ar tādiem vīriešiem! Tās ir tikai mokas gan jums pašām, gan bērniem. Ja man būtu iespēja, izvēlētos sev citu likteni – nevajag iziet cauri ellei, kuru esmu piedzīvojusi, lai, balstoties uz pieredzi, izcili spēlētu, piemēram, Blanšu no “Ilgu tramvaja”. Vēlreiz gribu teikt – vienīgais un vislabākais, kas no tā visa man ir, tas ir mans dēls.

Vai manā dzīvē viss mainījās pēc tam, kad Uldis bija izlikts aiz durvīm? Momentā! Teātrī uzreiz paaugstināja algas, sākās seriāla “Neprāta cena” filmēšana, man piedāvāja piedalīties dažādos projektos. Viss tik labi atrisinājās. Atceros, ka ekstrasense teica – jums nebūs naudas, kamēr jūs nešķirsieties. Un taisnība vien bija. Sen to vajadzēja izdarīt, bet nevarēju, biju līdzatkarīga, un tagad es to saprotu.

 

Vai es tagad gaidu mīlestību? Nav jau tā, ka es pa vidu nebūtu mīlējusi. Es ļoti gribēju mīlēt ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Bet par savu mīlestību es negribu stāstīt. Nav tā, ka es visu mūžu esmu mocījusies ar diviem nelaimīgiem vīriem. Tad es vispār nespētu dzīvot. Ja man nebūtu mīlestības, es būtu nekam nederīga sieviete. Sievietei ir nepieciešama mīlestība, lai izdzīvotu. Man ir bijušas aizraušanās, bet vienu mīlestību esmu pazaudējusi tieši to attiecību dēļ, kuras es vilku ģimenē. Tas vīrietis mani ļoti mīlēja un es viņu arī. Jāņa dēļ nepametu Uldi, bet tas vīrietis manis dēļ pameta ģimeni. Negribu teikt, kas viņš ir... Un to nemaz tā nevar izstāstīt. Tas ir ļoti sarežģīti. Jūtos vainīga, ka viņš manis dēļ pameta ģimeni, bet es visu sagandēju. Kaut gan varbūt mums nevajadzēja dzīvē būt kopā – ja mēs dzīvē būtu kopā, tas varbūt nebūtu tik skaisti, kā to varētu izdomāt. Mūsu attiecībām bija daudz šķēršļu. Varbūt liktenis nebija lēmis...

Es domāju, ka mīlestību ir ļoti grūti noturēt. Kad samīlamies, darbojas fizioloģija. Kroders saka – tad cilvēks paliek mazliet nenormāls. Kad tas pāriet, tu pēkšņi pa īstam ieraugi otru cilvēku. Tā es Uldi ieraudzīju kā pilnīgi citu cilvēku. Tāpēc tā ir liela laime, ja satiekas cilvēki, kuriem bez rozā brillēm ir arī citas vērtības, kāpēc dzīvot kopā. Mīlestība ir tad, ja tu cilvēku mīli arī brīdī, kad mazgā viņa zeķes un slimam nes pie gultas tēju. Manuprāt, tiem vecīšiem, kuri staigā rokās sadevušies sirmā vecumā, ir jāuzceļ mīlestības piemineklis. Kā tik ilgi var nodzīvot? Tā ir kaut kāda saderība, kad cilvēki mīl viens otru pat pēc smaržas, pēc domāšanas, pēc jušanas, kaut arī ir ļoti dažādi. Tās ir muļķības, ka cilvēki ir ābola divas pusītes. Nē! Cilvēks piedzimst viens un nomirst viens. Viņš ir viens vesels. Man tā šobrīd ir liela laime – būt vienai. Es to izbaudu! Ir tik fantastiski, ka tev neviens neko nevar aizliegt, tevi neviens neindē, neviens neko nepārmet, tu vari brīvi elpot.”

 

Autore: Solvita Velde, žurnāls Una

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Una.
Ienāc! www.una.lv




0 Pievienot komentāru

Reklāmraksti: Ģimenes budžets

Kategorijas