Vīrs bez darba... Ko nu? 6

 07. augusts 2009 18:00 Pieredze

“Klausies, nu vairs nevaru izturēt – tikko “izleca” sludinājums, ka vajag darbinieku, es zvanu, bet man neviens neatbild, turklāt met nost klausuli,” manējais dusmīgi sūrojās kādas darbadienas pievakarē.



Foto: mammamuntetiem.lv


Kad maija beigās viņa firmā paziņoja, ka lielāko daļu atlaiž, jo nav vairs pieprasījuma pēc galdniecības pakalpojumiem, manāmi satrūkos – kā nu tagad dzīvosim!? Vai spēsim iztikt, vai īstenosim mūsu šim gadam izvirzītos mērķus... Prātā gan skandināju tikai vienu  – kaut nu vīriņš ātrāk atrastu jaunu darbu! Bet šajā saistībā sākās citi piedzīvojumi. Jūnijā pienāca vēstule – jūsu darbavietā nav nokārtoti pēdējie maksājumi Valsts ieņēmumu dienestā, tāpēc bezdarbnieka pabalstu varēsiet saņemt tikai tad, kad būs viss izdarīts.

Kā nu tagad dzīvosim!? Vai spēsim iztikt, vai īstenosim mūsu šim gadam izvirzītos mērķus...

 

Nu ja, manējais, zaudējot darbu, nesaņēma arī algu par pēdējiem diviem mēnešiem, tāpēc bija jāsāk tiranizēt iepriekšējās darbavietas grāmatvedību. “Nav naudiņas, mums pat sev nesanāk!” grāmatvede žēli gaudoja telefonā. “Kad tuvojas nākamā algas diena, tu ej un sēdi pie grāmatvedes durvīm – kas pirmais nāk, tas pirmais maļ!” mana mamma, jau rūdīta šajā ziņā dziesmotās Atmodas gados (tad rūpnīcā, kur viņa strādāja, mēnešiem neizmaksāja algu), labvēlīgi kūdīja savu znotiņu. Zināt, viņš tā arī izdarīja un jūlija vidū saņēma savu pēdējo “algas devu” no bankrotējošā uzņēmuma. Smieklīgi līdz asarām – 10. maijā atlaiž no darba, bet visi nodokļi un papīri nonāca VID tikai jūnija beigās. Ja vīrs nebūtu aizgājis vēlreiz līdz VID kantorim, bezdarbnieka pabalstu, šķiet, būtu sācis saņemt tikai “tad, kad pūcei aste ziedēs”.
Vakar priecīgs zvana – čau, šķiet, tūliņ dabūšu darbu, maksā ap 400 latu mēnesī, atbrauksi līdzi... Protams, kāpēc ne? Paliku mašīnā gaidot – tūlīt jau nāks, uz izdošanos biju saspiedusi kulaciņus... Lija lietus. Un vīrs nāca... drūmāks par negaisu. “Tas tak darbā iekārtošanas kantoris, būtu vismaz to norādījuši sludinājumā – prasa man 20 latus, tikai tad “došot” darbu.” Katrs jau taisa biznesu, kā māk, arī bezdarbniekam piedāvā pašam sākt uzņēmējdarbību, turklāt vēl sākumā kapitālam došot cik tur tūkstošus latu.

Vakar priecīgs zvana – čau, šķiet, tūliņ dabūšu darbu, maksā ap 400 latu mēnesī, atbrauksi līdzi...

Nesaprotu, kāpēc valstī likvidēt tik daudz darba vietu, ja pēc tam no nodokļiem (kas nemitīgi samazinās) būs jāizmaksā bezdarbnieku pabalsti, kuru skaits nebūt nemazinās. Bet ko nu par valsti, labāk par vīru! Es kā Kamenska esmu pateikusi, ka ēst nemāku gatavot (un tā ir patiesība), un manējais nebūt nekaunas no tā, ka vakarā, kad atgriežos no darba, man pagatavo vakariņas vai “ieslēdz” veļasmašīnu. Vīra draugs, kas vēl strādā, bet vairākus mēnešus nav saņēmis algu, nemaz nevar nosēdēt mājās – sak, es vismaz aiziešu uz darbu, citādi nodzeršos. Jau folklorizējies teiciens – tagad svētki ir tad, kad ir darbs. Rīt manējais apstaigās tos uzņēmumus, kas ir mūsu mājas apkārtnē, varbūt kādā viņu uzklausīs un pateiks – jā, mums ir darbs... Jums.

P. S.
“Valsts prezidents Valdis Zatlers aicina Latvijas iedzīvotājus pašreizējos smagajos ekonomiskajos apstākļos “nenokārt degunu” un, ja zaudēts darbs, aktīvi doties tā meklējumos,” nupat izlasīju delfos. “Galvenais ir nenokārt degunu un negaidīt, ka kāds tavā vietā ko izdarīs,” intervijā LNT raidījumam 900 sekundes sacījis Zatlers, aicinot arī savstarpēji otram palīdzēt. Prezidents uzsvēra, ka “cilvēkiem pašiem jāstrādā ar sevi.. nedrīkst nolaist rokas”.

Autore: Sandra Krauze, žurnāls Marta
Materiāls publicēts sadarbībā ar nacionālo ziņu portālu www.kasjauns.lv

 

 




6 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Kategorijas